Detalizēti aprakstīta Bunkus slepkavības sagatavošana un norise, bet nav nekādu faktu par tās pasūtīšanu un uzkūdīšanu: publicējam pilnu lēmumu par aizdomās turētā statusu

Kā jau informēts, pagājušā gada 8. decembrī Valsts policija un prokuratūra paziņoja, ka M. Bunkus slepkavības lietā esot gūta skaidra aina par nozieguma apstākļiem un iesaistītajām personām, tostarp lomu sadali – no pasūtītāja līdz slepkavības organizatoram un izpildītājam, līdz ar ko M. Uļmanam un Aleksandram Babenko celtas apsūdzības par uzkūdīšanu jeb slepkavības pasūtīšanu, bet A. Babenko – arī par slepkavības atbalstīšanu.

Taču astoņas lappuses garajā Valsts policijas Organizētās noziedzības smago un sērijveida noziegumu apkarošanas pārvaldes 1.nodaļas galvenā inspektora Oļega Koļcova pagājušā gada 28. septembrī parakstītajā lēmumā par personas atzīšanu par aizdomās turēto ir ļoti detalizēti aprakstīts tas, kā tieši notikusi gatavošanās M. Bunkus nogalināšanai, kā izvēlēti un kur piešauti šaujamieroči, kā izvēlēti transportlīdzekļi un kā notikusi pati slepkavība, bet nav faktiski nekādu faktu par to, kā policijas un prokuratūras ieskatā notikusi uzkūdīšana uz slepkavību un tās pasūtīšana.

Lai gan slepkavības laikā visas tiesvedības jau bija faktiski beigušās, tas nav traucējis Valsts policijai uzturēt viedokli, ka „Mihailam Uļmanam kā MSIA “Rego Trade”, reģ.Nr. 40003795847 bijušajam valdes loceklim radās nepatika pret MSIA “Rego Trade” maksātnespējas administratoru Mārtiņu Bunkus, tas ir, saistībā ar viņa profesionālo pienākumu izpildi maksātnespējas procesā”, tajā skaitā ceļot prasības par zaudējumu piedziņu pret M.Uļmanu”.

Taču par to, kad tieši un kā tieši šī nepatika policijas ieskatā pāraugusi slepkavības pasūtīšanā, izmeklēšanai, spriežot pēc lēmuma, neko konkrētu nav izdevies noskaidrot. „Pirmstiesas kriminālprocesā konkrēti nenoskaidrotā laikā, līdz 2016. gada 27.septembrim M.Uļmanam radās nodoms par M.Bunkus tīšu prettiesisku nonāvēšanu (slepkavību), par ko M.Uļmans informēja Aleksandru Babenko,” teikts lēmumā par aizdomās turētā statusa noteikšanu. Taču, kur tieši un kā tieši notikusi šī informēšana, noskaidrots nekas nav.

Lēmumā par aizdomās turētā statusu noteikšanu M. Uļmanam tālāk ir minēts, ka, „lai īstenotu savu noziedzīgo nodomu”, viņš un A.Babenko esot „vienojušies ar paziņu”, ka tas „organizēs M.Bunkus slepkavību, tādējādi uzkūdot personu organizēt noziedzīgu nodarījumu mantkārīgā nolūkā” un „apsolot par to atlīdzību 100 000 EUR organizētajam un 200 000 EUR izpildītājiem”. Taču šim aprakstam ir divi defekti – pirmkārt, šī vienošanās notikusi „pirmstiesas kriminālprocesā konkrēti nenoskaidrotā vietā un laikā”, līdz ar ko ir skaidrs, ka nekādu drošu pierādījumu tam nav. Otrkārt, pret pašu organizētāju – policijas versijā – „kriminālprocess izbeigts sakarā ar viņa nāvi”. Kas nozīmē – nekādu organizētāja liecību nav un nebūs.

Nākamajās 24 lēmuma rindkopās nekādas M. Uļmana un A. Babenko darbības vispār nav pieminētas un arī pēc tam pieminēts tikai tas, ka „2017. gadā, precīzi nenoskaidrotā laikā” - kas nozīmē, ka nekādu video vai audio ierakstu jau atkal nav –, pie ofisa “MONO” Rīgā, Katlakalna ielā 1 A.Babenko esot saticies ar tagad jau mirušo organizētāju, kuram „nodeva aploksni ar naudas līdzekļiem 10 000 EUR apmērā, tādējādi apzināti atbalstot un veicinot nozieguma izdarīšanu”.

Šim pieminējumam atkal seko 12 rindkopas, kurās aprakstīts, kā noticis noziegums, kur un kā trāpījušas lodes, ko tālāk darījis slepkavības veicējs, - bet jau atkal nav ne reizi pieminēts ne M. Uļmans, ne A. Babenko.

Ar to arī astoņas lappuses garais dokuments beidzas. Neko konkrētu neminot par to, kur, kā un ar kādu tieši nodomu M. Uļmans uzkūdījis un pasūtījis slepkavību, izmeklētājs dokumentu nobeidz ar slēdzienu: „Ar savām darbībām M.Uļmans uzkūdīja izdarīt sevišķi smagu noziegumu, par kuru atbildība ir paredzēta Krimināllikuma 20. panta trešajā daļā, 118. panta 1. un 5.punktos. Ņemot vērā augstākminēto un vadoties pēc Kriminālprocesa likuma 65.p., 318.p., 398.1.p.1.d. un 3,d., - nolēma: atzīt Mihailu Uļmanu, personas kods 120653-XXXXX, par aizdomās turēto.”

„Šī ir klasiska „Stukāna prokuratūras” izpausme, jaunā ģenerālprokurora vadībā prokuratūra aizvien biežāk pieļauj izmeklēšanas brāķi un pat to veicina. Tiek šā tā saļepināta lieta, tiešu pierādījumu nav, ir aizdomas un „pierādījumu kopums”, ar kuru tad prokurors dodas uz tiesu, un tur – kā paveiksies, tā paveiksies. Ne policija, ne prokuratūra ne ar ko neriskē. Vai esat dzirdējuši par kādu gadījumu, kad kāda policijas vai prokuratūras amatpersona būtu saukta pie atbildības par nolaidību, tendenciozu izmeklēšanu vai savu versiju uzdošanu par pierādījumiem?” Pietiek šī dokumenta saturu un dīvainības tajā komentē kāds izbijis prokurors, kas saprotamu iemeslu dēļ nevēlas publicitāti šai sakarā.

Novērtē šo rakstu: