Iesaki rakstu: 
Pirms nedēļas cēlu trauksmi par armijas lietām - ministrija malači, noreaģēja operatīvi, izskatās, ka tika izspiests sajūgs vai norauta roķene. Labi. Pamēģiniet tagad pakrāmēties gar gāzes pedāli.
Viena amerikāņu kompānija janvāra sākumā iesniedza Aizsardzības ministrijā vēstuli par investīciju projektu - dronu un raķešu rūpnīcas celtniecību Latvijā. Zinot, ka mūsējie brauc kruīza kontrolē, vēstules sākumā īpaši tika norādīts, ka ASV vēstniecības militārais atašejs ir rekomendējis investoram iet tieši tādu ceļu - pie noteikta darbinieka, noteiktā nodaļā/departamentā.
Līdz marta vidum kustība vai ieinteresētība no Lāčplēšiem - nulle… Tad investors sāka zvanīties. Atbildīgā darbinieka pirmā reakcija kā namu pārvaldē - mēs nekādu vēstuli neesam redzējuši. Uz ko investors pārvaicā - kāpēc tad viņam atnāca uz epastu zibenīgs apstiprinājums, ka ministrija vēstuli saņēmusi?
Sekojis neveikls klusums… Pēc tam veikls - sorry!
Protams, ka es nodošu ministram konkrētās kompānijas nosaukumu, bet - pie viena viņš uzzinās arī tā cilvēka vārdu, kas laida raini, upīti un sudraba edžu vienā personā.
It kā Gods kalpot! Pie viena Prieks censties! Bet…
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
