Deputāti cenšas nodot ziņu Aizsardzības ministrijas vadītājiem, ka samērā netālu no Latvijas notiek karš

Aizsardzības ministrijas darbību militāro pasūtījumu došanā vietējiem uzņēmumiem izskatīja Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas Eksporta un konkurētspējas apakškomisijas un Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas Iekšējās drošības apakškomisijas kopsēdes dalībnieki.

Abu apakškomisju vadītāju vietas atstātas opozīcijai Nacionālās apvienības izpildījumā, bet personāli Edgaram Butānam un Edvīnam Šnorem. E. Butāns pavēstīja, ka pēdējā mēneša laikā apmeklējis četrus militāras produkcijas ražotājus un visur dzirdējis vienu un to pašu, ka Aizsardzības ministrija mēnešiem un gadiem nevar izlemt, kādu tehniku tai vajadzēs vai nevajadzēs.

Savukārt uzņēmēji nevar uz nezināmu laiku rezervēt ražošanas jaudas tādu cerību dēļ, ka kaut kad viņi varbūt drīkstēs startēt ieroču u.c. kara materiālu iepirkumu konkursos ar nezināmu rezultātu.

Aizsardzības ministrija neko nesaka ne uzņēmējiem, ne deputātiem

Izrādījās, ka pret Saeimas deputātiem Aizsardzības ministrija izturas tieši tāpat, kā pret uzņēmējiem. Proti, bija atsūtījusi uz Saeimu Aizsardzības industrijas un inovāciju politikas departamenta direktori Vinetu Mileiko, kura ne uz vienu no deputātu jautājumiem atbildēt pēc būtības nevarēja un nedrīkstēja.

“Man tas šķiet ļoti mulsinoši,” par Aizsardzības ministrijas atsūtītās pārstāves rangu un atbildēm sacīja bijusī Saeimas priekšsēdētāja, bet iepriekšējā Latvijas valdībā aizsardzības ministre Ināra Mūrniece: "Ja mēs esam uzlikuši dronu koalīciju uz tik augstas latiņas, tad kaut kas ir jādara, lai koalīcija darbotos. Ja mēs gribam attīstīt militāro industriju, tad kaut kas ir jādara, lai šo procesu veicinātu. Grūti virzīt lielus pārmetumus kolēģei, kura šeit pārstāv ministriju. Jāskatās, kāda ir ministrijas vadības attieksme, cik nopietni tā uztver šādas diskusijas. Diemžēl ministrijas vadību šeit neredzam. Varbūt vajadzīga jauna diskusija ar cilvēkiem, no kuriem varētu prasīt rezultātu.”

Par Aizsardzības ministrijas kavēšanās ilustrāciju kalpoja kaujas laukam būvēts transporta līdzeklis “VR Fox”. Plašāka sabiedrība par tāda projekta esamību un tā gatavības pakāpi varēja uzzināt no aģentūras LETA 2022. gada 2. septembra ziņas, ka 5. septembrī Ādažu poligonā tikšot prezentēts SIA “Baltic Motorsport Promotion” un SIA “Vāģi” izstrādāta pilnpiedziņas transportlīdzekļa prototips “VR-1-FOX”. Atrādīts tas tika toreizējam aizsardzības ministram Artim Pabrikam un Nacionālo bruņoto spēku komandierim Leonīdam Kalniņam.

Prezentētāju pusē tika minēts SIA "Baltic Motorsport Promotion" valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Dzenītis. 2024. gada 16. aprīlī viņš piedalījās Saeimas apakškomisiju kopsēdē un pēc tās pastāstīja “Neatkarīgajai” par savu produktu. Viņš apliecināja, ka Latvijas bruņotie spēki L. Kalniņa personā atzinuši šo pārvietošanās līdzekli par vajadzīgu, atbilstošu utt., bet Aizsardzības ministrija līdz šai dienai nav spējusi atbildēt ne par ražojuma pirkšanu, ne par nepirkšanu, ne par konkursu vai kādiem citiem nosacījumiem, atkarībā no kuriem ražojums tiktu pirkts vai nepirkts. Taču uzņēmums nespēs vēl nezināmu laiku uz priekšu uzturēt produkta piedāvājumu, t.i., uzņēmuma iekārtas un darbinieku sastāvu atbilstoši tam, lai produktu sāktu ražot lielākā vai mazākā, bet rūpnieciskā apjomā.

Līdzīgi pārvietošanās līdzekļi kara materiālu tirgū nopērkami par apmēram 200 tūkstošiem eiro gabalā. Konkrēto Latvijas produkta cenu nav iespējams pateikt, jo to lielā mērā ietekmētu pasūtīto transporta līdzekļu skaits. Vēl cita lieta ir transporta līdzekļu aprīkojums ar šaušanas, radioelektroniskās cīņas vai cilvēku glābšanas līdzekļiem.

