Iesaki rakstu: 
Viss ir pavisam skaudri un vienkārši. Ja nespēsim nomaksāt rēķinus, tad oktobrī biedrību "Ķepu - ķepā" nāksies slēgt.
Pie mums „Ķepās” pajumti ir atraduši daudzi un dažādi zvēri: suņi un kaķi, zirgi un zaķi, kaziņas, ūdeles, murkšķi, šobrīd pat ir eksotika – vārna un lapsa. Mēs abas ar Ivetu skrienam kā vāveres ritenī, lai šo vietu padarītu patīkamu ne tikai dzīvniekiem, bet arī mūsu ciemiņiem.
Braucam pa skolām, bērnudārziem, vadām ekskursijas. Stāstām un mācām, ko drīkst un ko nedrīkst darīt ar dzīvniekiem, kā palīdzēt, ko noteikti nedrīkst atļauties. Tas ir sirds darbs, sirds lieta, aicinājums.
Mūžīgā cīņa ar vienaldzību, ierastie zvani: Iecavā šobrīd vēl 5 kaķenes sterilizējamas, Jelgavā 3 un zināmas vēl 4 kolonijas, kuras jāsterilizē, lai nevairotu sāpes. Divi jaunie suņi tūlīt pēc nedēļas jāvakcinē, jāčipē. Doļa un Pepija jāved sterilizēt. Tas viss prasa ievērojamus finanšu l
īdzekļus. Esam kā daudzgalvains pūķis, kur katra galva grib ēst, alkst mīlestības… Nē, mēs nemetam plinti krūmos – šajā pavasarī kopā ar citiem dzīvnieku aktīvistiem cīnījāmies Tautsaimniecības komisijas sēdēs par bargākiem sodiem, laicīgu suņu čipēšanu, vairošanās ierobežošanu…
Mēs katru dienu ceļamies, neskatoties uz laikapstākļiem un nogurumu, katru dienu ejam un darām, tikai ar to ir par maz, mēs algojam darbiniekus, mēs neatsakām palīdzību nevienam… Šobrīd kontā ir palikusi tikai projektam paredzētā nauda, kurai mēs neesam tiesīgi pieskarties – tā ir suņu pastaigu voljēriem, bet barības rēķini krājas kaudzītē. Uz šodienu par pārtiku parāds ir teju 3 tūkstoši eiro, par veterināriju gandrīz vai pusotrs tūkstotis eiro, par elektrību 700 eiro – tas ir krupis, kuru pat gribēdamas šobrīd nevaram norīt.
Atkal nākas nokārt galvu un izstiept roku – katra šāda reize ir gaužām nepatīkama un smaga. Sajūta ir briesmīga, jo tikai ar cilvēku aktīvu atbalstu ir iespējams nodrošināt dzīvniekiem nepieciešamo… Tepat aiz stūra jau ir ziema, kurai jāspēj pienācīgi sagatavoties.
Salmi un siens ir, paklāji ir, kartoni pirmajam mēnesim ir, segas un spilveni ir, gaļu tikko nopirkām (pāris nedēļām būs), taču auzu pārslas gan iet uz beigām. Tā dienu no dienas, gadu no gada. Reizēm ir bail izdegt, taču apzinos, ka nedrīkst, jo ir tik daudzas radībiņas, kuras stāv aiz mums un gaida, gaida kādu gaišu vārdu, glāstu, pilnu barības bļodiņu.
Viss ir tik smagi skaudri un vienkārši – bez līdzcilvēku atbalsta nespēj pastāvēt vieta, kur dzīvnieki var rast patvērumu, kur viņi var rast iespēju savu dzīvi sākt no jauna, proti, no nulles, visu, kas bijis nelāgs, atstājot pagātnē.
Kad adoptē daudzcietušu suni/kaķi/zirgu, man acīs saskrien asaras – aiz laimes, jo viņam ir paveicies, viņam būs sava ģimene un vieta zem saules.
Mīļie, viņu visu vārdā es lūdzu – palīdziet nosegt rēķinus, palīdziet tiem, par kuriem citi ir ņirgājušies, kurus spārdījuši kājām, simtiem kāju pāri kuriem gājuši garām kā ierastai parādībai.
Palīdzi pastāvēt vietai, kur patvērumu rod viss, kas dzīvs. Mēs apsolām nepadoties, mēs apsolām nesalūzt zem šīs nastas smaguma, bet bez Tava pleca tas nav iespējams. Pastiep pretī roku – es ticu, ka kopā mēs esam spēks, kas spēj mainīt daudzus likteņus. Spēks, kas spēj palīdzēt tiem, kuri paši nevar palūgt – tikai kopā mēs varam mainīt pasauli. Tāpēc mēs nepadodamies un ticam tam labajam, palīdzi turpināt iesākto. Palīdzi – palīdzēt tiem, kuri paši to nespēj.
DZĪVNIEKU AIZSARDZĪBAS BIEDRĪBA „ĶEPU-ĶEPĀ”
Ziedojuma konts: LV37HABA0551030617983
Reģistrācijas numurs: 40008176673
BIC/swift kods: HABALV22
Pay Pal ātrais maksājums: PayPal.Me/kepukepa
pay pal: [email protected]
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
