Diemžēl man, laimīgajam budžeta iestādes darbiniekam, atvaļinājumā jau atkal nākas izrādīties šajos nicināmajos sociālajos tīklos
Aidis Tomsons, “sabiedriskā” medija “žurnālists”10.07.2024.
Komentāri (38)
Iesaki rakstu: 
Manu sociālo tīklu joslu vakar aizpildīja briesmīgi kadri no sabombardētās Ukrainas slimnīcas. Es arī tādus pavairoju. Kādreizējā kolēģe, režisore un producente Žaklīna Cinovska savā "Facebook" laika joslā zem sirdi plosošajām fotogrāfijām bija ierakstījusi tikai vienu teikumu: "Kur ir Dievs?"
Esmu šo jautājumu ievērojis arī iepriekš. Aizdomājos. Ja mēs pa īstam ticētu Dieva eksistencei, nez, kāda tad būtu pašreizējā realitāte Ukrainā? Vai Ukraina sen būtu jau okupēta? (Jo daudzi ticīgie nemaz neņem rokās ieročus – nogalināt taču nedrīkst!) Vai arī karš būtu jau beidzies, jo visi lūgtu Dievu, un Dievs tad brīnumainā veidā rīkotos? Bet šis jautājums tiešām izsaka mūsu patieso ticību! Ne jau tikai Latvijā, visā Eiropā mēs ticam, ka notiks brīnums un kaut kā viss atrisināsies!
Man bērnībā ļoti patika pasakas. Tajās labais vienmēr uzvar ļauno. Turklāt parasti tas notiek brīnumainā veidā, vajag vien sastapt īsto feju, iegūt nepieciešamo brīnumnūjiņu un būt ar labu sirdi – tad viss notiek! Atšķirīgām tautām gan esot atšķirīgas pasakas. Vieniem muļķīši uzvar gudros, citiem sliņķi varenos. Pasakas atspoguļo mūsu mentalitāti. Būtu interesanti palūkoties, vai pašreizējā dažādu tautu attieksme pret karu nav redzama jau tautu pasakās. Tomēr tajās cauri vijas vēl kāda īpašība, kuras mums visiem pietrūkst, arī man. Tā ir drosme rīkoties.
Varbūt tāpēc cilvēki pasakas ir sacerējuši, jo ir ilgojušies pēc tā, kā nav. Ne tikai pēc labā uzvaras pār ļauno, bet arī pēc drosmes rīkoties. Es vēroju, kas notiek demokrātiskajās valstīs, tuvojoties parlamenta vai prezidenta vēlēšanām. Vienalga, vai ASV, Vācijā vai Francijā, partiju kandidāti Ukrainas kara kontekstā cenšas nopelnīt vēlētāju atbalstu ar solījumu – mēs neļausim mūsu valsti ieraut karā! Jo aptauju rezultāti rāda, ka vairums cilvēku ir kategoriski pret lielāku iesaisti Ukrainā.
Nezinu, varbūt man ir paslīdējis garām, bet es neesmu redzējis, vai Latvijā šajā sakarā ir veikta kāda aptauja. Mēs Latvijā pat nediskutējam par to, vai mūsu karavīriem vajadzētu doties palīgā ukraiņiem. Jau no paša sākuma tas ir bijis Latvijas politiskais uzstādījums – mēs atbalstīsim Ukrainu tās cīņā, bet paši nekarosim. Nez, kāda būtu sabiedrības reakcija, ja šis jautājums tiktu aktualizēts? Mēs taču labi apzināmies, ka tas nozīmētu mūsu cilvēku, mūsu bērnu dzīvības! Kurš gan no mums gribētu, lai mūsu pašu bērni dodas karot uz Ukrainu? Var saprast, kāpēc Francijas prezidenta Emanuela Makrona pieļāvums sūtīt karavīrus daudziem vēlēšanu kampaņā likās nepieņemams.
Man arī ir grūti sev atzīt skarbo realitāti, ka mūsu, tajā skaitā mana, drosme ir vien tik daudz, lai ziedotu naudu Ukrainai, veiktu palīdzības darbu un izteiktos sociālajos tīklos. Mēs sacenšamies drosmē, kurš nosauks Vladimiru Putinu rupjākos vārdos, kurš būs niknāks cīņā pret visu krievisko un skarbāk spēs lamāt politiķus. Bet patiesībā labi apzināmies, ka tālāk šīs drosmes vairs nav. Tāpēc arī kļūstam arvien niknāki, apkarojot viens otru. Mēs nojaušam, ka esam sasnieguši savas drosmes limitus.
Tad nu ieslēdzas ilgas pēc pārdabiskā, brīnuma. Gribas vainot Dievu, ka viņš nerīkojas tur, kur būtu jārīkojas mums. Jēzum ir vārdi, kas noteikti nav populārākie: "Kas savu dzīvību vēlēsies paglābt, tas to zaudēs, bet kas to zaudēs, tas to pasargās dzīvu."
Ja visi būtu ticīgie, varbūt Ukraina būtu jau okupēta, bet varbūt karš būtu jau beidzies, jo mēs pārvarētu savas bailes, rīkotos un aizstāvētu Ukrainu? Droši vien jautājums ir retorisks, jo mēs esam tādi, kādi esam. Es arī apzinos savu drosmes limitu. Tāpēc jautājums laikam nav par Dievu vai par citiem, tas ir par mani un manām bailēm. Bet, ja es tās apzinos, ko gan es varu pārmest citiem?
Seko mums 
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
Vienā no “bagātākajām” pašvaldībām Latvijā – Ropažu novadā – sākusies pirmsvēlēšanu peldēšana.
Pievērsiet uzmanību attēlam. 1952. gads. Šie vīri dzīvo mežā jau astoto gadu. Nevis kā dzērāji, plikadīdas vai “bandīti”, kā tos vēl šodien cenšas attēlot padomju laiku mantojuma sargi un čekas bērni, bet kā Latvijas partizāni – cilvēki, kuri, ziedojot savas dzīvības, līdz pēdējam elpas vilcienam pretojās okupācijai.
Iespējams, ka tuvā nākotnē skaistos dabas skatus, ar kuriem šodien lepojamies, indiešu bērneļi Latvijā varēs skatīt tikai bilžu grāmatās. Pie reizes arī uzzināt, ka kādreiz šeitan pie Baltijas dzīvojuši latvieši, kas labprātīgi izmiruši, bet aizejot izpostījuši visu aiz sevis. Rēzijas Kalniņas pravietojums, ka pastāv plāns iztīrīt šo zemi, lai tā būtu placdarms kaut kam citam, iegūst arvien skaidrākas aprises.
