Iesaki rakstu: 
Domburšovs nāca ar mielēm par mūsu veselības aprūpi. Jānis Domburs, kā allaž izcili pievilcīgs, šarmants un žurnālistiski nekaunīgs, īpaši spēlējoties ar „aizliegtajiem paņēmieniem” – izvelkot un uz galda noliekot ortozi. Veselības ministrijas puiši kā bāra bērni, bez māmiņas Ingrīdas Circenes atsūtīti nopēršanai.
Māris Taube – izcils psihiatrijas profesors (kā ierēdnis – Nacionālā veselības dienesta direktors) - kā skolas puika ielikts kaktā, spiests taisnoties par naudiņas dalīšanu. Renārs Putniņš – Stradiņa slimnīcas neiroķirurgs, iecelts par Veselības ministrijas parlamentāro sekretāru, atstāts par ministrijas galveno politisko amatpersonu un neapmācīts, ka nevajag smagi slima bērna mātei uzmākties ar stāstiem par sava bērna veselības stāvokli. Tiesa, vēlāk Domburšova gaisotnē pilnībā apklusa un radīja par sevi labu iespaidu, vadoties pēc principa „klusēšana ir zelts”. Bet pēc tam – visgudri latviešu interneta delfisti un tviteristi, kas visus gatavi noliet ar dubļiem, kas ne tikai nedzird to, ko profesors saka, bet pat nav mēģinājuši klausīties.
Tēma – labdarība veselībai - būtiska ir ne tikai Latvijā, bet pat bagātās valstīs. Naudas veselības aprūpei nepietiek nekur, pat valstīs, kur budžets spēj tam izdalīt desmitkārt vairāk vidēji uz vienu iedzīvotāju. Sabiedrības veselības globālās attīstības un medicīnas panākumu dēļ strauji pieaug katra individuāla cilvēka dzīves ilgums un sabiedrības iedzīvotāju mūža garums kopumā. Dzīves ilgums kopš 1990. gada ir pagarinājies vidēji par vienu gadu četru gadu laikā. Sabiedrībā pieaug vecu ļaužu īpatsvars.
Medicīna, ja vien tai ir pietiekami daudz līdzekļu, var pagarināt katra indivīda dzīvi ļoti ievērojami. Katrs indivīds mūsdienās pretendē uz ļoti lielu kopējās naudas daudzumu. Proti, neatkarīgi no tā, cik čakli cilvēks maksā nodokļus, savas dzīves pagarināšanai viņš pretendē uz visu nodokļu maksātāju naudu. Jebkurš resurss – mediķa zināšanas, intuīcija, pieredze, darba laiks, telpas, aparatūra, medikamenti, nauda -, kas tiek ieguldīts veselības aprūpē, specifiskajā profilaksē, diagnostikā, ārstniecībā un rehabilitācijā, pagarina cilvēka dzīves ilgumu un uzlabo dzīves kvalitāti.
Nesen Latvijas iedzīvotāji ziedoja naudu – 120 tūkstošus kādai meitenei ar plaušu artēriju hipertenziju, lai viņai Austrijā varētu pārstādīt plaušas. Šādu naudas summu varētu ieguldīt citu cilvēku ārstēšanā, piemēram, savlaicīgi diagnosticēt 50 cilvēkiem vēzi, paspēt viņus izoperēt. Jautājums patiesībā nav par to, vajadzēja vai nevajadzēja pārstādīt šai meitenei plaušas. Jautājums ir – šo pašu operāciju varēja veikt par ievērojami mazāku summu Tartu vai Grodņā, bet vēl lētāk būtu atvest vienu profesoru no Vīnes, otru no Tartu, un veikt transplantāciju pie profesora Romāna Lāča vai Pētera Stradiņa tepat Rīgā.
Problēma – Latvijā Veselības ministrijā nevienam nav lāga nojausmas par medicīnas attīstību. Esmu kardioloģe, bet strādāju ar sirds slimniekiem rehabilitācijas periodā. Tādēļ visvairāk satrauc tieši šajā jomā notiekošais. Visdažādākās labdarības institūcijas vāc naudu, ziedojumus bērnu rehabilitācijai, ko parasti veic „unikāli speciālisti” Vācijā, Dānijā vai Ukrainā. Nelaime tā – būtu šī nauda mūsu sistēmā, par to tepat Vaivaros vai Traumatoloģijas slimnīcas rehabilitācijas nodaļā varētu izdarīt daudz vairāk un daudz kvalitatīvāk.
Vai Jūs esat pamanījuši, ka nekad neviens labdarības pasākums neatskaitās par iepriekšējo gadu „panākumiem”? Es saprotu, ka iepriekšminētie delfisti un tviteristi jau šobrīd klaudzina klaviatūras, mani kritizējot. Tomēr būtu pateicīga, ja šo rakstu Jūs izlasītu līdz galam.
Lielā mērā veselības labdarība nav Veselības, bet Labklājības ministrijas joma. Pasaules Veselības organizācija jau sen definējusi, ka veselība ir fiziska, garīga un sociāla labklājība, nevis tikai vesela sirds vai vesela kāja. Latvijas šībrīža traģēdija – mēs neskatāmies uz cilvēku vai pacientu kopumā, bet tikai uz vienu orgānu, vienu sistēmu. Vēl trakāk – mēs medicīnā vispār nepamanām pacientu kā tādu, bet runājam tikai par naudas trūkumu vai loģistikas aktivitātēm – no kurienes uz kurieni pacientu nosūtīt.
Savulaik Veselības ministrijas nebija, bet lielajā labklājības sistēmā veselībai bija pabērna loma. Pašlaik veselībai ir pabērna loma visā Latvijas ekonomikā kopumā. Atdaloties no labklājības, pilnībā pazuda sasaite, kas sociālajai sfērai varētu likt rūpēties par cilvēka veselību. Smalkos vārdos to mēdz saukt par „sociālo determinanci”.
Pārticis cilvēks jebkurā pasaules valstī vidēji dzīvo ilgāk par nabago. Cilvēks ar augstāko izglītību jebkurā pasaules valstī dzīvo ilgāk par nemācīto. Sportiskais jebkurā pasaules valstī dzīvo vidēji ilgāk par resno un mazkustīgo. Veselība nav tikai Veselības ministrijas uzdevums – tā ir visas valsts problēma.
Atgriezīšos pie Domburšova. Sāpīgākais šajā sarunā bija atziņa, ka visi sarunas dalībnieki bija gatavi izdalīt konkrētas lielas summas no kopējās nodokļu maksātāju naudas atsevišķu cilvēku ārstēšanai, bet neviens pat neieminējās, ka budžetā vajadzētu nodalīt arī konkrētas ailes visu iedzīvotāju veselības izglītošanai, veselīga dzīvesveida implementēšanai, primārai palīdzībai un rehabilitācijai pēc slimības – salīdzinoši lētiem pasākumiem, kas ļautu mūsu iedzīvotāju kopējo veselības stāvokli uzlabot un ļaut Latvijas iedzīvotājiem dzīvot tikpat garu un kvalitatīvu mūžu kā skandināviem.
* kardioloģe ar 20 gadu stāžu rehabilitācijas iestādēs
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
