Deputātu imunitāte kā objektīva nepieciešamība vai tomēr izvairīšanās no atbildības
Kasīklis09.06.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Jau kārtējo reizi plašsaziņas un sabiedrības uzmanības centrā ir nonācis deputātu imunitātes jautājums. Proti, Saeimai bija jālemj par "KPV LV" Saeimas frakcijas priekšsēdētāja, deputāta Ata Zakatistova izdošanu kriminālvajāšanai.
Vislielākais sabiedrības sašutums bija, kad Saeima nedeva atļauju veikt kriminālprocesuālas darbības pie Aināra Šlesera. Šis gadījums bija viens no iemesliem, ko savā paziņojumā sabiedrībai minēja tā brīža prezidents Valdis Zatlers, paziņojot savu lēmumu par Saeimas atlaišanu. Proti, Savā runā Zatlers akcentēja, ka 26.maija Saeimas balsojums, kas nedeva atļauju Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam veikt kratīšanu Saeimas deputāta Aināra Šlesera (LLP) dzīvesvietā, ''ir kā sirēna, kas brīdina par nopietnu konfliktu starp likumdevēju un tiesisko varu''.1
Deputātu imunitāte ir nostiprināta Latvijas Republikas Satversmē (turpmāk – Satversme). Proti, tās 29.pantā minēts: Saeimas locekli nevar apcietināt, izdarīt pie viņa kratīšanas, ne citādi aprobežot viņa personas brīvību, ja tam nepiekrīt Saeima. Saeimas locekli var apcietināt, ja to notver pie paša nozieguma pastrādāšanas. Par katru Saeimas locekļa apcietināšanu divdesmit četru stundu laikā jāpaziņo Saeimas prezidijam, kurš to ceļ priekšā nākošā Saeimas sēdē izlemšanai par Saeimas locekļa paturēšanu apcietinājumā vai par viņa atsvabināšanu. Laikā starp sesijām, līdz sesijas atklāšanai, par Saeimas locekļa paturēšanu apcietinājumā lemj Saeimas prezidijs.2
Satversmes 30.pants nosaka: Pret Saeimas locekli nevar uzsākt kriminālvajāšanu bez Saeimas piekrišanas.3
Jāatzīst, ka attiecībā uz deputāta imunitātes institūta pārskatīšanu deputāti ar vērā ņemamu aktivitāti neizceļas.
Iesākumā īss ekskurss, kā tad deputātu imunitātes institūts ir radies un kādēļ.
Juridiski veidojot jaunās valsts konstitucionālos orgānus, viens no tiem bija Latvijas Tautas Padome – pagaidu likumdevējs. Latvijas Tautas Padome tika izveidota 1918.gada 17.novembrī. Tautas Padomes darbības netraucētas norises nodrošināšanas nolūkā 1919.gada 16.jūlijā tika pieņemts Likums par Tautas Padomes locekļu neaizskaramību. Šī likuma 2.pants noteica, ka Tautas Padomes locekli bez Tautas Padomes atļaujas nevar apcietināt, nedz arī izdarīt pie viņa kratīšanu vai kaut kādu ar sodu apdraudētu darbību, kā arī, ka Tautas Padomes locekļa iepriekšēja apcietināšana pieļaujama tikai tanī gadījumā, ja Tautas Padomes locekli notver tieši pie šāda pārkāpuma vai nozieguma izdarīšanas, nekavējoši par to ziņojot Tautas Padomes Prezidijam.4
1922.gada 15.februārī tika pieņemta Satversme, kurā tad arī ietvertas jau iepriekš minētās Satversmes normas.
Satversmes izstrādātāji deputātu imunitātes institūtu neradīja no jauna. Tā saknes meklējamas Francijā, kad 18. gadsimta beigās Lielās franču revolūcijas laikā deputāta neaizskaramības institūts ieguva mūsdienās tam raksturīgo veidolu. Šādas privilēģijas rašanās skaidrojama ar to, ka 18. gadsimtā Francijā nepastāvēja nekādas personiskās brīvības garantijas, savukārt administrācijas patvaļa bija visspēcīga, kas radīja nepieciešamību nodrošināt Nacionālās sapulces uzdevumu netraucētu veikšanu.5
Tādējādi secināms, ka deputātu imunitāte radīta, lai nodrošinātu likumdevēja darbu. Jāatzīmē, ka 18.gadsimta beigās kā bija citādāka izpratne par demokrātijas procesiem, kā arī nebija attiecīgas kontroles pār policijas un citu institūciju darbībām. Turklāt, attiecīgo kontroles mehānismu izveido likumdevējs, pieņemot attiecīgos normatīvos aktus.
Deputātiem, atstājot viņu imunitātes institūtu, faktiski tad jāatzīst, ka, vai nu vēl dzīvojam 18.gadsimta beigu tradīcijās un tamdēļ lieki runāt par Latviju kā mūsdienīgu un demokrātisku valsti atbilstoši vispārpieņemtajiem starptautiskajiem tiesību principiem, vai paši deputāti nespēj izveidot normatīvo regulējumu, lai mazinātu un nepieļautu dažādu institūciju patvaļu, vai arī – deputātiem viņu imunitāte ir izdevīga personīgu interešu vārdā.
Piekritīsiet, jebkurš no manis piesauktajiem iemesliem godu deputātam nerada.
Pat nerakājoties tik dziļās vēstures ārēs, Starptautiskā organizācija GRECO 2015. gada 27. marta ziņojumā izteica nožēlu par Latvijas bezdarbību šajā jautājumā. Organizācija atgādina, ka imunitāte Saeimas deputātiem noteikta 1922. gadā un kopš tā laika nav grozīta. Administratīvās imunitātes privilēģija ir atceļama, jo ir pārāk plaša un bezjēdzīga šodienas Latvijas demokrātiskajā sabiedrībā. Tādējādi tiktu kliedētas jebkādas aizdomas par to, ka parlamenta deputāti stāv pāri likumam, un stiprināta Latvijas pilsoņu uzticēšanās savam parlamentam, kuras līmenis šobrīd ir diezgan zems.
Arī Venēcijas komisija 2014. gada 14. maijā publicētajā ziņojumā par parlamenta locekļu imunitāti atzīst, ka imunitātes institūtam ir sena vēsture, tomēr tā ir aplūkojama no mūsdienu skatpunkta. Imunitātes noteikumiem jābūt tādiem, kas stiprina demokrātiju, atklātību un likuma varu, kā arī novērš ļaunprātīgu tās izmantošanu. Imunitāte ir jānosaka maksimāli šauri, un to nevajadzētu attiecināt uz maznozīmīgiem pārkāpumiem, kuru sodīšana nevar būtiski ietekmēt parlamenta locekļa darbību.6
Jāatzīmē, ka no administratīvās imunitātes deputāti šķirās 2016.gada 19.maijā.
Tamdēļ es vairāk pievērsīšu uzmanību Venēcijas komisijas ziņojumā minētajam uzsvaram, ka imunitāte nepieciešama tiktāl, ciktāl netiek ietekmēta deputāta darbība. Šajā griezumā, izanalizējot Satversmes attiecīgos pantus, tad arī skatīšu tālāk.
Satversmes 30.panta pamatdoma ir nodrošināt, lai deputātam nevarētu ierobežot brīvību, izņemot, ja viņš tiek pārsteigts noziedzīga nodarījuma izdarīšanas laikā. Papildus atsevišķi ir pieminēta kratīšana.
Sāksim ar pēdējo – kā deputāta darbību ietekmētu kratīšanas izdarīšana? Turklāt kratīšana tiek veikta ar izmeklēšanas tiesneša sankciju, respektīvi, lēmums tiek pakļauts tiesas izvērtēšanai. Vai deputāti neuzticas tiesai? Jānodala arī divi citi brīvības ierobežošanas jēdzieni – apcietināšana un aizturēšana. Ja varētu būt diskusijas par aizturēšanu, ko veic pēc policijas darbinieka lēmuma, tad lēmumu par apcietinājuma piemērošanu jau atkal pieņem tiesnesis. Arī pārējos gadījumos, kad tiek lemts par brīvības ierobežošanu, jābūt tiesas izvērtējumam. Līdz ar to atkal aktualizējas jautājums – vai tad paši deputāti neuzticas tiesu varai?
Tamdēļ Satversmes 29.pants varētu būt šādā redakcijā: Saeimas locekli nevar aizturēt, izņemot gadījumus, ja to notver pie paša nozieguma pastrādāšanas. Par katru Saeimas locekļa apcietināšanu divdesmit četru stundu laikā jāpaziņo Saeimas prezidijam.
Satversmes 30.pants vispār būtu izslēdzams.
Īstenojot šo priekšlikumu, deputāti būtu pasargāti no situācijām, ka lēmums par brīvības ierobežošanu tiktu pieņemts vienpersoniski un ārpus tiesas kontroles.
Tiesa, tikai pašu deputātu lemšanā ir tas, vai saglabāt viņiem līdzšinējo imunitātes institūtu vai ne. Ņemot vērā deputātu imunitātes izveidošanās priekšnosacījumus, jāpiekrīt, ka agrāk tie bija pamatoti, bet šī brīža situācija ir mainījusies.
Vispārējā cilvēktiesību deklarācijas 7.pants nosaka: Visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma priekšā, un viņiem ir tiesības, bez jebkādām atšķirībām, uz vienādu likuma aizsardzību pret jebkādu diskrimināciju, kura pārkāpj šo Deklarāciju, un pret jebkuru kūdīšanu uz tādu diskrimināciju.7 Paredzot deputātu imunitāti līdzšinējā apjomā, kaut kā pagrūti par cilvēku vienlīdzību runāt. Proti, ja zādzību izdara deputāts vai parasts cilvēks, tad pirmajā gadījumā pie viņa nevarēs pat kratīšanu izdarīt, bet pie parastā varēs. Te nu būtu plašas darba rokas tam politiskajam spēkam, kurš ne tikai ar vārdiem runā par tiesiskuma nodrošināšanu, bet ir gājis vēl tālāk – pasludinot bezkompromisa tiesiskumu.
"Eu, Bordān, varbūt laiks sevi parādīt ar reāliem darbiem?!"
Nobeiguma vietā: 2019.gada 6.jūnijā Saeima pieņēma lēmumu izdot parlamentārieti un partijas "KPV LV" frakcijas vadītāju Ati Zakatistovu kriminālvajāšanas sākšanai kriminālprocesā par krāpšanu lielā apmērā. Par izdošanu kriminālvajāšanai balsoja 55 deputāti, bet pret – 21. Pret balsoja lielākā daļa "KPV LV" frakcijas deputātu un Jaunās konservatīvās partijas (JKP) deputāti.8 Pirms Saeimas vēlēšanām un arī pēc tām JKP runā par tiesiskumu un pat bezkompromisa tiesiskumu. Tiesa, reālie darbi un balsojumi tomēr parāda ko citu.
1 https://www.tvnet.lv/5391383/zatlers-rosina-atlaist-saeimu
2 https://likumi.lv/doc.php?id=57980
3 Turpat.
4 Likums par Tautas Padomes locekļu neaizskaramību. Latvijas Pagaidu Valdības Likumu un Rīkojumu krājums, 7.nr., 10.08.1919., 91.lpp.
5 http://providus.lv/article/neaizskart-neaizskaramo
6 https://juristavards.lv/doc/266885-saeimas-deputata-imunitate/
7 https://www.mfa.gov.lv/ministrija/latvijas-parstavis-starptautiskajas-cilvektiesibu-institucijas/individam-tiesi-pieejamas-apvienoto-naciju-organizacijas-cilvektiesibu-aizsardzibas-proceduras/vispareja-cilvektiesibu-deklaracija
8 https://www.delfi.lv/news/national/criminal/pusotru-menesi-pec-prokuraturas-luguma-saeima-izdod-zakatistovu-kriminalvajasanai.d?id=51164561
Seko mums 
Godātais Mārtiņa Kazāka kungs, vispirms vēlos uzsvērt, ka šī vēstule nav domāta kā kritika vai uzbrukums Jums personīgi, bet drīzāk kā aicinājums aktīvāk iesaistīties un risināt situāciju, kas skar gan Latvijas Bankas reputāciju, gan tās aizsargātās klientu intereses. 
Paldies Krievijas caram Pēterim I par Lielo Ziemeļu karu, kura laikā viņa karavīri izjāja Vidzemi un atstāja pēcnācējus, kuri izveidoja latviešu tautu.
Valdības nomaiņas ēnā bez pienācīgas uzmanības palikusi ziņa par liegumu no Krievijas iebraukt tur reģistrētām automašīnām. Labi, tas, ka vairs nevar iebraukt, varbūt varēja būt kā vienas dienas aktualitāte, taču tam komplektā ir vesela virkne neatbildētu jautājumu, ko nedrīkstam nolikt tālā plauktā apputēšanai.
Pirms nedēļas biedrība "Austošā Saule" pulcēja piketa dalībniekus pretī "Maskavas namam" Rīgā. Ar plakātiem, kas atgādināja par ukraiņu ciešanām un nepieciešamību atbrīvoties no Krievijas ietekmes, pretī Krievijas valsts simboliem. Piketa dalībniekiem nebija šaubu par to, ka vairāk nekā pusotru gadu pēc pilna apmēra kara sākuma Ukrainā un gadu pēc okupekļa nojaukšanas Pārdaugavā "Maskavas nama" atrašanās Rīgā ir spilgts simbols arvien neatrisinātajai cīņai par Latvijas ģeopolitisko kursu un mūsu pašu interesēm savā valstī.
Sortition. Tā senajās Atēnās sauca sistēmu, kurā tautas priekšstāvji, amatpersonas, augstākie ierēdņi, tiesneši tika izvēlēti lozējot. Tas, kuram izkrita kārts ieņemt kādu augstu amatu, tad deva zvērestu kalpot godīgi, tikai un vienīgi tautas interesēs, neņemt kukuļus utt. Šī senā demokrātijas metode nav pilnībā izzudusi līdz pat mūsu dienām, piemēram, tādās valstīs kā ASV, kur šādi tiek izvēlēti tiesu zvērinātie, kuri krimināllietās faktiski izlemj – vainīgs vai ne.
Pagājušajā piektdienā, 15. septembrī, Latvijas Republikas Saeimā sākās ārkārtas sēde. Tajā bija tikai viens izskatāms jautājums, proti: “Par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam.” Runa, protams, ir par aizejošās labklājības ministres Evikas Siliņas izveidoto valdību.
Godātie Saeimas deputāti, vēršamies pie Jums, lai paustu dziļas bažas par Gunāra Kūtra pieteikto kandidatūru un plānoto apstiprināšanu Saeimas priekšsēdētāja amatā. Uzskatām, ka deputāta publiskajā telpā izskanējušie izteikumi neatbilst augstajiem godprātības, atklātības un atbildīguma standartiem, kas tiek sagaidīti no Saeimas priekšsēdētāja kā vienas no augstākajām valsts amatpersonām.
Rietumu pasaulē
Pētot Daugavpils Čmoikas un Re:Baltica prokrieviskā dueta darbības, uzdūros interesantam dokumentam, kurā Tiesībsargs analizē ar Imigrācijas likuma grozījumiem saistītos riskus, tai skaitā iespējamo eventuālo Krievijas Federācijas pilsoņu izraidīšanu no valsts nenokārtotas latviešu valodas pārbaudes dēļ.
