Dodiet man garu koku – un es pārbūvēšu pasauli: tiesību filozofija Liedskalniņa ēnā
Tiesību vēstures pētnieks Vilors Eihmanis27.07.2025.
Komentāri (49)
Iesaki rakstu: 
"Dodiet man atbalsta punktu, un es pacelšu Zemi." – Arhimēds. "Dodiet man ticību, un es uzcelšu pili no akmens viena pats." – Liedskalniņš
Ievads
Cilvēce bieži balstās uz kolektīvu spēku, tehnoloģijām un institūcijām, lai risinātu problēmas. Tomēr vēsture pazīst izņēmumus – vienus, kas pārkāpj robežas. Eduards Liedskalniņš ir viens no šiem izņēmumiem – viņš būvēja “Coral Castle” no milzīgiem akmens blokiem viens pats, naktī, bez moderniem mehānismiem. Šī darbība kļūst par metaforu juridiskai pārdomai: vai cilvēkam, apveltītam ar gribu, saprātu un radošumu, vajadzētu būt tiesībām pārcelt “pasauli” bez ārējas atļaujas? Un kas ir šis "atbalsta punkts", ko likumi drīkst vai nedrīkst liegt?
1. Arhimēds un Liedskalniņš: dabiskais likums kā spēka punkts
Arhimēda teiciens simbolizē fundamentālu patiesību: ar pareizu sviru jeb instrumentu iespējams pārvarēt milzu spēkus. Liedskalniņš šo tēzi iemiesoja realitātē – viņa darbs ar smaguma centru, svirām un gravitāciju parāda, ka dabas likumi ir universāli. Šī ir arī dabisko tiesību būtība – tā pastāv neatkarīgi no cilvēku gribas.
Liedskalniņš neklausījās autoritātēs. Viņš nenodeva patentu, nelūdza atļauju, nepublicēja metodi. Viņa "juridiskā revolūcija" bija klusums – klusums, kas pārspēj skaļus likumus, ja tie konfliktē ar cilvēka cieņu, gribu un brīvību.
2. Radošās tiesības – pretruna vai potenciāls?
Liedskalniņa piemērā izkristalizējas jautājums: kam pieder zināšanas, kas gūtas ārpus akadēmijas, ārpus sabiedrības līguma? Vai cilvēkam ir tiesības uz slepenību, ja viņa metode ir “fiziski efektīva”, bet netiek patentēta vai apstiprināta?
Mūsdienu autortiesību un patenta tiesību režīmi būtu Liedskalniņu padarījuši par noziedznieku vai izstumto, ja viņš 21. gadsimtā būvētu savu pili bez dokumentācijas, bez sertifikātiem, bez līdzdalības "sistēmā". Un tomēr – kā tiesību filozofi to analizē jau kopš Grocija un Loka laikiem – cilvēkam jābūt neatņemamām tiesībām uz savu darbu, savu domu, savu telpu.
3. Likums kā atbalsta punkts vai kā svars uz pleciem
Kādā brīdī likums pārstāj būt atbalsta punkts un kļūst par slogu. Ja radošs cilvēks, kā Liedskalniņš, vēlas darboties autonomi, bez atskaitīšanās, bez iesniegumiem, vai likums viņu sargā, vai kavē? Vai brīvība būvēt – neatkarīgi no tā, vai akmens sver 20 vai 20 tonnas – ir tiesību neatņemama daļa, vai arī administratīvais process to padara par sodāmu aktu?
Mūsdienās Liedskalniņš, iespējams, tiktu sodīts par būvnormatīvu pārkāpumiem, zemes izmantošanas nepareizu klasifikāciju, darba drošības pārkāpumiem vai pat "anti-sociālu uzvedību". Tas ir traģikomisks apliecinājums tam, cik bieži tiesības zaudē savu sākotnējo jēgu – kalpot cilvēka brīvībai un radošumam.
4. Tiesību nākotne: Liedskalniņa modelis
Liedskalniņa dzīves piemērs ir aicinājums tiesībām atgriezties pie būtiskā – pie cilvēka kā radošas būtnes. Viņa darbs ir dzīvs pierādījums tam, ka viens cilvēks var radīt pasauli. Tiesību uzdevums nav apstādināt šādu cilvēku – bet viņu atbalstīt. Katrai sabiedrībai vajadzētu meklēt balansu starp kārtību un iedvesmu, starp drošību un spontanitāti.
Tiesības, kas neparedz telpu ģēnijam un dīvainim, nav brīvības garantētājas – tās ir stagnācijas rīki.
Secinājums
Liedskalniņš fiziski pacēla akmeņus, bet simboliski pacēla arī vienu no pamatjautājumiem tiesību filozofijā: kur beidzas likums un sākas cilvēka spēks? Ja mums tiek dots “koks” – zināšanas, drosme un ticība –, vai mēs drīkstam to izmantot bez atļaujas? Tiesību uzdevums nav šo "koku" nocirst, bet ļaut cilvēkam to iestiprināt zemē kā atbalsta punktu, no kura viņš var pacelt pašu pasauli.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
