Divu neprecīzu izziņu dēļ robežsardze izvēlas dārgāko piedāvājumu, valsts zaudē 100 000 eiro
PIETIEK17.07.2016.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Konkursā par cilvēku konstatēšanai transportlīdzeklī paredzētas iekārtas piegādi un uzstādīšanu Normunda Garbara (attēlā) vadītā Valsts robežsardze izvēlējusies dārgāko piedāvājumu, kas divas reizes pārsniedz lētākā piedāvājuma cenu, - un tikai tādēļ, ka lētākā piedāvājuma iesniedzējam izziņā par nodokļu parādu neesamību norādīts neprecīzs datums un netika atzīts par pietiekošu paša pretendenta apliecinājums, ka tam nav jāveic sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas par saviem darbiniekiem, tādējādi tam arī nav valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu parādu.
Lētākā piedāvājuma iesniedzējs ir sašutis, kā tiek nelietderīgi tērēta nodokļu maksātāju nauda, un ir pārliecināts, ka, ja valsti tiešām interesētu efektīva un saprātīga līdzekļu izmantošana, iepirkuma veicēji būtu bijuši ieinteresēti dot iespēju lētākā piedāvājuma iesniedzējiem novērst nepilnības dokumentos.
Pērn oktobrī Valsts robežsardze saistībā ar bēgļu un nelegālo robežšķērsotāju skaita palielināšanos izsludināja konkursu par cilvēku konstatēšanai transportlīdzeklī domātas iekārtas piegādi un uzstādīšanu, lai ar šādu iekārtu aprīkotu Vientuļu robežkontroles punktu.
Interesi piegādāt šādu iekārtu izteica trīs pretendenti – piegādātāju apvienība SIA Hidrolab kopā ar Beļģijas kompāniju Science For Humanity BVBA, piegādātāju apvienība, kuras dalībnieki ir SIA Komerccentrs Dati grupa un UAB “Mokslinis-Techninis Susivienijimas “NOVATEX”, un piegādātāju apvienība, kuras dalībnieki ir AS STA Grupa un Estate s.r.o., kas tika atzīta par uzvarētāju, lai gan piedāvāja visaugstāko cenu.
Zemāko cenu šajā iepirkumā piedāvāja Hidrolab ar Beļģijas uzņēmumu, taču šī pretendenta piedāvājums konkursā vispār netika vērtēts, jo iepirkuma komisija konstatēja, ka izziņās par nodokļu parādu neesamību Beļģijas uzņēmums pieļāvis neprecizitātes.
Lai gan konkursā tiek prasīta izziņa, ka uzņēmumam nav nodokļu parādu tieši konkursa izsludināšanas dienā, Beļģijas uzņēmums no savas valsts nodokļu dienesta šādu izziņu, ka tam nav nodokļu parādu, saņēma ar vēlāku datumu, kad izziņa šī gada februārī tika pieprasīta pēc Valsts robežsardzes lūguma.
Attiecībā uz Beļģijas uzņēmumu tika iesniegts paskaidrojums, ka tam nav jāveic sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas par saviem darbiniekiem, tādējādi tam arī nav valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu parādu. Šāds paskaidrojums netika atzīts par pietiekamu.
Lai gan pēc dokumentu iesniegšanas Hidrolab pārstāvis vairākkārt taujājis robežsardzei, vai visi dokumenti ir kārtībā, robežsardze uz to neesot atbildējusi, tikai vēstījusi, ka notiek konkursa procedūra. Visbeidzot 2,5 mēnešus pēc prasīto dokumentu iesniegšanas, šī gada maija beigās Hidrolab saņēmis no Valsts robežsardzes vēstuli, ka piedāvājums noraidīts kļūdaino Beļģijas uzņēmuma izziņu dēļ.
“Mēs taču varējām iesniegt izziņas ar precīziem datumiem, kā arī sarūpēt, lai Beļģijas nodokļu pārvalde, neskatoties uz to, ka uzņēmumam šāds nodoklis nav jāmaksā, formāli uzraksta, ka šāda parāda nav. Ja konkursa komisiju interesētu izvēlēties lētāko piedāvājumu, tad noteikti mūs palūgtu šīs sīkās neprecizitātes novērst, nevis vienkārši nopirktu šo iekārtu par cenu, kas divas reizes pārsniedz tā tirgus cenu,” Pietiek sacīja Hidrolab pārstāvis Romāns Kačkāns.
Hidrolab šo iekārtu piedāvājis piegādāt un uzstādīt par 103 tūkstošiem eiro, savukārt konkursa uzvarētājs – par 206 tūkstošiem eiro. Kačkāns arī ir neizpratnē par iepirkumā norādīto paredzamo līgumcenu, kas bijusi noteikta 227 660 eiro apmērā.
“Mēs, Hidrolab, uzskatām, ka likums netika pārkāpts formāli, bet tajā pašā laikā - vai robežsardze ir ieinteresēta nodokļu maksātāju naudu tērēt saprātīgi? Kāpēc ir jāpārmaksā 103 tūkstoši divu nepilnīgu izziņu dēļ? Kādā veidā robežsardze noteica 227 tūkstošu eiro budžetu risinājumam, ja Eiropā līdzīgas sistēmas tiek uzstādītas par krietni zemākām izmaksām? Ja Valsts robežsardze ir piegājusi konkursa vērtēšanā tik formāli, iespējams šis nav vienīgais iepirkums, kurā vērtēšanas procesā tā vadījusies pēc likuma burta, ne gara, un kurā finanšu līdzekļi tiek tērēti “ar brīvu roku”? Vai tiešām divas izziņas ir 103 tūkstošu vērtas?” neizpratnē par robežsardzes izšķērdību ir Hidrolab pārstāvis.
Uzņēmums par konkursa rezultātiem sūdzējies Iepirkumu uzraudzības birojā, kurā līdz lietas izskatīšanai iesniedza arī trūkstošās izziņas ar attiecīgajiem datumiem, no kurām izriet, ka Beļģijas uzņēmumam iepirkuma izsludināšanas dienā nebija nodokļu parādu.
Uzņēmums pamatojās uz Publisko iepirkumu likuma 45.panta pirmo daļu, kas noteic, ka, ja pasūtītājs konstatē, ka atbilstoši šā likuma 39.1 panta noteikumiem iesniegtajos dokumentos ietvertā informācija ir neskaidra vai nepilnīga, tas pieprasa, lai piegādātājs vai kompetenta institūcija izskaidro vai papildina šajos dokumentos ietverto informāciju.
Uzņēmums iesniegumā norādīja, ka Iepirkumu uzraudzības praksē ir noteikts, ka Publisko iepirkumu likuma 39.1pantā paredzēto pretendentu izslēgšanas nosacījumu pārbaudes mērķis ir pēc būtības pārliecināties par izslēgšanas nosacījumu neattiecināmību uz pretendentu vai kandidātu, nevis formāli minimāli iespējamajā termiņā iegūt pieprasītos dokumentus.
Tāpat uzņēmums norādīja, ka judikatūrā ir sen nostiprināts publisko iepirkumu tiesību princips, ka pretendenta automātiska izslēgšana no turpmākās dalības iepirkuma procedūrā nebūtiskas neprecizitātes (neuzmanības kļūdas) dēļ pretendenta iesniegtajā informācijā neatbilst samērīguma principam.
Iepirkumu uzraudzības birojs tomēr formāli lēmis, ka pretendents nav iesniedzis precīzi tieši tādus dokumentus, kādi prasīti nolikumā, ka pasūtītājam nav pienākums atkārtoti lūgt iesniegt dokumentus, ja pēc pirmā pieprasījuma tie vispār nav iesniegti, līdz ar to nav pamata konstatēt Valsts robežsardzes pieļautu pārkāpumu, un nav pamata aizliegt slēgt līgumu ar dārgākā piedāvājuma pretendentu.
Hidrolab apsver iespēju sniegt prasību tiesā, lai gan uzskata, ka gadījumā, ja robežsardzei tiešām interesētu nevis vienkārši tērēt nodokļu maksātāju naudu, bet darīt to efektīvi un saprātīgi, tad tā būtu palūgusi, lai lētākā piedāvājuma iesniedzējs novērš formālās neprecizitātes, nevis vēl Iepirkumu uzraudzības birojā cīnījies par iespēju slēgt līgumu ar dārgāko piegādātāju.
Nekādus komentārus no Valsts robežsardzes Pietiek nav izdevies saņemt.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
