Dombrovska, Vilka un Co. neizbēgamais veiksmes stāsts

Protams, ka tobrīd visi Dombrovska valdības "atbildīgie" vienā balsī paziņoja, ka ne par kādiem "Pareksiem" pat runas neesot, ka problēmas tikšot apzinātas un enerģiski, apdomīgi risinātas, ka nodokļu maksātājiem ne par ko neesot jāuztraucas, - un tā tālāk, un tālāk. Apmēram to pašu, ko iepriekš viņi tādos vai citādos vārdos ir teikuši par "airBaltic", "Latvijas Krājbanku" un vilcienu iepirkumu.

Kopš šiem skaļajiem paziņojumiem un apsolījumiem ir pagājuši divarpus mēneši, un nu atļaušos šo te savu izteikto prognozi atgādināt vārds vārdā:

"Kas būs tālāk? Prognozēšana šai valstī, kā zināms, ir diezgan nepateicīga nodarbošanās, taču uzdrīkstēšos (protams, ar klusu cerību, ka notiks brīnums un nekas no prognozētā nepiepildīsies).

Zaharjina kungs ar kompāniju neapšaubāmi ir sprukās – faktiski viņa vienīgā cerība ir labākajās Kargina un Krasovicka tradīcijās likt Latvijas valstij un tās viedajiem lēmējiem iebāzties savā uzņēmumā vēl pamatīgāk un tādā vai citādā veidā sagāzt tur vēl vairāk nodokļu maksātāju naudas.

Un to viņš ļoti labi saprot, ka neviens cits viņu neglābs – tikai Latvijas valsts, no kuras galu galā jau ir izdevies izspiest gan Einara Repšes parakstīto galvojumu, gan elektropievades līnijas, gan citus, mazāknozīmīgus sīkumus. Ja neizdosies „sakārtot” to, nāksies doties tālēs ar nastiņu pār plecu un jau pieminētajās pēdējās bikšelēs. Tātad – ir „jāsakārto”.

Ko šajā situācijā darīs Latvijas valsts? Atbildēšu ar pretjautājumu – kāpēc lai tā šoreiz rīkotos citādi nekā iepriekšējās reizēs? Tās, vai būtu runa par „Parex”, „Krājbanku” vai „airBaltic”, galu galā visas kā viena pierāda – Latvijā netiek sodīta ne amatpersonu nolaidība, ne stulbums, ne neizdarība.

Tās visas pierāda, ka mūsu valstī amatpersonu izdzīvošanas stratēģija pašu savārītu sū... situācijā ir viena – imitēt nopietnu pārdomu, izvērtēšanas un analīzes, cik vien ilgi iespējams, un, kad pa to laiku sū... ir sakrājušies desmitkārt vairāk, pieņemt „principiālo lēmumu” ar pamatojumu, ka attiecīgajā situācijā tas ir labākais no iespējamiem risinājumiem. Rezultātā neviens nav vainīgs, bet rēķinu nomaksā nodokļu maksātājs.

Tā tas, visticamākais, būs arī šoreiz. Maskējot līdzšinējo bezdarbību un pēc būtības noziedzīgo nolaidību, Dombrovska valdība rūpīgi meklēs auditētāju, tad notiks audits, tad audita izvērtēšana, pārvērtēšana un atkārtota izvērtēšana, tad ekspertu statusā tiks piesaistīts kārtējais pusparazītiskais prudentijveidīgais valsts naudas sūklis, bet tikmēr uzņēmums – ja akurāt nenotiks brīnums – palēnām agonēs, līdz pienāks brīdis, kad iestāsies pilnīga skaidrība – ja valsts steidzami neiedod „Liepājas metalurgam” to, to un vēl to, krāsnis izdzisīs."

Tik tālu februāra sākumā izteiktā prognoze diemžēl ir piepildījusies visā pilnībā - pat tik precīzi, ka ar patiesu pārsteigumu pamanīju, kā uz "airBaltic" "problēmu risināšanas" procesa trekni dzīvojošā, tik rezultātus uzrādīt nespējošā Ģirta Rungaiņa un kompānijas "Prudentia" bez kādiem jokiem nu ir pieaicināta arī pie agonējošā "Liepājas metalurga", lai paspētu kaut ko izsūkt arī šeit.

Skaidra lieta, ka izsūkšana jau ir arī sākusies - šajā ziņā šie kungi ir meistari: "Prudentia" jau esot sagatavojusi valdībai īpašu "pētījumu", kas, protams, nekad netiks nodots atklātībai, lai sabiedrību pārāk nešokētu tas, par kādām blēņām tiek maksāti desmiti tūkstošu latu. Taču Dombrovska valdībai tieši šādi "pētījumi" un līdzīgas pseidoaktivitātes ir vitāli nepieciešamas.

Kāpēc? Tāpēc, ka pēcāk, tieši tādus gaisā vicinot un noraugoties uz pēdējo dūmu strūkliņu no "Liepājas metalurga" skursteņiem, varēs kārtējo reizi attaisnoties: redz, mēs taču visu pēc labākās sirdsapziņas darījām, domājām un pētījām, izvirzījām piecus nosacījumus, septiņus kritērijus un trejdeviņus uzdevumus, tik tas ēzelis, lūk, izrādījās nejēga un nosprāga no bada mūsu domāšanas un pētīšanas procesa pašā kulminācijā.

Patiesībā taisnošanās process jau tagad iet pilnā sparā: "airBaltic", "Latvijas Krājbanka" un vilcienu iepirkums ir devuši labu skolu - diemžēl ne valstiskā problēmu risināšanā, bet tekošā muldēšanā gan.

Tā nu tie paši "atbildīgie" pēdējās dienās jau ir ne tikai izteikuši gatavību nomaksāt "Liepājas metalurga" vietā no nodokļu maksātāju piecarpus miljonus latu (februāra sākumā šāda iespēja netika pat pieļauta), bet arī sākuši gatavot augsni un skaidrot, kāpēc nav ko īpaši cerēt ne uz it kā notiekošajiem investora meklējumiem (protams, nav - kam gan šis uzņēmums pašreizējā stāvoklī būtu vajadzīgs vairāk nekā par latu, ja jāmaksā ar paša naudu?), ne uz valdību, kura varētu vienus akcionārus savaldīt un otriem ļaut pamēģināt izglābt uzņēmumu par pašiem savu, ne nodokļu maksātāju naudu, - jo tas taču galīgi nebūtu tiesisks risinājums...

Kāpēc tas viss jau atkal notiek tieši tā? Pavisam vienkārši - tāpēc, ka pie varas ir nespējīgi un nolaidīgi ļaudis, kas labākajās Orvela tradīcijās ir spējuši ieskaidrot, ka viņu nolaidība ir uzcītība, viņu slinkums ir čaklums, viņu veiktā valsts naudas bezjēdzīga tērēšana dažādu rungaiņu kuņģa pildīšanai - izcilas saimniekošanas kalngals, bet viņu sastrādātais kārtējais krahs - izcilākais veiksmes stāsts.

Un vēl sliktāk - ja tas vispār iespējams - ir tas, ka šie ļaudis (lai nebūtu pārpratumu - te es domāju pirmām kārtām premjeru Dombrovski, finanšu ministru Vilku un visu pārējo "Vienotības" pseidosaimniecisko kliķi) faktiski ir tādi neizdevušies kaimiņzemes prezidenta Vladimira Putina skolnieki.

Tāpat kā "skolotājs" viņi vienmēr ir gatavi aizbāzt kārtējo caurumu ar valsts naudu un ielikt par atbildīgajiem biznesā mazspējīgu ierēdņu un pašiem pietuvinātu privātparazītu grupu, bet tieši pretēji "skolotājam" viņi nekad nav bijuši spējīgi pieņemt valstiskus lēmumus - protams, ja par valstisku lēmumu neuzskata "nu, pagaidīsim, paskatīsimies un pavērtēsim".

