Domājat, ka pasaule pamanīja, ka Parīzes olimpiādes atklāšanas parādē mūsu karogam bija nepareiza krāsa?

Vispirms tiksim skaidrībā ar pasaules kārtību: lieli pasākumi vai forumi ir nevis labdarība, bet gan ļoti rafinēta uzņēmējdarbības forma. Mūsdienu olimpiskās spēles nav nekas vairāk kā tīrs bizness, taču tas laika gaitā ir tik skaisti iesaiņots, ka naudai pa priekšu tiek likti ideāli, spēks un daile, godīga spēles un tamlīdzīgas klišejas. Īstenībā: piecus apļus kontrolē viena sabiedriska organizācija Šveicē, turklāt koncepcija ir tik unikāla, ka cilvēce jau sākusi noticēt, ka šajā laikā “visa pasaule sadodas rokās”.

Īstenībā rokās sadodas visu valstu budžeti, jo tieši no turienes tiek ņemta nauda, lai spēles sarīkotu. Lielākie neveiksminieki ir pilsētas, kas spēles rīko, jo tās nekad vēl nav atmaksājušās. Tad kāpēc rīkot? Lūk, jums laikmeta hipnozes seanss!

Totalitārām valstīm ir vieglāk šo pasaku atstāstīt sabiedrībai, jo tur nevienam neprasa – vajag mums vai nevajag. Režīmiem tas ir savdabīgs ekshibicionisms, kur jāparāda vai jānodemonstrē varas un spēka sviras.

Demokrātijās un kapitālismā vēl mēdz runāt par ekonomiku, bet arī vairāk tādā nozīmē – ka tas ir ilgtspējas process vai ieguldījums. Abos variantos neiztrūkstoša sadaļa ir korupcija, jo kā likums kaut kas vienmēr olimpiādes sakarā ir jāceļ, un – tad jau skaidas lec…

Piecu apļu fenomens ir tajā, ka tas sākās un notika pirms sporta komercializācijas. Un vēl neaizmirsīsim, cik viegli un nekritiski šī ideja ir integrēta izglītības programmās, apaudzējot modernās gladiatoru cīņas ar izdomātiem mītiem par senajiem grieķu dieviem un viņu hobijiem, par kariem, kas spēļu laikā apstājoties, un tamlīdzīgiem baltiem meliem…

Otrs ārprāts ir olimpiādes materiāls – sportisti. Lielākā daļa no viņiem ar sportu naudu nepelna. Valstis piekopj kārtību, ka tās uztur tā sauktās olimpiskās disciplīnas jeb veido grūtdieņus, kas sēž uz kakla sabiedrībai. Gudrākie, protams, cenšas sakārtot savu nodokļa režīma tā, lai konkurētspējīgie uzņēmēji būtu ieinteresēti atbalstīt valsts labāko daiļlēcēju vai lodes grūdēju utml., taču kopumā nekomerciālās olimpiskās disciplīnas ir kā valstu nerakstītā apņemšanās – sak, mums visiem viņiem jāpalīdz…

Kad olimpiāde savā šī brīža izskatā veidojās, tad to sauca par strādnieku sporta festivālu. Tātad – strādnieki, kam bija darbs vai arods, brīvajā laikā arī uzskrēja vai kaut ko pacilāja, lai reizi četros gados sanāktu kopā un pamērītos. Tagad ir pilnīgi pretēji: liela daļa no tiem, kas atbrauc uz olimpiskajām spēlēm, nemaz nesaprot, ka cilvēki mēdz strādāt. Vēl trakāk – daudzi no viņiem pat skolā nav gājuši, bet tikai trenējušies. Tātad – izņemot stadionus vai ģērbtuves, viņi nespētu būt noderīgi nekam, ko sauc par kvalitatīvas sabiedrības interesēm.

Protams, atkal ir daži izņēmumi, kad valstis savu sporta politiku būvē ar tālejošiem soļiem, atlētus pēc aktīvajām sporta gaitām integrējot civilajos dienestos, iekšējās drošības vai militārajām vajadzībām, tomēr tā nav masveidīga parādība. Pārsvarā olimpieši ne saprot, ne zina, ko darīs, kad viņus vairs neaicinās… Bet izmantot šo materiālu viņu fiziskā spēka pilnbriedā – nekādu kompleksu! Paši saprotiet, cik racionāli ir transformējusies vergturība?

Tagad par jēgu un misiju? Tieši olimpiskās spēles ir tās, kas visuzskatāmāk sasaista šķietami azartisko vingrošanu ar politiku. Valstu karogu obligātā klātbūtne to īpaši sakāpina, jo tā ir sacensība – kurš no visiem ir labākais. Tad tiek skaitītas medaļas, lai kādu no nācijām padarītu par virsnāciju – labāko starp pārējām.

Tur, kur ieslēdzas šī apmātība, neizbēgami parādās motīvs – par jebkuru cenu. Te uzreiz roku pasniedz farmakoloģija visās iespējamajās formās jeb tā sauktās aizliegtās vielas. Varēja taču šo atstāst novārtā – lai viņi norijas tās vielas un nosprāgst pa ceļam vai uz finiša līnijas. Tomēr nē – cīņa ar dopingu pieder pie kaut kādiem olimpiskajiem ideāliem.

Kopumā – tā ir pareiza cīņa. Taču kāpēc tas tiek izveidots tā, ka ir zāles vai medikamenti, kuri neesot dopings, bet ir tādas vielas, kas esot tīrs dopings? Tātad ar kaut kādu palīgvielu apjomu modernā farmakoloģija vēlas būt klāt olimpiskajos priekos.

Sanāk, ka šobrīd sacensība notiek nevis starp atlētiem, kas nelieto dopingu, bet gan starp tiem, kas lieto zāles, kas iekļautas pareizajā sarakstā? Proti – kaut ko aizliedzot, mēs imitējam atbildību, tajā pašā laikā – mūsdienu sportists ir pārbāzts ar mākslīgajiem atjaunošanās un labsajūtas līdzekļiem, ko nosaka kaut kādu cilvēku izveidoti pareizie saraksti… Misija – olimpiskais čempions! – pārvēršas par māniju – olimpiskais čempions, ko nepieķēra… Kam labāka farmakoloģijas laboratorija, tam vairāk medaļu.

Starp citu, tā pa kluso, pa maliņu, bet latviešiem jau arī teju pāris desmitgades olimpiskos sporta kokteiļus maisa un pulsus mēra šādas ievirzes pasaules klases speciālisti. Un, tā kā pieci apļi ir viltīgi iestrādāti valstu emocionālajos un fiziskās varēšanas kodos un visas šīs izdošanās un eksperimenti attiecas uz valsti kopumā, – par to valsts arī pati maksā.

Mēs nesam Latvijas vārdu pasaulē! Arī šī ilūzija ir daļa no olimpiskās mantras, kas veido olimpiskā biznesa pamatu.

Pirmkārt, nonākot uz skatuves, mēs taču citus faktiski neredzam. Tikai savējos! Tieši tāpat kā tie citi ir pilnīgi vienaldzīgi pret mums. Pasaulē iešana vissvarīgākā ir nevis pasaulei, bet gan mums pašiem. Mūsu pašapziņai, lepnumam, godam. Jā, mēs noskaidrojam pret citiem, cik spēcīgi esam, bet – nekas vairāk! Un neko vairāk arī nevajag, jo ne jau pasaulei interesē, kā pagājušajā sestdienā nostartēja mūsu šāvējs ar pneimatisko pistoli. Latvijas šāvējs nevis nes pasaulē Latvijas vārdu, bet viņš palīdz savējiem saprast, kur mēs pasaulē atrodamies. Tādos pasākumos kā olimpiāde mēs sev izstāstām stāstu par sevi.

Domājat, ka pasaule pamanīja, ka Parīzes olimpiādes atklāšanas parādē mūsu karogam bija nepareiza krāsa? Bet tā jau nav franču vaina, – tā ir mūsu neizdarība, ka franči kā olimpiādes organizātori var atļauties pret mums izturēties tik pavirši. Tā ir mūsu diplomātija, kas šo nogulēja… Ja runājam par mūsu komandas parādes tērpiem, tad tas arī ir stāsts par mums, ko stāstām sev – nevis pasaulei.

Kurus vēl bez mums interesē, kāpēc latvieši saģērbās tieši tā? Izņemot pašus latviešus… Un, ja uz mūsu sportistu formas tērpiem trīs zvaigznes ir iespiestas tik jocīgi, ka nevar saprast, vai mums nesanāca vai mēs slēpjamies, – tad te atkal ir jāskatās nevis uz pasauli, bet uz sevi. Spogulī! Ja Latvijas valsts atļaujas (ne-)izmantot vienu no lielākajām pasaules izklaides skatuvēm tik (ne-)vērīgi, tad aiz tā stāv nevis pasaule, bet… latvieši, Latvija.

Skaidrs, ka sports dod savdabīgas emocijas, līdzpārdzīvojumus, taču, manuprāt, daudz svarīgāk ir šādos brīžos nevis sevi izteikt vai kaut ko izcīnīt, bet sevi apzināties. Kas ar šiem jaunajiem cilvēkiem, kas nokļuvuši Latvijas formās Parīzes olimpiādē, notiks pēc desmit vai divdesmit gadiem? Kāpēc Latvija joprojām maksā par olimpisko medaļu vienu no lielālajām valsts prēmijām pasaulē, un, ja mums ir valsts aģentūras, kas virza valsts stāstu vai misiju ārpus robežām, – ko īsti šie cilvēki izdarīja ar valsti un tās vārdu šajās dienās Francijā? Turklāt arī uz šiem jautājumiem atbildes ir jāmeklē nevis pie citiem, bet – pie savējiem. Iespējams, tieši tāpēc olimpiskajām spēlēm ir jābūt – lai mēs iemācītos uz sevi paskatīties no malas.

Jums interesē rezultāti? Kurš teica, ka īstos rezultātus noskaidro tikai stadionos vai arēnās? Un kāds izskatās īsts vai labs rezultāts, ja tu nēsā pa pasauli savas valsts karogu? Kad olimpiskais medaļnieks no Latvijas izliek internetā pārdošanā savu medaļu, – vai to arī var saukt par olimpisko kustību? Un kā sauksim to, kad olimpietis/alkoholiķis aiznes valsts apbalvojumu uz lombardu… Olimpiskais prieks?

Novērtē šo rakstu: