Divas stundas pirms svētku brīvdienu sākuma valsts uzņēmums izsludina iepirkumu... sālij, apjoms - 23 tūkstoši tonnu
PIETIEK04.05.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Sniega un ledus trūkuma dēļ aizvadītajā ziemā visas brauktuvju kaisītāju noliktavas joprojām ir pilnas ar sāli, tomēr VAS Latvijas Autoceļu uzturētājsizsludinājusi konkursu vēl par 23 tūkstošu tonnu ceļu kaisāmās sāls iepirkšanu vasaras (!) sezonai.
Uzaicinājums piegādāt sāli, kāds katru gadu tiek izsūtīts septembrī ar piegādes datumiem oktobrī vai novembrī, kad varētu būt gaidāms pirmais sals un sniegs, šoreiz pēkšņi ticis nosūtīts atsevišķiem iepriekš atlasītiem komersantiem ceturtdien pēc 14:00 — tātad divas stundas pirms lielo svētku brīvdienu iestāšanās (ņemot vērā, ka darbalaiks pirms svētku dienām tradicionāli beidzas stundu ātrāk).
Kā redzams e-pastam pievienotajā iepirkuma tabulā, valsts uzņēmums pēkšņi paudis interesi iegādāties 23 tūkstošus tonnu sāls “vasaras piegādēm”, kaut gan noliktavās vēl guļ iepriekšējā, rekordsiltajā ziemā neiztērētie sāls krājumi. Turklāt katrs lasītājs pats var spriest, cik ļoti autoceļu uzturēšanā vasarā vispār nepieciešami sāls tonnu desmittūkstoši.
Iepirkumu uzraudzības biroja arhīvā nav iespējams atrast otru gadījumu, kad tādu daudzumu nātrija hlorīda autoceļu uzturētāji būtu pirkuši tieši tad, kad ceļu kaisīšanas sezona tikko beigusies.
Detalizēti aprakstīts sāls daudzums, kāds paredzēts dažādiem autoceļu uzturēšanas iecirkņiem: piemēram, Garkalnē un Siguldā vajadzēšot pa 2000 tonnām, Aizkrauklē — uz pusi mazāk, Bauskā — tikai 270 tonnas, savukārt Kurzemes un Latgales ceļu rajoniem ceļu kaisīšanai pēkšņi vajadzēšot vidēji no 2000 līdz 3000 tonnām kaisāmās sāls.
Kāpēc šāds fantastisks iepirkums laikā, kad valsts rūpējas par ekonomikas saglabāšanu un atdzīvināšanu pēc pandēmijas ierobežojumu beigām (Latvijā sāli neiegūst, to var tikai importēt — labākajā gadījumā no Baltkrievijas, sliktākajā no Krievijas, tā kā ar šādu neloģisku iepirkumu “sildīt” var tikai citu valstu ekonomikas), ļauj saprast Pietiek iepriekš publicētās ziņas par aptuveni 15 000 tonnām sāls, kas jau mēnešiem ilgi pusapsegtas stāv Rīgas ostā uz piestātnes, tātad galēji nepiemērotā vietā.
Šāds augstākajā mērā neloģisks iepirkums ļaus kādam atbrīvoties no iepriekš uzpirktajiem sāls krājumiem, kas siltās ziemas dēļ izrādījušies nevajadzīgi aizvadītajā sezonā un kuri rada zaudējumus privātajam īpašniekam — tas savu naudu “iesālījis” pašā burtiskākajā nozīmē.
Pietiek jau aprakstīja aizdomas: izmantojot vairākas citu citai piederošas tehnisko sāli tirgojošas firmas, kur kā patiesā labuma guvējs deklarēts Baltkrievijas pilsonis Petrs Kravčenko, slēdzot savstarpējus līgumus un preci te sadārdzinot, te palētinot, izveidojas shēma ar ievedmuitas nemaksāšanas pazīmēm, kuras rezultātā shēmotājiem rodas negodīgas cenas priekšrocības attiecībā pret tiem tirgus dalībniekiem, kas neveic šādas “optimizācijas”. Rezultātā valsts uzņēmumu iepirkumu konkursos godīga konkurence vienkārši izzūd, Latvijas nodokļu maksātāju naudai aizplūstot uz ārzemēm, — tādu ainu zīmē iesniegumi par konstatētām shēmām Baltkrievijas sāls importā.
Iesniegumos izteiktas aizdomas, ka tehnisko sāli, kuru no Baltkrievijas lēti ieved Lietuvā, tālāk bez muitas nodevu nomaksas un atmuitošanas pārdod tālāk uz Latviju par paaugstinātu cenu, kur šī sāls jau skaitās ievesta no Lietuvas kā no ES dalībvalsts. Tātad pastāv iespējamība, ka ievedmuita netiek nomaksāta nevienā no ES valstīm (tā kā faktiskā preces izcelsme meklējama aiz Eiropas Savienības robežām, tai piemērojamas muitas nodevas), kā arī pilnā apmērā netiek maksāti pārējie nodokļi.
Ja valsts uzņēmums tagad veic iepirkumu sāls rezervju papildināšanai, nenotiek nekāda Latvijas ekonomikas sildīšana, palielinās tikai uzkrājumi noliktavās, kas nerada nevienu pašu darbavietu, bet liek aizplūst par sāli samaksātajai naudai uz ārzemēm. Netiek remontēti ceļi, tīrīti grāvji, uzstādītas ceļazīmes utt., par ko darbinieki Latvijā saņem algas. Attiecīgo naudu (23 tūkstošu tonnu iegādei vajadzīgs vismaz miljons eiro plus PVN) varētu mērķtiecīgi izlietot, maksājot to algās reālo uzturēšanas darbu veicējiem.
Iepriekšējais raksts par ievedmuitu mahinācijām:
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