Ja mūsu valstī būtu tiesiska, bet tai pašā laikā efektīva valsts vara, tā jau sen būtu bez visādiem prudentijveidīgo pseidopētījumiem noskaidrojusi, ir vai nav tai vajadzīga melnās metalurģijas nozare, ir vai nav šādai nozarei nākotne šeit un nākamos gadu desmitus (lieki teikt, ka mūsu reālās valsts pseidovaras sastrādātajos nacionālās attīstības plānos šādus "sīkumus" neatrast) un tad arī rīkojusies, kā valsts varai grūtā brīdī pienākas - tiesiski, taču atbildīgi, ātri un stingri.

Kā tieši, jūs vaicāsiet? Nu, piemēram: ja mums būtu valsts vara, kuras balsti drošības iestāžu personā nevis vienkārši savā nodabā parazitētu, bet saņemamos Triju Zvaigžņu ordeņus un ielūgumus uz Dziesmu svētkiem būtu atstrādājuši, savācot pietiekami daudz informācijas par valstij nozīmīgāko uzņēmumu saimniekiem, valsts vara pašlaik varētu ar šo informāciju iepazīstināt kādu konkrētu "Liepājas metalurga" lielakcionāru.

Iepazīstināt un teikt - tā un tā, kungs, man vienalga, kādā valodā tu runā un cik ēkas nelikumīgi esi sabūvējis kāpās, bet te runa ir par tūkstošiem cilvēku un būtisku daļu nacionālā kopprodukta, tāpēc, rau, tagad būs tā: ja reiz esi apzadzies gadiem ilgi, tad nu izvēlies tagad un tūlīt.

Pirmais variants - es, valsts vara, tevi ar visu bardzību un skarbumu saukšu pie atbildības pie visa, ko nu tu esi sastrādājis, un maz tev nudien nešķitīs, jo tavu lietu izmeklēs nevis viens Ekonomiskās policijas inspektors, kam piedevām ir vēl desmiti izmeklējamu lietu, bet trīsdesmit izmeklētāji: Strīķe jau pielaiko masku un eļļo nagu maucamās uzpariktes, un pārējie tur nav labāki.

Un otrais variants - ja pirmais tev nepatīk, proties savas akcijas ja ne atdāvināt (tas, protams, tiesiskā valstī būtu par traku), tad augstākā mērā tiesiski nodot trastā, ieķīlāt vai tamlīdzīgi, bet rīt tavas smakas uzņēmumā vairs būt nevar, jo valstij tik svarīgo uzņēmumu ar tūkstošiem cilvēku es, valsts vara, uzticēšu kādam citam - vienalga, vietējam vai nevietējam, taču tādam, kas tur uzreiz varēs ieguldīt savu paša (un nevis valsts) naudu un spēs skaidri pateikt, kā viņš risinās uzņēmuma problēmas...

Atvainojiet, aizfantazējos, protams. Mūsu tā sauktā valsts vara tā vietā otrdien pēc jau pieminētā "pētījuma" uzklausīšanas nolēma atkal pastiept gumiju ar cerību... nē, nudien nesaprotu, ar kādu cerību. Pieprasīt pašreizējiem uzņēmumu notrallinājušajiem "saimniekiem" ieguldīt 25 miljonus latu plus nomaksāt jau pieminēto piecarpus miljonu kredītmaksājumu, - par šādu fantāzijas lidojumu skaudīgs būtu pat Minhauzens.

Ar vārdu sakot, labāk par "Liepājas metalurgu" neko tālāk neprognozēšu, - man ļoti žēl, bet tāpat viss skaidrs. Nu jau kārtējais "veiksmes stāsts" ir faktiski neizbēgams.

Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.

Novērtē šo rakstu: