Dīvāna politologa analīze par sabiedrības un vēlētāju reakciju uz provokatīvu retoriku

Analizējot šāda veida retorikas ietekmi uz mūsdienu vēlētājiem, ir noderīgi salīdzināt to ar labi zināmiem vēsturiskajiem piemēriem no Daiņa Īvāna un Valda Birkava puses.

1. Vēsturiskie precedenti un to ietekme

Valdis Birkavs (“Reņģēdāji” pret “Austeru un melno ikru ēdājiem”)

Retorikas veids: “Latvijas ceļa” radītās elites norobežošanās no tautas.

Ietekme: Birkava izteikumi iezīmēja politiskās elites norobežošanos no tautas, radot šķelšanos starp "izredzētajiem" un "parastajiem cilvēkiem". Šāda retorika parasti izraisa aizvainojumu un neuzticību, jo tā nāk no varas pozīcijas un mazina vēlētāju pašvērtību, bet nemaz necenšas rosināt pārmaiņas. Tā iznākumā veicina cinismu par eliti, bet nav vērsta uz pašu vēlētāju mobilizēšanu.

Dainis Īvāns (“Sūda brāļi”)

Retorikas veids: morāls un ideoloģisks pārmetums no kādas norietējušas autoritātes.

Ietekme: kaut arī Īvāns savulaik bija sabiedrībā cienīta Atmodas laika figūra, viņa asie vārdi, kas vērsti pret konkrētām politiskajām grupām vai to atbalstītājiem, vienmēr izsauc milzīgu rezonansi un pretestību. Šāda retorika mobilizē viņa atbalstītāju kodolu, kas jūtas līdzīgi vīlušies, taču vienlaikus rada masīvu pretreakciju, kas vērsta uz paša runātāja deleģitimizēšanu (“smagi izblamējās”), jo tiek šķērsota pieklājības un cieņas robeža. Īvāns nu jau acīmredzami sirgst ar izbijuša politiķa demenci.

Vilis Krištopans (“Muļķu zeme”)

1997. gadā, būdams satiksmes ministrs, intervijā “Lauku Avīzei” Krištopans retoriski vaicāja, vai mums esot “muļķu un stulbeņu zeme,” taču auditorija neievēroja ironisko kontekstu un uztvēra to tā, it kā viņš tiešām būtu nosaucis Latviju par “muļķu zemi”.

Retorikas veids: izteikšanās no eksperta vai augstas valsts amatpersonas pozīcijas

Šis izteikums tika uztverts kā nicinošs un kritisks vērtējums par to, kāda viņa skatījumā bija Latvijas politiskā un sabiedriskā situācija tajā laikā. Vilis Krištopans bija Latvijas ministru prezidents no 1998. gada 26. novembra līdz 1999. gada 16. jūlijam. Viņa vadībā darbojās mazākuma valdība, un viņš pats uz laiku pildīja arī zemkopības ministra pienākumus. Pēc tam, kad atkāpās no ministru prezidenta amata, viņš atjaunoja Saeimas deputāta mandātu, bet 2000. gadā paziņoja par aiziešanu no politikas. Tas V. Krištopanam  uz ilgiem gadiem līdz pat kustībai “Par Labu Latviju”, kas ne pārāk sekmīgi startēja 2010. gadā, laupīja iespēju gūt vēlētāju atbalstu, un viņš atgriezās politikas apritē tikai 2022. gadā tandēmā ar Aināru Šleseru un “Latvija pirmajā vietā”.

2. Hermaņa retorikas (“Aunu Bars”) analīze

Retorikas veids: augsta riska pašpārmetums un provokācija. Šādu retoriku parasti izmanto, ja ir vairāki mērķi:

Iešūpot apātisko kodolu: piesaistīt to vēlētāju uzmanību, kuri paši jūtas neapmierināti ar valsts stāvokli un uzskata, ka sabiedrība ir pārāk pasīva. Hermanis kļūst par drosmīgo “patiesības teicēju”.

Radīt polarizāciju: ar šokējošu paziņojumu ieņemt vietu masu mediju uzmanības centrā un skaidri iezīmēt līniju starp “apzinīgajiem, kas redz patiesību” un “apātiskajiem vai apmanipulētajiem”.

Vēlētāju reakcijas:

3. Secinājums: Hermaņa vadībā nekāda “aunu” kustība nebūtu iekustināma

Ir vēsturiski saskatāms, ka tāda kampaņa, kuras pamatā ir vēlētāju noniecināšana, gandrīz nekad nav veiksmīga, ja mērķis ir gūt absolūto vairākumu (51%). Tā var radīt skaļu un lojālu minoritāti, bet ne visu tautu vienojošu kustību.

Birkavs zaudēja vēlētāju atbalstu, jo radīja elitisma iespaidu.

Īvāns saskārās ar spēcīgu pretreakciju par morālu aizvainojumu no cilvēka, kuru aizvainotie paši uzskatīja par savu morālo autoritāti.

Krištopans uz vairāk nekā 20 gadiem bija persona non-grata Latvijas politikā.

Hermanis apvienoja abus riskus: viņš uzstājas no augstākas (intelektuālās/morālās) pozīcijas (līdzīgi Birkavam), bet viņa retorika ir tieši vērsta pret vēlētāju cieņu (līdzīgi Īvānam).

Lielākā daļa vēlētāju, lai arī neapmierināti ar Latvijas valsts lejupslīdi un “lūzeru” statusu citu Baltijas valstu vidū, sagaida no politiskā līdera respektu, izpratni un risinājumus, nevis pārmetumus par apātiju vai naivitāti.

Šāda provokatīva retorika vienmēr ir divējāda: tā nostiprina nelielu, ļoti lojālu atbalstītāju loku, kas jūtas atkailināti un mobilizēti, bet vienlaikus tā atgrūž lielo, neizlēmušo vai neitrālo vēlētāju daļu.

Šāda stila izteikumi spēj izsaukt publiskas diskusijas un nostiprināt politisku jaunveidojumu atpazīstamību, taču vienlaikus padara problemātisku vidusmēra vēlētāju piesaisti, jo atpazīstamība var būt arī negatīva veida atpazīstamība.

Panākumi vēlēšanās parasti slēpjas spējā runāt ar tautu, nevis par tautu, un jo īpaši – nevis kritizēt tautu!

Hermanis to tikko pieredzēja visai tiešā veidā, atsaucot atmiņā vienu no vecajiem “Mērfija likumiem”, kas skan tā: “Pieredze ir tas, ko tu iegūsti mirkli pēc tam, kad tev tā būtu noderējusi.”

Novērtē šo rakstu: