Deputāti apvieno īres kompensāciju ar otru - par nokļūšanu deklarētajā dzīvesvietā
PIETIEK18.03.2011.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vairākums no Saeimas deputātiem, kuri pieteikušies kompensācijai par īri un to saņēmuši, vienlaikus izmanto arī iespēju saņemt no budžeta kompensāciju par transporta izdevumiem. Īres kompensācijas būtība ir, lai deputāts, kura dzīvesvieta atrodas tālu no Rīgas, darba pienākumu pildīšanai noīrētu pagaidu mītni galvaspilsētā. Pēc jaunās sistēmas, kas ieviesta 2011. gadā, deputāti, kas pieteikušies un kam uz to ir tiesības, saņem apvienotu īres un transporta kompensāciju. Lai saņemtu kompensāciju, deputātiem jāiesniedz čeki par degvielu un īres līguma kopija.
Uz transporta kompensācijām var pretendēt deputāts, kas dzīvo vismaz 19 kilometru attālumā no Rīgas. Lai deputātam būtu tiesības pieteikties uz īres kompensāciju, viņam jādzīvo vismaz 40 kilometru no Rīgas. Transporta izdevumi tiek kompensēti, lai deputātiem ļautu nokļūt no mājvietām uz darbu Rīgā.
Transporta kompensāciju var pieprasīt arī par izdevumiem, kas radušies dodoties pie vēlētājiem reģionos. Ar to izskaidrojams, kādēļ atsevišķi deputāti vienlaikus saņem gan kompensāciju dzīvokļa īrei Rīgā, gan transporta kompensāciju par ceļa izdevumiem uz attālākām Latvijas vietām. Piemēram, deputātam, kurš dzīvo tālāk nekā 280 kilometru no Rīgas, apvienotā īres un transporta kompensācija var sasniegt 471 latu, kas ir maksimālā iespējamā.
Salīdzinot Pietiek rīcībā esošo apkopojumu par īres naudām, kas parādās Saeimas deputātu iesniegtajos īres līgumos, redzams, ka, piemēram, Staņislavs Šķesters (ZZS), kura īres līgums paredz maksāt 340 latu, vēl 131 latu saņem transporta izdevumiem, lai nokļūtu uz savu deklarēto dzīvesvietu Rēzeknes novadā. Tāpat Jānis Tutins (SC) vienlaikus ar 260 latiem, kurus viņš pieprasījis saskaņā ar īres līgumu, vēl 183 latus saņēmis kompensācijā par transporta izdevumiem uz dzimto Rēzekni. Līdzīgi rīkojas arī rēzeknietis Ivans Ribakovs (SC), kurš papildus 380 latiem par īri Rīgā saņem 63 latus par transporta izdevumiem. Transporta kompensācijas izmanto arī daugavpilieši Rita Strode (PLL) un Dmitrijs Rodionovs (SC) – Strodei, kura pieprasījusi 385 latu īres kompensāciju, apvienotā īres un transporta kompensācija ir 417 lati, bet Rodionovam 350 latu īres kompensācijai janvārī papildu izmaksāti vēl 89 lati par transporta izdevumiem.
Pietiek jau rakstīja, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) saskatījis neatbilstību un aizdomas par valsts līdzekļu nelietderīgu izšķiešanu pēc tam, kad izanalizējis deputātu iesniegtos īres līgumus un salīdzinājis tajās norādītās adreses ar nekustamo īpašumu kompāniju sniegto informāciju par vidējām īres cenām. Secināts, ka summas, kuras savos līgumos par dzīvokļa īri norādījuši tie ārpus Rīgas dzīvesvietu deklarējušie Saeimas deputāti, kuri izmantojuši tiesības pieteikties īres kompensācijai, ir būtiski lielākas par nekustamo īpašumu īres cenām dažādos galvaspilsētas mikrorajonos, kādas norāda nekustamo īpašumu kompānijas. Tādēļ KNAB vērsies pie Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas, lūdzot izvērtēt, vai esošais īres un transporta kompensāciju apjoms, kuru saņem Saeimas deputāti, atbilst likuma prasībām par lietderīgu rīcību ar valsts finanšu līdzekļiem.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
