Iesaki rakstu: 
Profesionāli, akadēmiski vēsturnieki ir ievērojuši, ka Putins slikti zina vēsturi, putrojas pat elementāros faktos, bieži padarījis sevi par izsmieklu, eklektiski jaukdams padomju propagandas mītus, kļūdaini, nereti murgaini interpretēdams pseidovēsturiskas teorijas. Par to sāji smīkņā pat Krievijas vēsturnieki.
Šobrīd ir acīmredzams, ka viņš nav ņēmis vērā divas ļoti būtiskas 20. gadsimta mācības Krievijai. Abas bija liktenīgas - tās aizsāka Krievijas impērijas sabrukšanas procesus.
1904./1905. gada avantūristiskais karš pret Japānu un sekojošais zaudējums demoralizēja Krieviju, radīja tik smagas plaisas sabiedrībā, ka impērijas sabrukšanas procesi kļuva neapturami. Tas beidzās ar haosu un boļševiku apvērsumu, pat neskatoties uz to, ka Krievija Pirmajā pasaules karā pret Vāciju sākotnēji bija uzvarētāju nometnē.
Ārēji it kā stabilā, varenā cariskā impērija sabruka. Protams, ka Krievijas - Japānas karš gadsimta sākumā nebija vienīgais, bet noteikti bija viens no svarīgākajiem iemesliem sekojošam impērijas sabrukumam. Tas bija beigu sākums.
Līdzīgi var teikt par PSRS avantūru Afganistānā - 1979.-1989. gada karu. Tieši tāpat nevar teikt, ka tas bija vienīgais iemesls PSRS sabrukumam, bet pilnīgi noteikti bija ārkārtīgi traumatisks, ekonomiski satricinošs un ļoti lielā mērā veicināja Padomju impērijas sekojošo sabrukumu.
Atkal - tas bija beigu sākums.
Šobrīd uzsāktais karš kārtējo reizi ir tikpat slikti pārdomāts, tikpat mežonīgs, brutāls un balstīts murgainās teorijās. Atkal skaidri redzamas vecās kaites - impēriskā iedomība sajaukta ar korupciju un vadības haosu. Tas viss jau šobrīd - tikai mēnesi pēc agresijas sākuma radījis lielākus zaudējumus nekā Afganistānas karš desmitu gadu laikā.
Vēstures likumsakarības ir dzelžainas - šādas avantūras ir beigu sākums kārtējai Krievijas impērijai. Šoreiz putleriskajai.
Tagad pasaulei atliek lūgt Dievu, ka lieluma mānijas apmātais Putins neizlemj izdarīt pašnāvību, nospiežot sarkano pogu.
Seko mums 
5. martā Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija (turpmāk – Tautsaimniecības komisija) pirms pirmā lasījuma skatīja Ekonomikas ministrijas (EM) sagatavotos un Ministru kabineta atbalstītos grozījumus Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likumā (NTPAL). Tas, ka šādi grozījumi taps, bija zināms jau krietni agrāk – pēc Konkurences padomes (KP) veiktās "Olu, zivju, piena, gaļas, graudu un maizes produktu mazumtirdzniecības tirgus uzraudzības" (turpmāk – KP tirgus uzraudzība) un tai sekojoša paziņojuma, ka mazumtirgotāji vietējām pārtikas precēm nosaka lielākus uzcenojumus nekā importētajām.
Kamēr mūsu nevarneši cīnās ar savām sīkajām ķibelēm, mēģinot samazināt birokrātiju un domājot, kādu vēl formālu kosmētisko remontu veikt savai brūkošajai Vienotības dirškenu koalīcijai, VĀCIJA BLIEŽ PA RITĪGO! BLIEŽ TĀ, ka tas ATSAUKSIES UZ visu EIROPU!
Cik laba var būt diena Arodbiedrību vadoņiem, bet lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju tā ir trauksmaina! Droši vien jautāsiet – kādēļ trauksmaina? Mēģināšu ieskicēt trauksmes iemeslus vēsturiskā kontekstā.
Neatkarīgi no tā, cik daudz mēs sacenšamies savās analīzēs un komentāros, lai rastu jaunus, gudrus veidus, kā pateikt "Tramps ir stulbs”, viņš, visticamāk, nemainīsies. Ar to mums ir jāsadzīvo. Šķiet, ka Eiropa nesaprot vienu lietu: Tramps ir ASV prezidents.
Iedomājaties, ka oriģinālā 2011, gadā pasažieru plūsma Rail Baltica tika plānota 3,26 miljoni pasažieru (2040 gadā). Pēdējā 2024.gada CBA dokumentos atradīsiet 51 miljonu pasažieru (2056. gadā).
Rīgas rajona tiesa 14. februārī piemēroja apcietinājumu Aleksandram Gapoņenko, kurš jau iepriekš ir ticis sodīts par nacionālā naida kurināšanu. Vladimirs Žirinovskis reiz solīja Baltijas valstis pārvērst par Krievijas guberņām, Gapoņenko droši vien cerēja reiz kļūt par gubernatoru... Bet nu būs jāsēž cietumā, nevis gubernatora krēslā.
Pagājusi nedaudz vairāk nekā nedēļa, kopš animācijas filma "Straume" pārrakstījusi Latvijas kino vēsturi, saņemot "Oskaru" kā labākā pilnmetrāžas animācijas filma. Kamēr filmas veidotāji turpina darbu pie nākamā projekta, tikmēr politikas veidotājiem arvien jādomā ne vien par plašāku atbalstu kino nozarei Latvijā, bet jāizmanto mirklis Latvijas tēla un Latvijas kā kino uzņemšanai draudzīgas valsts popularizēšanai.
