Iesaki rakstu: 
Kad tā skandina atkal un atkal, tad teju vai pilnīgi droši jaušams, ka saukļa banālais vazātājs nevēlas, lai kāds viņu traucē pašapmierinātības tīksmē vai pieķer ģeķībās. Jā, ir arī strausi, kuriem galvas bāšana smiltīs ir ne tikai labsajūtas lieta, bet arī dienesta “činas” nepieciešams nosacījums.
Bet ir profesijas pārstāvis, kura tiešs pienākums ir traucēt sabiedrības maldīgo nomiedzi. Tēlainība tādu lietpratēju dēvē par sargsuni. Bet suns viņš nav, viņš ir žurnālists, kuram tā pati iztēle liek riet un sargāt.
Asa vārda paudēju dažādas aptaujas un pētījumi regulāri iekļauj nervozāko un bīstamāko profesiju augšgalā. Protams, ja viņš ir žurnālists šī vārda objektīvajā izpratnē. Bet tas, kas aizņemts tikai ar sava saimnieka labo darbu apdziedāšanu, slikto noklusēšanu, pretinieku nomelnošanu, ir sulainis.
Kad atkal un atkal moralizē – domā pozitīvi, neesi vaimanologs! – (ir nu gan izgudrojums!…), gribas aizstāvēt žurnālistu.
Pirmkārt. To žurnālistu, kas atrodas pasaules karstākajos punktos, kur pēc vārda brīvības apklusināšanas snaikstās i tēmēta, i nomaldījusies lode…
Otrkārt. To žurnālistu, kas tik nepatīkams visādu (i varas, i kriminālu) sugu jūtīgajām varžacīm.
Treškārt. To žurnālistu, kas profesionāli, godīgi pēta, rok, izrok un atmasko: tautai savi varoņi jāzina!
Ceturtkārt. Bez žurnālista nav iedomājama demokrātija, kurā ceturtajai (mediju) varai sava ne vien neatņemama, bet arī obligāta vieta.
Medijiem pārmet slikto ziņu pārsvaru un depresīva noskaņojuma radīšanu. Tas nav taisnīgi. Žurnālists nav ziņu ražotājs. Tās ražo konkrēti cilvēki ar konkrētiem darbiem, nedarbiem, notikumiem. Mediju uzdevums ir kaut ko nepalaist garām, atsegt patiesību, nevis to dozēt varām un citām manipulatoru sugām patīkamās proporcijās.
Ja iet tik nejēdzīgi, cik nejēdzīgi vien var iet, bet mani atkal kaunina, lai domāju pozitīvi, skaidrs, ka kaut kas aiz tā noteikti slēpjas. Tāpēc gaidu ziņas. Patiesas, nevis dozētas.
Seko mums 
Latvijas Preses izdevēju asociācija, kas pārstāv lielāko daļu preses izdevēju, kā arī daudzus interneta portālus, vēršas pie jums, lai atkārtoti paustu nozares bažas un iebildumus par Kultūras ministrijas priekšlikumiem izmaiņām 2026. gada Mediju atbalsta fonda darbībā, kas prezentēti 2025. gada 10. novembra Mediju politikas konsultatīvās padomes sēdē.
Iedomājies Latviju kā senču celtu dzimtas māju. Tā pieder mums – cilvēkiem, kas te dzīvojuši paaudzēm. Mēs esam tās īstie saimnieki.
Politiskā partija Austošā Saule Latvijai jau iepriekš vērsa sabiedrības uzmanību uz Ekonomiskās ilgtspējas likumu, kā arī pastarpināti – uz Likumu par piesārņojumu, to patieso ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību un iedzīvotājiem, nosūtot atklātu vēstuli Latvijas Valsts prezidentam ar lūgumu šos likumus neizsludināt, kad tie būs nonākuši prezidenta darba kārtībā. Papildus šiem diviem likumiem klāt pievienojas arī trešais likums – Transporta enerģijas likums, kas attieksies uz “transporta enerģiju, kas tiek izmantota autotransportlīdzekļos ceļu satiksmē, autoceļiem neparedzētajā mobilajā tehnikā – dzelzceļa transportlīdzekļos, lauksaimniecības un mežsaimniecības traktortehnikā, atpūtas kuģos, kad tie nekuģo jūrā”. Tātad tas ietekmēs pilnīgi visus transportlīdzekļu veidus, kas izmanto iekšdedzes dzinējus.
Šobrīd daudz skan Ukrainas vārds skaļo korupcijas skandālu dēļ, taču pētījumi liecina, ka korupcijas ziņā Krievijā ar to daudz lielākas problēmas. Ticami, ja tā nebūtu, ne Putins būtu pie varas, ne arī būtu sācies karš.
Kā var neatcerēties reiz pausto, ka Latvija ir izteikta vienas ziņas sabiedrība? Lūk, Stambulas konvencijas dramatismu nomainījusi cita aktualitāte - armija esot teikusi, ka vajag nojaukt sliedes (1).
Šoreiz stāsts pa punktiem par to, kā vienas “lielvalsts” politiķi ar misijas sajūtu “ietekmē pasaules notikumus” un iznīcina savu valsti.
Kad slavenajam gruzīnu filozofam Merabam Mamardašvili, kurš vecumā iesaistījās politikā, jautāja: „Nu kā tad tā! Kas tad mums te tagad būs?”, viņš atbildēja: “Visu mūžu esmu nodarbojies ar filozofijas mākslu tikai tamdēļ, lai kļūtu par labāku pilsoni.” Tāpēc dziļi atvainojos visiem tiem, kuri nevar pārdzīvot faktu, ka mākslinieks atļaujas izteikt savu pilsoņa pozīciju.
