Iesaki rakstu: 
Kā jau kārtīgs Latvijas pilsonis reizēm skatos LTV raidījumu “Rīta panorāma”. Vienā no tādiem rītiem tur interviju sniedza Valsts robežsardzes priekšnieks Guntis Pujāts, un sarunas gaitā izskanēja informācija, ka patvēruma meklētāju ēdināšanai tiekot tērēti 44 eiro dienā. Par šiem 44 eiro tiekot nodrošinātas trīs maltītes dienā. Mēnesī tas būtu 1320 eiro tikai par ēdināšanu. Vēl jau ir arī izdevumi par izmitināšanu, to apmērs netika minēts.
Nav noliedzams, ka cilvēkiem pienākas ēdiens un pajumte. Nepieciešamo dienas ēdiena vērtību esam ieguvuši un tagad saliekam šos skaitļus kopā ar Latvijā noteikto minimālo algu, kura bez kādiem aprēķiniem ir noteikta 700 eiro pirms nodokļu nomaksas (601 eiro pēc nodokļu nomaksas, t.i.20 eiro dienā) par 8 stundu darbu piecas dienas nedēļā, kur darbiniekam sanāk ēst 13 dienas mēnesī un 17 dienas gavēt, - pajumte, apģērbs, transports uz darbu vispār nesanāk.
Izejot no aprēķina, ka strādājošam cilvēkam ēdienam dienā pienākas vismaz 44 eiro (1320 eiro mēnesī), pajumtei 450 eiro mēnesī, nepieciešams arī apģērbs un apavi, transporta izdevumi, higiēnas preces, zāles utt., tad minimālajai algai Latvijā ir jābūt vismaz 2000 eiro.
Apstiprinot minimālo algu 700 eiro apmērā, likumdevēji Latvijā strādājošos cilvēkus, kas no savas nopelnītās darba algas maksā nodokļus, nostāda nevienlīdzīgā situācijā ne tikai ar patvēruma meklētājiem, bet arī paši ar sevi, jo sev viņi algas nosaka paši un sev naudu viņi nav žēlojuši.
Ir vēl viena iedzīvotāju grupa, kura tiek nostādīta krietni sliktākā stāvoklī nekā aptvēruma meklētāji, un tie ir pensionāri. Latvijā minimālā pensija ir 137 eiro (4,56 eiro dienā) apmērā par vismaz 15 nostrādātiem darba gadiem, - šiem cilvēkiem mēnesī sanāk ēst tikai 3 dienas, un pārējās 27 atliek tikai gavēt, pie kam to darīt zem tilta, jo mājokļa uzturēšanai naudas nav.
Vidējā pensija Latvijā ir 576 eiro (19,2 eiro dienā), un tas nozīmē, ka absolūtajam vairākumam pensionāru sanāk paēst tikai 13 dienas mēnesī. Pat, ja pieņemam, ka pensionāri nestrādā smagu fizisku darbu, tāpēc varētu ēst mazāk nekā patvēruma meklētāji un deputāti, tad jāņem vērā, ka reizē ar vecumu nāk klāt veselības problēmas un nepieciešams vairāk līdzekļu veselības uzturēšanai.
Zinājāt, ka bērna kopšanas pabalsts ir 171 eiro mēnesī (5,7 eiro dienā)? Tā ir nauda, par kuru jāizdzīvo jaunajai māmiņai un bērnam. Latvijas likumdevēji ir izrēķinājuši, ka jaunajai māmiņai pietiek, ja viņa ēd nepilnas 4 dienas mēnesī? Teiksiet, ka ir arī ģimenes valsts pabalsts, ko var atvēlēt bērna uzturam. Jā, ir tāds pabalsts, bet tā apmērs ir vēl nesaprotamāks, jo vienam bērnam ir paredzēti 25 eiro mēnesī (0,83 eiro dienā). Ja jaunā māmiņa grib saņemt mazliet vairāk, tad jādzemdē uzreiz 4 bērni, tad katram būs 100 eiro mēnesī, bērni varēs ēst 2 dienas.
Nav jau tā, ka Latvijas likumdevēji nesaprastu, cik daudz naudas nepieciešams cilvēkam, lai tas nepazemotu cilvēka cieņu, jo paši par sevi viņi ir parūpējušies un savas algas un piemaksas ir aprēķinājuši, lai sanāk gan ēdienam, gan pajumtei, gan visiem citiem izdevumiem.
No Saeimas mājaslapā publicētās informācijas redzams, ka Saeimas deputāta mēnešalga 2024. gadā ir 4220 eiro pirms nodokļu nomaksas. Parlamentāriešiem kompensē izdevumus, kas radušies, realizējot savas deputāta pilnvaras. Viņiem ir iespēja saņemt īres un transporta izdevumu kompensāciju.
Valsts prezidenta, Saeimas priekšsēdētāja, ministru prezidenta, Satversmes tiesas priekšsēdētāja un Augstākās tiesas priekšsēdētāja atalgojums 2024. gadā ir vismaz 8440 eiro mēnesī, nerēķinot piemaksas, piemēram, kompensāciju par reprezentācijas izdevumiem. Ministru algas noteiktas 7475 eiro apmērā, bet parlamentārie sekretāri atalgojumā saņems - 6631 eiro.
Rīgas mērs algā varēs saņemt 7234 eiro, valstspilsētu mēri - 5064 eiro mēnesī.
Finanšu izlūkošanas dienestā strādājošo maksimālais iespējamais atalgojums noteikts 11 476 eiro apmērā.
Vienīgais, ko es varu secināt no šiem nosauktajiem skaitļiem, - ka deputātiem, tiekot pie varas, aizmirstas par tiem, kas viņus ievēlēja, jo Saeimas vēlēšanās pie urnām iet vairākumā tieši tie, kuriem atvēlēts ēst tikai dažas dienas mēnesī. Vai tiešām deputātam pienākas ēst 10 reizes vairāk nekā slimnīcas sanitāram?
Ar šo es neaicinu cilvēkus sākt dedzināt pilis un muižas, tas varētu būt neefektīvi, bet sākt aizdomāties, ka kaut kas galīgi nav kārtībā ar vēlēšanu sistēmu. Pirms ievēlēšanas sola vienu, bet pēc ievēlēšanas dara pavisam ko citu, un nav iespējas šādus ievēlētus tautas pārstāvjus atsaukt. Ja gribam ēst vairāk nekā pāris dienas mēnesī, tad būtu jābūt iespējai pašiem izvēlēties, ko ievēlēt un atsaukt tos, kas nepilda solīto.
Seko mums 
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
