Divu bērnu mātes apšaubāmā izdošana Dienvidāfrikai – LR Ģenerālprokuratūras un personiski Kalnmeiera nolaidības rezultāts

26. februāris: Ģenerālprokuratūra nobruģē ceļu Latvijas pilsones izdošanai Dienvidāfrikai

LR Ģenerālprokuratūra nav izmantojusi izdevību pieņemt Eiropas apcietinājuma lēmumu attiecībā pret sievieti, kura apsūdzēta „bērna nolaupīšanā” un pašlaik atrodas Dānijas cietumā. Līdz ar to tiesībsargāšanas iestāde ir faktiski nobruģējusi ceļu Latvijas pilsones izdošanai tiesāšanai Dienvidāfrikā.

Jau divi mēneši Dānijas cietumā

Latvijas pilsone Katrīna M. vairākus gadus dzīvojusi un strādājusi Mozambikā un Dienvidāfrikas Republikā, un attiecībās ar kādu Dienvidāfrikas pilsoni viņai piedzimusi meita. Taču kopdzīve nav bijusi laimīga, un meitas tēvs kļuvis vardarbīgs.

Katrīna M. gan saņēmusi policijas aizsardzību, meitas tēvam liedzot tuvoties viņai, taču tas nav līdzējis. Beigu beigās viņa ar bērnu no Dienvidāfrikas aizbēgusi atpakaļ uz Latviju, savukārt bērna tēvs darījis visu iespējamo, lai meitu atgūtu.

Rezultātā, kad Katrīna M. pagājušā gada decembrī caur Dāniju mēģinājusi doties uz Mozambiku, kur viņai pieder viesnīca, izrādījies, ka uz viņas vārda izdots Eiropas apcietinājuma orderis, un sieviete Kopenhāgenā apcietināta.

Līdz ar to jau ilgāk nekā divus mēnešus Katrīna M. atrodas Dānijas cietumā, gaidot lēmumu par savu tālāko likteni – tiesāšanu Dānijā vai izdošanu kādai citai valstij.

Dānijai jāizlemj par atbilstošāko risinājumu

Šādi notikumi, kas saistīti ar Latvijas pilsoņu attiecībās vai oficiālā laulībā ar ārvalstu pilsoņiem dzimušu bērnu „dalīšanu”, ir pietiekami bieži, taču šo gadījumu par sabiedrības ievērības cienīgu ir padarījusi Latvijas varas iestāžu reakcija un „rūpes” par savas valsts pilsoni.

Kā rāda Dienas rīcībā esošā oficiālā sarakste, LR Ģenerālprokuratūrā tika saņemts Dānijas Karalistes kompetentās iestādes lūgums Latvijas tiesībsargāšanas iestādei „izteikt viedokli par iespēju pieņemt Eiropas apcietinājuma lēmumu attiecībā pret Katrīnu M., kuras izdošanu Dānijas Karalistei lūdz Dienvidāfrikas Republika”.

Saskaņā ar spēkā esošajiem starptautiskajiem normatīvajiem aktiem Dānijai bija tiesības aizturēt Katrīnu M. arī pēc citas valsts, ne tikai Eiropas Savienības dalībvalsts pieprasījuma, ja ar šo valsti ir noslēgts izdošanas līgums vai tā ir Eiropas Padomes Izdošanas konvencijas dalībvalsts. Dienvidāfrikas Republika kopā ar Izraēlu un Dienvidkoreju ir valstis, kas neatrodas Eiropā, bet ir šīs konvencijas dalībvalstis.

Līdz ar to Dānijai – ja tā atzīs Dienvidāfrikas izdošanas lūgumu par pamatotu – bija divas iespējas. Viena no tām būtu – apmierināt Dienvidāfrikas izdošanas lūgumu un izdot Latvijas pilsoni tiesāšanai šīs valsts tiesā.

Latvijai jautā – varbūt vēlaties, lai nodod jums?

Taču teorētiski pastāvēja otra iespēja, ko Dānijas varas iestādes arī izmantoja – piedāvāt Latvijai iespēju, ka tās pilsone tiek nodota tai „ar nosacījumu, ka šai dalībvalstij atbilstoši tās valsts tiesībām ir kompetence veikt kriminālvajāšanu attiecībā uz šo personu par ārpus tās valsts teritorijas izdarītajiem nodarījumiem”.

Tas nozīmē – Dānija piedāvāja Latvijai atgūt Latvijas pilsoni, taču tad jau Latvijā vajadzētu izmeklēt Dienvidāfrikā sākto kriminālprocesu par „bērna nolaupīšanu” un „nelikumīgu aizvešanu”.

Diena ir aptaujājusi vairākus advokātus, kuriem ir gadījies risināt šāda rakstura lietas, un viņi apliecina – Eiropas Savienības dalībvalstis iespēju robežās dara visu, lai neizdotu savu un partnervalstu pilsoņus ārpus ES robežām, īpaši jau gadījumos, ja apsūdzības nav smagas un ir dažādi vērtējamas.

Atbilstoši šai praksei rīkojušās arī Dānijas varas iestādes, piedāvājot Latvijai – pārņemiet no mūsu cietuma savu pilsoni un tālāk paši lemiet viņas likteni atbilstoši savai situācijas izpratnei un normatīvajiem aktiem.

Ģenerālprokuratūra norāda uz likuma burtu

Tomēr pilnīgi pretēji ierastajai Eiropas praksei Dānijas varas iestādes nav saņēmušas LR Ģenerālprokuratūras piekrišanu. Faktiski Latvijas tiesībsargāšanas iestādes reakcija bijusi pilnīgi pretēja – aizbildinoties ar formāliem argumentiem, faktiski nobruģēts ceļš Latvijas pilsones izdošanai tiesāšanai Dienvidāfrikā.

Ērika Kalnmeiera vadītā LR Ģenerālprokuratūra norādījusi uz to, ka saskaņā ar 2002. gada 13. jūnija Padomes pamatlēmumu par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm pantu Eiropas apcietināšanas orderi var izsniegt tikai par darbībām, par kurām izsniegšanas dalībvalsts tiesībās paredzēts brīvības atņemšanas sods vai ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis, kura maksimālais ilgums ir vismaz 12 mēneši.

Katrīna M. Dienvidāfrikā tiek apsūdzēta par „nolēmumu par aizgādības, aprūpes un saskarsmes tiesībām ar bērnu nepildīšanu”, savukārt Latvijas Krimināllikumā par šādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu nav paredzēts šāds – Eiropas apcietināšanas ordera izdošanai pietiekami ilgs sods.

LR Krimināllikuma 168. pantā noteikts, ka par izvairīšanos no tiesas vai bāriņtiesas nolēmuma, kas izriet no aizgādības, aprūpes vai saskarsmes tiesībām ar bērnu, kā arī tiesas nolēmuma, kas paredz bērna nogādāšanu atpakaļ uz valsti, kurā ir viņa dzīvesvieta, izpildes vai ļaunprātīgu šāda nolēmuma nepildīšanu, vai ļaunprātīgu šāda nolēmuma izpildes kavēšanu soda tikai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

Nederīgs pants un nepareizs „pierādīšanas slieksnis”

Tiesa, Katrīnai M. šajā lietā ir inkriminēti arī citi nodarījumi, taču attiecībā uz tiem Ē. Kalnmiera vadītā tiesībsargāšanas iestāde norādījusi, ka nevarot „garantēt Katrīnas M. saukšanu pie kriminālatbildības gadījumā, ja Latvijas Republikā tiktu pārņemts Dienvidāfrikas Republikā ierosinātais kriminālprocess”, jo esot jāņem vērā „Katrīnas M. izdarīto noziedzīgo nodarījumu raksturs un ar to saistītais pierādīšanas slieksnis”.

Pamatojoties uz šiem argumentiem, LR Ģenerālprokuratūra norādījusi – šajā apsūdzībā tā nevar pieņemt Eiropas apcietināšanas orderi. Tas nozīmē, ka faktiski LR Ģenerālprokuratūra ir atteikusies no Dānijas piedāvājuma – nodot Latvijas Republikas pilsoni atpakaļ Latvijai un tādējādi nepieļaut, ka viņa tiek izdota tiesāšanai Dienvidāfrikas Republikā.

Katrīnas M. māsa, Latvijā pastāvīgi dzīvojošā Ieva B. Dienai stāsta, ka vērsusies Ģenerālprokuratūrā ar diviem iesniegumiem, cita starpā aprakstot arī krimināltiesisko situāciju Dienvidāfrikā, uz kurieni tagad Latvijas tiesībsargāšanas iestādes dēļ var tikt izdota viņas māsa.

Taču uz aprakstītajiem faktiem Ģenerālprokuratūra atbildējusi, ka „Jūsu rīcībā esošā informācija par Dienvidāfrikas Republikā pastāvošo korupciju ir sniedzama Dānijas Karalistes kompetentajai iestādei, kas ir atbildīga par Katrīnas M. iespējamo izdošanu Dienvidāfrikas Republikai”.

Par pilsoņu tiesību aizstāvību vērsieties citur!

Neko nav līdzējusi arī norāde, ka bērna tēvs – Dienvidāfrikas pilsonis Johans G. mēģinājis jau Latvijā dažādos veidos vajāt Ievu B., kā rezultātā saistībā ar viņa darbībām Valsts policija sākusi kriminālprocesu pēc Krimināllikuma 132.1 panta „par vairākkārtēju vai ilgstošu citas personas izsekošanu, novērošanu, draudu izteikšanu šai personai vai nevēlamu saziņu ar šo personu, ja tai ir bijis pamats baidīties par savu vai savu tuvinieku drošību”.

„Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras kompetencē nav Latvijas Republikas pilsoņu tiesību aizstāvība ārpus Latvijas Republikas teritorijas,” vēl īpaši pieminēts prokuratūras atbildē, un pat šo skaidrojumu, kuru parakstījis Ģenerālprokuratūras Darbības analīzes un vadības departamenta Starptautiskās sadarbības nodaļas prokurors K. Kalniņš, viņai nācies gaidīt ilgi un tā saņemta tikai pēc vairākkārtējas intereses.

Ieva B. arī mēģinājusi pieteikties uz pieņemšanu pie LR ģenerālprokurora Ē. Kalnmeiera, lai klātienē mēģinātu argumentēt nepieciešamību pieprasīt savas māsas nodošanu Latvijas varas iestādēm, taču šāda iespēja viņai tikusi atteikta.

Ē. Kalnmeiers aizvadītajā nedēļā nevēlējās atbildēt uz Dienas jautājumu, vai tiešām šīs lietas ietvaros Katrīnas M. māsai ir atteikta pieņemšana pie viņa.

Ģenerālprokurors nevēlējās atbildēt arī uz jautājumu, vai viņa vadītā iestāde apzinās, ka tā pavērusi praktisku iespēju Latvijas pilsones izdošanai Dienvidāfrikas Republikai, un kādi bijuši argumenti šādam lēmumam.

Ne uz vienu jautājumu saistībā ar šo lietu nevēlējās atbildēt arī Ģenerālprokuratūras preses pārstāves Laura Majevska un Una Rēķe.

Advokāts: iespēja bija, ieinteresētākas valstis to izmanto

Vai Latvijas varas iestādēm un pirmām kārtām LR Ģenerālprokuratūrai vispār bija likumīgas iespējas paglābt Katrīnu M. no tiesas Dienvidāfrikā un pieprasīt Dānijai viņas nodošanu Latvijai.

Zvērināts advokāts Valērijs Ickevičs Dienai skaidro, ka šāda iespēja pastāv un to bieži izmanto citu Eiropas Savienības dalībvalstu tiesībsargāšanas iestādes, kuras ir ieinteresētākas savu pilsoņu aizstāvībā.

„Nekas netraucēja LR Ģenerālprokuratūrai nevis apšaubīt aizdomas, kas izvirzītas Katrīnai M., bet gan izpildīt savu pienākumu uzsākt kriminālprocesu, jo saskaņā ar Kriminālprocesa likumu ikvienā gadījumā, kad kļuvis zināms kriminālprocesa uzsākšanas iemesls un pamats, prokuratūrai ir pienākums savas kompetences ietvaros uzsākt kriminālprocesu un novest to līdz Krimināllikumā paredzētajam krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam, savukārt kriminālprocesa uzsākšanas iemesls ir nevis absolūta pārliecība par to, ka noziegums ir izdarīts, bet pietiek ar to, ka prokuratūras saņemtās ziņas norāda uz iespējama noziedzīga nodarījuma izdarīšanu,” saka V. Ickevičs.

Dienvidāfrikas izdošanas lūgumā tika norādīts, ka Katrīna M. tiek turēta aizdomās par bērna nolaupīšanu, par ko arī Latvijas Krimināllikums paredz kriminālatbildību un iespējamais sods par mazgadīgas personas nolaupīšanu saskaņā ar Latvijas Krimināllikuma 153.panta trešo daļu brīvības atņemšanas veidā ir no trim līdz pat divpadsmit gadiem.

Ja šāds kriminālprocess Latvijā tiktu sākts pēc šī panta, kā arī, ja tiktu izpildīti citi procesuālie nosacījumi, jau būtu arī pilnīgi likumīgs pamats pieprasīt nodot Latvijas pilsoni Latvijai, tad veikt izmeklēšanu un pēc tam secināt – ir Dienvidāfrikas varas iestāžu minētajiem apsvērumiem pamats vai nav.

„Tā vietā, lai izrādītu elementāras un likumīgas rūpes par Latvijas Republikas pilsoni, Ģenerālprokuratūra ir rīkojusies absolūti neieinteresēti, neizmantojot iespēju pārņemt savu pilsoni, ko tai deva Dānija, tādējādi pieļaujot, ka Latvijas pilsone, maza bērna māte, tiek nodota tiesāšanai Dienvidāfrikā,” teic advokāts.

3. marts: Norāda uz prokuratūras neizdarībām un nepatiesībām Dienvidāfrikai „atdotās” Latvijas pilsones lietā

Ērika Kalnmeiera vadītā Ģenerālprokuratūra, kura mēģina izvairīties no jebkuras atbildības par savu rīcību, bruģējot ceļu Latvijas pilsones izdošanai Dienvidāfrikai, ir pieļāvusi vairākas konkrētas neizdarības un savu nolaidību mēģinājusi slēpt, publiski izplatot paziņojumu ar nepatiesiem apgalvojumiem, - Pietiek šodien publicē zvērināta advokāta Valērija Ickeviča skaidrojumu par šo jau iepriekš aprakstīto lietu:

„Nekas netraucēja LR Ģenerālprokuratūrai nevis apšaubīt aizdomas, kas izvirzītas Kristīnei M., bet gan izpildīt savu pienākumu uzsākt kriminālprocesu, jo:

1) saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 6.pantu ikvienā gadījumā, kad kļuvis zināms kriminālprocesa uzsākšanas iemesls un pamats, prokuratūrai ir pienākums savas kompetences ietvaros uzsākt kriminālprocesu un novest to līdz Krimināllikumā paredzētajam krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam,

2) saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 369.panta pirmo daļu, kriminālprocesa uzsākšanas iemesls ir nevis absolūta pārliecība par to, ka noziegums ir izdarīts, bet pietiek ar to, ka prokuratūras saņemtās ziņas norāda uz iespējama noziedzīga nodarījuma izdarīšanu,

3) saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 370.panta otrās daļas noteikumiem kriminālprocesa uzsākšanas pamats ir ne tikai reālas iespējas, ka ir noticis noziedzīgs nodarījums, pastāvēšana, bet arī informācijas esamība par iespējamu notikušu noziedzīgu nodarījumu, ko ir iespējams pārbaudīt tikai ar kriminālprocesa līdzekļiem un metodēm.

Pretēji prokuratūras mājas lapā ievietotajā skaidrojumā norādītajam, Dienvidāfrikas izdošanas lūgumā tika norādīts, ka Kristīne M. tiek turēta aizdomās par bērna nolaupīšanu, par ko arī Latvijas Krimināllikums paredz kriminālatbildību un iespējamais sods par mazgadīgas personas nolaupīšanu saskaņā ar Latvijas Krimināllikuma 153.panta trešo daļu brīvības atņemšanas veidā ir no trim līdz pat divpadsmit gadiem.

Pārbaudīt šādas ziņas var tikai ar kriminālprocesa līdzekļiem un metodēm, tai skaitā nopratinot lieciniekus, cietušo un Kristīni Misāni, pārbaudot Dienvidāfrikā savāktos pierādījumus, veicot citas izmeklēšanas darbības.

Ja šāds kriminālprocess Latvijā tiktu sākts pēc šī panta, kā arī ja tiktu izpildīti citi procesuālie nosacījumi, jau būtu arī pilnīgi likumīgs pamats pieprasīt nodot Latvijas pilsoni Latvijai, izdodot Eiropas apcietinājuma orderi, un tad veikt izmeklēšanu, un pēc tam secināt – ir Dienvidāfrikas varas iestāžu minētajiem apsvērumiem pamats vai nav.

Dānija atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas spriedumam lietā C-182/15 Petruhin pret Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūru piedāvāja Latvijai tieši šādu iespēju, kuru, pēc Dānijas advokātu paustā, līdzīgos gadījumos citas Eiropas Savienības dalībvalstis izmanto, lai atgrieztu savu pilsoni uz mītnes ES dalībvalsti.

Pēc mūsu rīcībā esošās informācijas Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra ne reizi nav izmantojusi šādu iespēju.”

Novērtē šo rakstu: