Iesaki rakstu: 
Pagājušās ceturtdienas vakarā valdība beidzot sāka nākt klajā ar kaut kādiem puspasākumiem epidēmijas iegrožošanā, un tam par godu nākošajā dienā, kas iekrita piektdienā, 13. datumā, es jūtu uzplūdā publiski aicināju to atbalstīt. Lai nu kāda tā valdība mums ir iegadījusies, (1) tā ir mūsu pašu ievēlēta, un (2) citas šobrīd nav un nevajag. Manā saprašanā šī nu ir tā reize, kad jārīkojas nevis ierastajā “mēs pret viņiem”, vai “mēs pret tiem citiem”, bet gan “kaut kā kopā jāizkuļas”.
Tā kā sekojošie nopietnākie lēmumi – kā starptautisko pasažieru pārvadājumu pārtraukšana – stājas spēkā ar šo otrdienu un būs spēkā pirmajā piegājienā līdz 14. aprīlim, tad es arī uz šo laiciņu pašizolēšos gan fiziski, gan arī valdības aplamāšanas nozīmē.
Bet līdz tam dažas piezīmes, – ne par vīrusiem un epidēmiju vēsturi, ne ar gudriem padomiem veselības aizsardzības profesionāļiem, kā tad būtu bijis pareizi rīkoties.
Mūs apdraud cilvēki, it sevišķi to stulbums
Kad jau pirms krietna laiciņa saprātīgi un ar skaitļiem draudzīgi cilvēki sauca pēc starptautiskās pārvietošanās ierobežošanas, it sevišķi kliedzošo vīrusa infekcijas aviotransportēšanas turpināšanu no Zimeļitālijas, liberālkretīni vienā balsī ķērca nu kā tad tā nu kā tad tā, tā tak neviens nedara, nevar tak slēgt starptautisko satiksmi!
Izrādās, ka ne tikai var, bet vajag, un to arī izdara ar krietnu vairāku nedēļu novēlošanos. Šai sebošanai būs cena, konkrēts skaits cilvēku dzīvību. Cena, izteikta nevajadzīgās un novēršamās nāvēs, visticamāk, pavecu cilvēku nāvēs. Desmiti, simti, – tad jau skaitļi rādīs.
Vai vīruss apstiprina lidojumu grafikus? Vai vīruss tirgo biļetes un pieslāna pasažieriem pilnus salonus?
Sevišķi muļķīgi izcēlās frāzes tipa “vīrusiem nav robežu, tiem vīzu nepaprasīsi” utml., un tik tiešām jābrīnās, kā cilvēki, kas kaut nedaudz māk lasīt, var šādi pieteikties stulbuma čempionāta pavasara sesijā. Jo vīruss nav ne mežacūka, ne krokodils, kas var pārvietoties starp robežvalstīm bez atļaujas. Vīrusam vajadzīgs nēsātājs, šai gadījumā cilvēks, un tam var gan vīzu paprasīt, gan kaut ko ļaut vai neļaut.
Bet ko var gribēt no paštaisnas aurojošas publikas, ja mums ir tik izcili līderi. Par to arī šeit dažas replikas, vēl pēdējo reizi līdz Lieldienām.
Kad valdība sacenšas ar tviterstulbeņiem
Pašreizējā visatptverošā pandēmijas info lavīna mēdijos ir pilnīgi noslāpējusi visas iepriekšējās publiskās aktualitātes, vienu no kurām kā tipisku sabiedrības apdraudējumu šeit atsaukšu atkārtotai apskatei. Runa ir par skandalēšanos ap drošībnieku iecerēto daudzmiljonu tēriņu savai jaunajai ūbermājai.
Ņemšanās toreiz bija ap jautājumu, vai drīkst būvēt kaut ko konkrētā teritorijā, kurā sabiedrība vēlas iekārtot parku, un par sabiedrisko aktivitāti šai jautājumā, un tad ap augstāko personu paziņojumiem, ka drošībnieku ieceres apšaubīšana esot valsts drošības apdraudējums, un tā esmot baigā speckampaņa, un lai piesargoties visi kampaņotāji, jo “orgāni” visu vēro un pieraksta mazos blociņos.
Šī replika nav ne par vīrusiem, ne par to, kur būvēt mājas un kur iekārtot parkus, tā šoreiz nav mana tēma. Es šoreiz par nopietnāko no draudiem mums visiem, un tas ir stulbums.
Tagad kļūst daudz skaidrāks, kādēļ specdienesti pie mums Latvijā atšķirībā no Igaunijas ir izķēruši apmēram pusotra nīkulīga kaimiņzemes spiega, kuriem pat neērti piespriest cietumsodus.
Jo specdienests, kam jāgādā par sabiedrības drošību un tātad jābūt smalki specializētam sabiedrisko procesu jomā, bija iecerējis slepeni notrallināt vairākus miljonus uz nez kādu specprojektēšanu, slepeni nocirst lēveni vecu koku un slepeni uzbūvēt milzu ēku, un pēc tam liekulīgi brīnīties: re, kur mūsu jaunā mājiņa, neviens tak neko nav pamanījis!
Nebūsim naivi, mūs apdraud ļaunvēlīgi ārēji spēki, bet par tiem mēs vairāk zinām nostāstus un leģendas, bet, par ko varam būt pilnīgi droši, it tas, ka šobrīd lielākais apdraudējums, Šlesera vārdiem sakot, nāk no iekšām, no konkrētu dienestu vadības un virsvadības stulbuma. Noslepenosim, un lieta darīta. Stulbeņi neticamā pakāpē.
… bet tas vēl nav viss
Pandēmija noslāpēja vecos skandālus, – nu, kuru vairs interesē kašķis par nieka dažiem miljoniem liftu apkopes sakarā, par piemēru, – bet tai pat laikā ar jaunu spožumu izzīmēja valsts vadības īsredzību un mazspēju.
Šeit tikai divi mazi piemēriņi, un nebūs ne vārda par premjeru un veselības ministri. Šie tomēr ir cik necik izkustējušies, un dabūs vēl daudz ko par sevi dzirdēt turpmāk nākotnē.
Šoreiz par kompetentu un atbildīgu valsts varas un specializētu institūciju vadītāju redzējumu uz ekonomisko situāciju.
Lai arī esmu stipri zemās domās par mūsu finanšu ministru Reira kgu, viņa uznāciens vēl tikai pirms pāris nedēļām, kad jau puspasaules svila jaunā vīrusa izraisītajā ugunsgrēkā, tomēr izbrīnīja. 27. februāra citātiņš vien ir ko vērts:
„Šī prognoze veidota vēl pirms “Covid-
Neviens nedomāja februāra pēdējās dienās, itin neviens. Ziņās virsraksts aizgāja vēl divdomīgāks, kā šis “Ministrija pagaidām neprognozē koronavīrusa ietekmi uz Latvijas ekonomiku”, no kā var rasties iespaids, ka ministrija neparedz nekādu iespaidu.
Teikšu atklāti, brīdī, kad ekonomikas kritums ir ne tikai skaidri paredzams, bet jau ir sācies, šādi paziņojumi ir atbildīga vadītāja necienīgi. Bet šeit Reira kgam pārmest laikam vairs ir nevietā, jo grūti būs atrast kādu, kurš viņu turētu par puslīdz gudru, par atbildīgu un vadīt spējīgu sen vairs nerunājot.
Man personiski tiešām negaidīts bija Innas Šteinbukas, Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētājas, TV uznāciens otrdien, 10. marta rītā. Tas ir tai laikā, kad starptautiskās finanšu sistēmas spazmas jau bija skaidri redzamas, bet pasaules ekonomikas neredzēta mēroga traucējumi neizbēgami.
Un ko šai sakarā saka tās institūcijas priekšniece, kuras vienīgais darbs ir uzraudzīt, lai iepriekšminētais domas gigants un drosmīgas vadības iemiesojums mūsu finmins Reira kgs nebūtu pārāk optimistisks budžeta prognozēs? Viņa atturīgi prognozē mūsu ekonomikas pieaugumu, lai arī mazāku pret iepriekšējo rozīgo prognozi, bet pieaugumu:
„Tostarp viņa minēja, ka apdraudētā patēriņa dēļ Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma prognoze kļūs piesardzīgāka. “Mēs jau februārī prognozējām, ka izaugsme nebūs strauja. (…) Pieaugums tika prognozēts 2,2%, taču tagad es teiktu, ka labākajā gadījumā izaugsme būs pie 1,5%,” sacīja Šteinbuka.” Prātiņ, nāc mājās.
Pat, ja mums nebūtu neviena, atkārtoju, neviena inficētā, situācija Apvienotajā Karalistē un Vācijā jau būtu pietiekošs iemesls mūsu ekonomikas izaugsmei apstāties. Bet fiskālās disciplīnas uzraugi raugās nākotnē, kurā sev iezīmējuši izaugsmi.
Mēs neesam unikāli
Un pavisam mazs atgādinājums: ierastā paļaušanās uz to, ka mūsu tāpiņus un stulbeņus pielabos mātišķā Eirosavienība, šoreiz ir nevietā. Organizācija, kas stingri paģēr pārdodamo gurķu līkumainības pakāpi, kā arī detalizēti reglamentē, no kura vecuma bērni drīkst paši piepūst gaisa balonus, epidēmijas sakarā uzrāda fantastisku memļacību. Tā, ziniet, (atšķirībā no gurķiem un gaisa baloniņiem) ir katras valsts pašas kompetence.
Mostamies! Vīrusa pandēmijas izraisītā atmosfēra ir biedējoša, mums visiem priekšā stāv īsti nepatīkams un, iespējams, grūts laiciņš. Ar šo ir jātiek galā, pirms atgriežamies normālā, cieņpilnā, eiropeiskā sadzīvē. Par spīti draudiem, lielākoties stulbeņu radītiem.
Un tieši tādēļ, ne pēkšņi mainījušos politisku simpātiju vai ģeopolitiskas orientācijas maiņas dēļ, esmu nolēmis līdz 14. aprīlim negānīt mūsu valdību bez vajadzības. Bet kurš solīja, ka būs viegli.
Pārpublicēts no https://benedictingibjorg.wordpress.com/
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