Deputāti uztraucas, ierēdņi mierina

Apakškomisiju kopsēdes laikā tika vairākkārt atkārtotas un uzsvērtas trīs lietas. Pirmā, ka gadījums ar “Fox” ir tipisks piemērs tam, kā vispār darbojas Aizsardzības ministrija. Otrā, ka šī ministrija 2024. gada pavasarī turpina darboties tā, it kā par karu Ukrainā tai vispār nekas nebūtu zināms. Trešā, ka Latvijas uzņēmumiem gandrīz neiespējami pārdot militāras nozīmes produkciju ārzemju armijām, ja viņi nevar apliecināt, ka viņu produkciju iemanto Latvijas armija.

Teorētiski Latvijas uzņēmumiem radušās līdz šim neiedomājamas iespējas tieši militārās tehnikas virzienā, jo šīs tehnikas paraugiem būtu jānokļūst uz pasaules mēroga skatuves, t.i., Krievijas-Ukrainas kara frontēs. Ja šī tehnika sevi labi parādītu reālā karā, tad tā iegūtu nesalīdzināmi augstāku prestižu, nekā ar paraugdemonstrējumiem Ādažu poligonā. Praktiski šīs izredzes mazas, jo Latvija Aizsardzības ministrijas personā nespēj noorganizēt mūsu tehnikas paraugu nonākšanu līdz Ukrainai. Latvija, lūk, dalās ar to tehniku, kāda Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem jau ir, bet jaunās vietējās izcelsmes tehnikas tiem nav.

V. Mileiko paskaidroja, ka Aizsardzības ministrija rakstot bruņoto spēku attīstības plānu nākamajiem 12 gadiem, no kura kļūšot skaidrāks, ko armijas vajadzībām iepirks un ko neiepirks. V. Mileiko nespēja pateikt, kad šis plāns tiks uzrakstīts un kad tas stāsies spēkā. Pēc tam varēs sākt skaitīt 12 gadus, kuru laikā valsts no vietējiem ražotājiem varbūt tomēr kaut ko nopirks un tad piegādās Ukrainai. Karam Ukrainā jāieilgst uz vismaz 13 gadiem, lai Latvijas militārajai produkcijai pavērtos izredzes nonākt Ukrainā savlaicīgi, kamēr šīs tehnikas izmantošana reālās kaujās nodrošinātu tai par naudu nenopērkamu reklāmu.

Deputātus ļoti satrauca Aizsardzības ministrijas nostāja atlikt lemšanu par bruņojuma iegādi varbūt vēl gadiem ilgi. Atzīmējot to, ka pārmest par šādu nostāju V. Mileiko nav jēgas, viņi centās ar ierēdnes starpniecību nodot ziņu Aizsardzības ministrijas vadītājiem, ka samērā netālu no Latvijas notiek karš. To izraisījusi Latvijas kaimiņvalsts un no tās nemitīgi atskan draudi Latvijai. Runa nav par to, kādu ieguldījumu Latvijas Republikas tautsaimniecībā pēc vairāk nekā 12 gadiem dos militārā rūpniecība, bet par to, vai Latvija tad vispār pastāvēs.

“Ar lielām bažām uzzināju, ka Latvija uzņēmusies dronu koalīcijas vadību,” atzīmēja E. Šnore. “Mazākais, ka tā būs milzīga izgāšanās. Bet - saprotiet! - no tā ir atkarīga gan Ukrainas, gan arī mūsu drošība.” “Ņemsim vērā, raudzīsimies kopā ar kolēģiem citās ministrijās, kā mēs vēl varam mainīt šo pieeju, ņemot vērā karu Ukrainā,” viņu mierināja V. Mileiko.

Vieniem karš, bet citiem nauda

Pagaidām karš Ukrainā Aizsardzības ministrijai nozīmē milzīgu naudas straumi. Ja 2022. gadā, kura budžets tika gatavots pirms Krievijas 2022. gada 24. februāra uzbrukuma Ukrainai, ministrijai nācās iztikt ar 758 miljoniem eiro, tad šā gada budžets jau pamanāmi pārlēcis miljarda robežlīniju līdz 1,13 miljardiem eiro. Tajā skaitā bruņoto spēku budžets audzis no 601,9 miljoniem līdz 918,3 miljoniem eiro. Atlīdzības augušas no 221,2 miljoniem līdz 341,5 miljoniem eiro, bet preču un pakalpojumu pirkšanas izdevumi no 205,1 miljona līdz 266,1 miljonam.

No 2022. un 2024. gada budžeta likumiem izrakstītie skaitļi liecina, ka ieroču un vispār nekādi iepirkumi nav Aizsardzības ministrijas un armijas prioritāte, jo to īpatsvars kopējos uzdevumos samērā mazs un pieaug daudz lēnāk nekā kopējie izdevumi. Parādēm un manevriem nepieciešamo kara tehnikas daudzumu Latvija pērk par salīdzinoši lētu naudu vai nu kā lietotu tehniku, vai kā to, ko lielražotāji laiž izpārdošanā. Neizklausījās un neizskatījās cerīgi tas, kā uzņēmēji sauca un Saeimas deputāti piebalsoja, lai Aizsardzības ministrija ieceļ tādu amatpersonu, pie kuras uzņēmēji varētu uzzināt, ko Latvijas armijai vajag no ražotājiem. Šādas amatpersonas neesamība jau ir pietiekami skaidra atbilde, ka armijai no viņiem nevajag gandrīz neko.

Novērtē šo rakstu: