Iesaki rakstu: 
9. un 10. maija notikumi pie okupācijas pieminekļa atklāja to, ko daudzi nojauta, bet kam līdz pat pēdējam negribēja ticēt. Latvijā dzīvo visai apjomīga 5. kolonna, savukārt valsts vara varbūt spēj būt stingra un apņēmīga mierīgos apstākļos, bet ir pilnīgi apjukusi un bezpalīdzīga krīzes situācijā.
Brīdī, kad rakstu šīs rindiņas, galvenais uztraukums ir par to, vai raksta publicēšanas dienā virsraksts jau nebūs jāmaina un divu dienu vietā jāraksta trīs. Tieši tā sanāca ar manu iepriekšējo rakstu, kas bija veltīts 9. maija notikumiem. Likās - viss, pasākums beidzies, bet še tev, 10. maijā jampadracis Uzvaras parkā atsākās ar jaunu, Latvijai vēl naidīgāku sparu.
9. maijā ziedu licēji vēl centās ievērot kaut kādu formālu pieklājību un savu rīcību saistīt ar sen pagājušo karu, bet 10. maijā jau atklāti notika agresorvalsts karogu demonstrācijas un PSRS (Putina Krievijas) himnas atskaņošana. Policija bija acīmredzami apjukusi un nevarīga. Tā uzdrošinājās aizturēt tikai tos, kuri piederēja pie mazākuma grupas. Tas ir, tos, kuri centās kaut kā izrādīt neapmierinātību ar tik klaju pretvalstiskā noskaņojuma demonstrāciju.
Cik adekvāta bija šīs neapmierinātības demonstrācija (ziedu izspārdīšana), jau ir cits jautājums, bet fakts paliek fakts - cilvēki ar Krievijas karogiem visai brīvi staigāja pa laukumu. Tas, ka beigu beigās viņi tika no laukuma aizvākti un pat it kā nogādāti policijas iecirknī, nemaina lietas būtību. Valsts varas vājums tika pamanīts. No visām pusēm.
10. maija pievakarē, kad sociālajos tīklos auga sašutuma vilnis par visas dienas garumā nerimstošo Latvijas valstij naidīgu personāžu ālēšanos okupācijas pieminekļa pakājē, cilvēki gaidīja izlēmīgu valsts varas pārstāvju rīcību. Kaut vai uzrunu. Taču tādu nebija. Radās iespaids, ka valsts vara nepastāv. Valsti neviens vairs nevada. Notikumi risinās pašplūsmā.
Visas kaut cik augstās amatpersonas bija nolīdušas kaut kur alās un izlikās par beigtām. Ne skaņas, ne maņas. Izskanēja ziņas, ka iekšlietu ministre Marija Golubeva esot kārtējā konferencē Madridē, bet premjers Krišjānis Kariņš Kanādā. Nekļuva skaidrs, vai darba vai savās darīšanās.
Kādas notiekošajam varētu būt politiskās konsekvences? 10. maijā no visdažādāko sabiedrības pārstāvju puses izskanēja aicinājumi Golubevai demisionēt. Sajūta, ka viņa kā ministre nav gluži savā vietā, brieda jau sen. Jau sākoties Baltkrievijas migrantu krīzei. Tagad pēc Ukrainas kara sākuma šī sajūta ir tikai pastiprinājusies un tagad pēc notikumiem pie pieminekļa jau kļuvusi par pamatplūsmas nostāju.
Man personiski nav nekas pret šo cilvēku. Var pat saprast viņas pārliecību. Problēma ir cita. Viņa ir izteikti akadēmisks, ideoloģiski tendēts cilvēks. Arī šajās kritiskajās dienās viņa bija nevis Rīgā, reālo notikumu virpulī, bet gan konferencē Madridē, kur tās dalībnieki lasīja labskanīgas, bet savā būtībā tukšas runas, ar kurām braukā no vienas konferences uz otru, veidojot kaut kādu vienotu ideoloģisko fonu. Problēma ir tikai tā, ka pastāv milzu pārrāvums starp šo “ideoloģisko fonu” un realitāti uz ielas. Latvija šajā ziņā pat nav rekordiste. Citur šī atrautība ir vēl lielāka.
Akadēmiskās teorijās dzīvojoši cilvēki praktiskus amatus varbūt var ieņemt miera apstākļos. Krīzes brīžos pie stūres jālaiž pieredzējuši profesionāļi/praktiķi. Golubeva šī brīža realitātei ir pilnīgi nepiemērota. Arī no ideoloģiskās pārliecības aspekta. Nav šaubu, ka šo viņas nepiemērotību saprot gan viņas partijā, gan valdībā kopumā. Taču politiskā realitāte ir tāda, ka pēc dažiem mēnešiem būs vēlēšanas; koalīcija ir tāda, kāda tā ir, un tagad nekādas asas kustības neviens šajā koalīcijā izdarīt nevēlas. Vienkāršāk izsakoties, politiskajā šķirā valda vēlme kaut kā novilkt līdz vēlēšanām, un tad jau redzēs...
Diemžēl vai par laimi, situācija ir tāda, ka tā vienkārši “novilkt” līdz vēlēšanām var arī neizdoties. Ukrainas karš, rašistisko spēku aktivizēšanās, okupācijas pieminekļa nojaukšanas/nenojaukšanas jautājums pamazām kļūst par priekšvēlēšanu laika galveno darba kārtības jautājumu, lai kā to daudziem negribētos. Respektīvi, priekšplānā izvirzās jautājumi nevis par to, kas nākotnē tiks “veicināts” un “attīstīts”, bet gan konkrēti un neatliekami darbi. Nevis kādas darba grupas tiks dibinātas jautājuma “pētīšanai” un risinājuma “izstrādāšanai”, bet gan kad tiks pieņemti konkrēti lēmumi un veikti konkrēti darbi.
Vēl pirms dažām nedēļām šķita, ka gaidāmajās Saeimas vēlēšanās viss pamatvilcienos skaidrs un esošā koalīcija (ar nebūtiskām izmaiņām), visticamāk, rullēs tālāk arī pēc 1. oktobra, bet tagad situācija kļūst daudz nenoteiktāka, jo klusi atsēdēt aliņā vairs nesanāk. Tauta prasa pozicionēšanos. Skaidru un nepārprotamu. Ja pagaidām vēl ne tik uzstājīgi, tad tas ir tikai laika jautājums. Golubevas kategoriskais atteikums demisionēt ir tieši šāda skaidra pozicionēšanās, un vēlētājiem tā jāliek aiz auss. Tāpat kā citu politisko spēku reakcija uz šo atteikumu.
Var jau paši politiķi bāzt galvu smiltīs kā strausi, taču lai pēc tam nebrīnās par negaidītajām izmaiņām Saeimas sastāvā. Īpaši personāliju ziņā. Šajās dienās nodemonstrētais valsts varas vājums daudziem ir atvēris acis un licis šo to pārvērtēt. Nevajadzētu aizmirst, ka dzīvojam laikos, kad graudi tiek intensīvi vētīti no pelavām. Kad runas strauji devalvējas un vērtībā ceļas konkrēta rīcība. To arī no politiķiem gaidām.
Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv
Seko mums 
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
