Iesaki rakstu: 
Man ir Izraēlas pase. Man ir Latvijas pase. Tāpēc, pārfrazējot Dikensu, A Tale of Two Presidents.
Izraēlas valsts 9. prezidents Šimons Peress š.g. 3. augustā kļūs 91 gadu vecs. Vecākais valsts galva pasaulē, joprojām možs un darbīgs. Š. g. jūlijā aprit viņa septiņu gadu termiņš šai augstajā amatā.
Valsts prezidenta amats Izraēlā ir ceremoniāls, bet nozīmīgs tai ziņā, ka prezidents ir nācijas simbols. Prezidentu Izraēlā, tāpat kā Latvijā, ievēlē parlaments aizklātā balsošanā.
Šimons Peress diviem lāgiem bijis Izraēlas premjerministrs (kam pieder faktiskā vara), bijis ministrs 12 kabinetos. Viņš bija "nācijas tēva" - Izraēlas pirmā premjerministra Dāvida Ben-Guriona tuvs līdzgaitnieks. No 1953. līdz 1959. gadam Peress bija Aizsardzības ministrijas ģenerāldirektors un lika pamatus Izraēlas kodolpotenciālam un militārajai rūpniecībai. 1994. gadā viņu kopā ar Jitchaku Rabinu un Jaseru Arafatu apbalvoja ar Nobela Miera prēmiju - par t.s. Oslo vienošanos, kuras rezultātā okupētajā teritorijā tika izveidota autonoma palestīniešu pašpārvalde.
Viņa vārdā nosaukts Šimon Peres Peace Center Jaffā, netālu no manas dzīvesvietas. Tur notiek konferences un semināri, kas veltīti miera un izlīguma problēmām Tuvajos Austrumos.
Prezidenta amatā Šimons Peress bauda cieņu, pat apbrīnu ne tikai savā valstī. Tas nenozīmē, ka viņa raksturs ir bez vainas. Pirms 37 gadiem, kad Peress bija Jitchaka Rabina sāncensis cīņā par Darba partijas priekšsēža posteni, Rabins savā dienasgrāmatā viņu nosauca par "nelabojamu intrigantu". Bet tagad, vecumdienu spožumā, šī piezīme šķiet aizmirsta...
2011. gada 4. jūnijā Latvijas Avīzē parādījās mans komentārs, kurā atgādināts, ka pagājušā gadsimta 90. gados kāds ārzemnieks secinājis, ka Latvijā visbagātākā un varenākā ir kāda firma, kuras nosaukums redzams uz katra stūra: PĒRK UN PĀRDOD. Pieminēju, ka par atjaunotās Latvijas ceturto prezidentu nupat ar 55 balsīm pret 44 ievēlēts Andris Bērziņš, un citēju politoloģi Ivetu Kažoku, kura lika saprast, ka Saskaņas centram ir kāds politisks darījums ar Ventspils pilsētas galvu Lembergu. Es secināju, ka firma Pērk un Pārdod Latvijā diez vai izputēs.
2013./2014, gadumijā mani, Latvijas pavalstnieku, mulsināja un kaitināja prezidenta Andra Bērziņa rīcība. Pēc Zolitūdes traģēdijas Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim (manuprāt, labākajam no atjaunotās Latvijas premjerministriem) bija īsa saruna ar Andri Bērziņu, pēc kuras viņš paziņoja par savu atkāpšanos, uzņemoties atbildību par notikušo. Pirmoreiz viņam acīs bija asaras. Ko īsti prezidents Bērziņš viņam bija teicis tajos pāris mirkļos? Un kāpēc prezidents Bērziņš atņēma Egilam Levitam sava juridiskā padomnieka amatu - tūlīt pēc tam, kad Levits bija izpelnījies atzinību par savu Satversmes preambulas projektu? Un kāpēc prezidents Bērziņš, kad sākās sarunas par jaunās valdības veidošanu, tik strupi un asi uzbruka Artim Pabrikam, kas premjerministra amatā varēja kļūt par otru Dombrovski?
Un, kad prezidents Bērziņš brīdī, kad civilizētā pasaule bija sašutusi par Krievijas agresiju, nomurmināja, ka pirms vairākiem gadiem izteiktais ielūgums Putinam apmeklēt Latviju paliek spēkā, vadzis lūza.
Māris Antonevičs 28. martā Latvijas Avīzē: "Varētu rasties iespaids, ka valsts galva pēdējos mēnešus pavadījis ilgstošā atvaļinājumā kaut kur Alpos, kur nav pieejamas ne avīzes, ne televīzija un pat ne internets." Un tālāk, tā sakot, crescendo: tai pašā dienā portālā TVnet Otto Ozols publicē "Neesoša Valsts prezidenta paziņojumu Latvijas tautai" - "versija, ko varētu vēstīt Latvijas prezidents, „ja tāds valstij būtu"".
Tai pašā portālā tai pašā dienā Toms Ostrovskis: "Prezident Andri Bērziņ, aicinu Jūs atkāpties no amata un nolīst kaut kur tumšā stūrī, lai mums nekad no Jums vairs nav jākaunas!". Un tīmekļa žurnālā Satori Ilmārs Šlāpins jautā: "Vai Latvijai ir vajadzīgs prezidents?"
Visbeidzot 31. martā žurnālā Ir publicēta pāri par 600 kultūras un citu nozaru darbinieku parakstīta „Atklāta vēstule” ar virsrakstu: "Neuzskatām, ka prezidents pārstāv Latvijas tautas intereses." Šis, jāatzīst, satriecošais dokuments beidzas ar aicinājumu Saeimai un Valsts prezidentam "izvērtēt savas iespējas turpināt ieņemt šo amatu".
Man pietiek ar to, ka Atklātās vēstules parakstītāju vidū ir Uldis Bērziņš un Alvis Hermanis, lai tajā teikto „simtprocentīgi atbalstītu”.
Un ko prezidents - viņš pat nenosarkst un liek savai kancelejai nākt klajā ar klīrīgu, paštaisnu paziņojumu: prezidenta "darbības mēraukla ir ilgtermiņa rīcība, lai Latvijā cilvēku dzīve uzlabotos, nevis ātra un lēta popularitāte īstermiņā".
Vārdu sakot, uz atkāpšanos neceriet, popularitāte tāpat ir vējā, iztiks bez tās. Vai es esmu pareizi sapratis?
Pārpublicēts no brivalatvija.lv
Seko mums 
Kad vienas politiskās grupas pārstāvji ieņem vairākus nozīmīgus valsts amatus, piemēram, valsts prezidenta, ministru prezidenta, tieslietu un iekšlietu ministru posteņus, kā arī vada tādas iestādes kā Ģenerālprokuratūra, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), Finanšu izlūkošanas dienests un Valsts policija, rodas jautājums par varas koncentrācijas ietekmi uz demokrātijas principiem un vārda brīvību.
Varakļānu novada domes deputāti ir nosūtījuši vēstuli Latvijas Republikas valsts prezidentam, Saeimas deputātiem un Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijai, paužot neizpratni un sašutumu par Saeimas opozīcijas deputātu pieteikumu Satversmes tiesā. Šajā pieteikumā tiek apstrīdēts administratīvi teritoriālās reformas lēmums par Varakļānu novada pievienošanu Madonas novadam, kas rada nevajadzīgu sabiedrības šķelšanu un liek novada iedzīvotājiem kļūt par politisko manipulāciju ķīlniekiem.
Latvijā valsts drošības dienestu līdzatbildība valsts nozagšanā ir sistēmiska problēma, kas apdraud ne tikai tiesiskumu, bet arī nacionālo drošību un sabiedrības uzticību valstij. Kad šie dienesti, kuru primārais uzdevums ir aizsargāt valsti un tās iedzīvotājus, sāk kalpot nevis sabiedrības interesēm, bet atsevišķām ietekmīgām grupām, tiek deformēti tiesiskuma pamati. 
Viens notikums, divi dažādi paziņojumi. AirBaltic paziņojums: Lufthansa grupa iegādājas mazākuma daļu airBaltic. Lufthansa paziņojums: Lufthansa grupa stiprina tā sauktā "slapjā līzinga" partnerību ar airBaltic. Viens par mūža mīlestību, otrs par aprēķina attiecībām bez traucējošām saistībām.
Latvijas Žurnālistu savienība pauž satraukumu, bažas un aizdomas par to, ka Latvijas Žurnālistu savienības biedra Lato Lapsas aizturēšanu šī gada janvāra beigās un pret Lato Lapsu izvirzītās apsūdzības ir saistītas ar Lato Lapsas iegūtajiem rezultātiem pētnieciskajā žurnālistikā par vairāku Latvijas Republikas tiesību aizsardzības sistēmas struktūru amatpersonu īstenotajām nelikumībām un iespējamiem noziegumiem.
AirBaltic situācija diemžēl ir sliktāka par plānoto. Lufthansai pārdoto akciju cena ir saskaņā ar kuluāros dzirdēto - pesimistisko stāstu. Ja 10% Lufthansa pērk par 14 miljoniem eiro, tad kompānijas kopējā vērtība ir tikai 140 miljoni. Tas ir pēc rekapitalizācijas, bet pirms - nevis nulle, bet mīnuss.
Uz Amsterdamas Ajax līdzjutēju izdarībām Rīgas centrā var palūkoties arī no arodbiedrību vai pilsoniskās sabiedrības puses – proti, cik gan vienkārši ir sanākt kopā, vienoties par kaut ko vienu un to visu atklāti nodemonstrēt tā, lai ikviens saprastu, kas ar to domāts.
Konservatīvās platformas „Demos” radītājs Jāzeps Baško aicina Aināru Šleseru un Aleksandru Kiršteinu kaut ko beidzot darīt, lai “nabaga apmaldījušos cilvēku” Eviku Siliņu dabūtu “nost no amata”. Pilnībā piekrītot viņa paustajam apliecinājumam, varu tikai piebilst sekojošo.
"DeskTime" aplikācijas ieviešana Ekonomikas ministrijā ir izraisījusi asus komentārus, daudziem bažījoties, vai ar šīs datorprogrammas palīdzību tiešām var sasniegt ministrijas stratēģiskos mērķus. "DeskTime" noteikti nav rīks stratēģijas noteikšanai, un pēc tā ieviešanas nenotiks brīnumaina Latvijas atdzimšana. Taču, pareizi ieviests, tas var ļoti labi noderēt ierēdņu darba efektivizācijai un caurskatāmības uzlabošanai valsts pārvaldē.
