Iesaki rakstu: 
No pirmā un arī otrā acu uzmetiena atgadījums ar Valda Dombrovska it kā nepareizi interpretētajiem izteikumiem par sociālā budžeta situāciju un iespējamām korekcijām izdevumā Delovie Vesti šķiet vienkārši dīvains, lai neteiktu – absurds. Bet varbūt tas arī nemaz nav tik absurds un patiesībā norāda uz pakāpeniskām pārmaiņām mūsu valdības vadītāja pasaules uztverē un diemžēl arī ikdienas darbībā – pārmaiņām, kas visvairāk liek domāt par to, ko itin labi var saukt par „Kalvīša sindromu”.
Tātad – kas tad īsti notika? Pēc tam, kad šopirmdien Delovije Vesti publicēja Dombrovska interviju ar virsrakstu Ja griezīsim pensijas – tad ne vairāk kā par 10%, vispirms brēku sacēla premjera preses sekretāre – publikācijai esot neprecīzs virsraksts, jo Dombrovskis precīzi šādus vārdus mutē neesot ņēmis.
Par šo brēku vēl nebūtu ko brīnīties, jo Dombrovska preses pārstāvei – kā tas izplatīts pašreizējās valdošās koalīcijas algoto ļaužu vidū – lojalitātes sajūta pret maizes devēju būtiski pārsniedz kritiskās spriešanas spēju.
Taču brēka nebeidzās tikai ar preses sekretāres līmeni. Šķietami dīvaini, bet sekoja arī paša premjera publiski apgalvojumi – intervijā, lūk, „nebija runa” par „valdības plāniem mazināt pensijas” un viņš tikai esot „raksturojis situāciju, kāda šajā jautājumā bija iepriekš”.
Vēl vairāk – nevar teikt, ka premjera sekojušos izteikumus ļaunie mediji būtu uztvēruši un interpretējuši nepareizi: Pietiek jau ir publicējis Dombrovska vēstuli laikrakstam, kurā jau atkal skaidri un gaiši apgalvots, ka „intervijā sniegtās atbildes par sociālā budžeta ilgtspēju attiecas uz 2009. un 2010. gadu laikā veiktajiem pasākumiem, kam nav nekāda sakara ar valdības nākotnes plāniem vai pasākumiem 2011.gada budžeta konsolidācijā”.
Jums, cienījamie lasītāji (nu, visiem tiem, kas pārvalda krievu valodu), ir bijusi iespēja pašiem iepazīties ar mūsu vakar publiskoto pilno intervijas audioierakstu un, ticot tikai un vienīgi pašu ausīm, noklausīties – ko un par ko tad premjers runā un nerunā, uz kādiem jautājumiem atbild un par kādu laika periodu – pagātni vai tomēr nākotni – izsakās.
Līdz ar to jums var diezgan likumsakarīgi rasties jautājums – kas notiek? Vai kaut kas nav kārtībā ar ausīm jums vai tomēr ar galvu Dombrovskim? Un ar ausīm jums viss kārtībā – ieraksts, manuprāt, neatstāj ne vismazākās šaubas par to, ka valdības vadītājam tiek jautāts par sociālā budžeta un pensiju sistēmas stāvokli un to, ko tad ar šo bēdu leju iesākt. Un premjers arī atbild to, ko vēlāk cenšas pasludināt par neatbildētu.
Tātad – kas notiek ar galvu valdības vadītājam? Viena lieta – politiskās priekšvēlēšanu situācijas spiestam, drusku pamelot (vairāk – vienkārši noklusēt) par pensiju apgriešanas plāniem pirms iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām. Otra lieta – pašlaik, kad nekādas nopietnas vēlēšanas tuvākajā nākotnē nav gaidāmas, sākumā pietiekami dumji (jeb atklāti) izrunāties par droši vien jau neizbēgamo pensiju apcirpšanu, bet pēc tam superdumji mēģināt pateikto padarīt par nebijušu un neeksistējošu.
Versijas, protams, var būt dažādas. Noguris cilvēks... Daveduši nabagu jaunupi, āboltiņas un Co. ar savām politiski finansiālajām intrigām... Konsolidācija murgos rādās... Vēl kaut kas tāds...
Tā, protams, var būt, taču daudz ticamāks, ka mūsu acu priekšā ir vēl viens tā saucamā „Kalvīša sindroma” upuris. Cilvēku atmiņa, protams, ir īsa, bet papūlieties atminēties: premjerēšanas sākumposmā apaļīgais valdības vadītājs vis netika lamāts par snaudulīgu cūku, - Aigara Kalvīša reitingi kāpa debesīs, un arī viņa dvēseliskā saikne ar lielu sabiedrības daļu šķita cieša un stingra.
Taču laiki mainījās, un mainījās arī Kalvītis – lēmumi kļuva aizvien dīvaināki (kaut pašam Kalvītim tā vis nešķita), neizskaidrotāki un neizskaidrojamāki (kaut jau atkal pašam Kalvītim tā vis nešķita), rīcība aizvien jokaināka (un atkal pašam Kalvītim tā acīmredzot nešķita), līdz viss beidzās nedaudz skumji, bet likumsakarīgi.
Dombrovskis pašreiz uzrāda tieši tās pašas pazīmes – uzticības reitingiem krītot, spēja paskaidrot un argumentēt beidzas, savukārt vēlme palikt pie sava par katru cenu, lai cik absurda tā arī izskatītos – kā aprakstītajā gadījumā ar Delovie Vesti un pensiju jautājumu -, aizdomīgi atgādina Kalvīša savā ietiepībā un realitāes ignorēšanā absurdos mēģinājumus par katru cenu pieņemt bēdīgi slavenos drošības likumu grozījumus.
Nu, skatīsimies – kas tālāk. Ko lai citu te saka.
Seko mums 
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
Kad sapulces telpā ienāk starojoša sieviete un visi vīrieši uz mirkli pazaudē domas pavedienu, vai šai sievietei kāds pie durvīm piešķīra varu tā izrīkoties? Kad darba kolektīvā pēkšņi ierunājas pieredzējis inženieris un apstrīd vadības vēstījumu, bet vairums kolēģu pieslejas viņam, vai viņš šo izrīkotiesspēju ieguva vardarbīgi? Kad cilvēks ir samelojies, un otrs liecinieku klātbūtnē to pierāda, liekot pirmajam no kauna zemē līst, vai kāds ir otrajam formāli piešķīris varu šādi nejauki izrīkoties ar pirmo? Vai viņš pats to ar spaidu palīdzību ir izcīnījis?
Aprit gadskārta, kopš dzimis viens no mūsu novada cilvēkiem, kas ne tikai atstājis daudzus nostāstus par sevi, bet arī izraisījis plašas diskusijas un neviennozīmīgu vērtējumu.
Man bija gods piedalīties smalkā politekonomiskās elites pasākumā (ar stilīgu nosaukumu LaSER vai “lāzers”), kur tika apskatīti četri Latvijas ekonomikas attīstības scenāriji līdz 2040.gadam: (1) Baltijas tīģeris; (2) Ziemeļvalsts Latvija; (3) Gurdenā Latvija un (4) Vientuļā Latvija. Lielais vairums nobalsoja par “Baltijas tīģera” scenāriju, kas uzsvaru liek uz inovācijām, zināšanām, konkurētspēju, Baltijas sadarbību enerģētikā un valsts sektora efektivitāti pasaules mērogā, plus Rīgu kā Baltijas izglītības un biznesa ekselences centru.
Cik stabila ir Evikas Siliņas koalīcija? Es teiktu 8 no 10 stabila, jo… Jaunā Vienotība (JV) ir atdevusi varu ZZS pēc piecu gadu gaidīšanas opozīcijā (pateicībā par Rīgas pils atslēgām), bet Progresīvie vispār pirmo reizi lielās varas pozīcijās – de facto tiek leģitimizēti kā nopietna partija, kas viendien būs problēma pašai JV. Tikmēr viens otram pateicīgi un saprot, ka jāturas kopā, lai vai kas, jo opozīcijā negrib neviens. 
Politisko partiju apvienība Jaunā Vienotība vēršas Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (turpmāk KNAB) ar iesniegumu par slēptās priekšvēlēšanu aģitācijas vēršanu pret partiju apvienību Jaunā Vienotība. Partiju apvienībai ir aizdomas par slēptās aģitācijas īstenošanu ar mērķi graut tās reputāciju un mazināt partiju apvienības popularitāti priekšvēlēšanu aģitācijas laikā.
Jampadracis ap Lucavsalas ežiem un futbola stadionu parādīja, cik dīvainā Latvijā mēs dzīvojam. Turklāt šis temats uzkrita tik pēkšņi kā šīs nedēļas sniegs, un kopīgā histērija ap šo visu savācās vienkop tik lielā intensitātē, ka vienā brīdī varēja arī aizmirst, ka tā nav pēdējā problēma, kas mums valstī jāatrisina.
