Iesaki rakstu: 
Ar pandēmijas argumentu šobrīd var aizmālēt jebkādu neizdarību. Ar pandēmijas argumentu, kad nepieciešams, triecientempā var “izdzīt cauri” jebkuru lēmumu vai darījumu, kuru aktualitāte, caurspīdīgums un ekonomiskā pamatotība ir stipri apšaubāma. Taču, lai kā gribētu Krišjānis Kariņš, pandēmija šoreiz nederēs kā arguments, kādēļ premjers jau divus gadus nepilda Ministru kabineta noteikumos Nr.293 “Demogrāfisko lietu padomes nolikums” viņam noteiktos uzdevumus koordinēt valsts demogrāfiskās politikas izstrādi un tās īstenošanu, kā arī ik ceturksni sasaukt Padomes sēdes un sniegt plašsaziņas līdzekļiem informāciju par valdības darbu valsts demogrāfiskās politikas īstenošanā.
2021.gads sācies ar satraucošu ziņu par katastrofālu dzimstības kritumu 2020.gadā. Pērn Latvijā reģistrēti 17,5 tūkstoši jaundzimušo, un tas ir par 6,9 % jeb 1,3 tūkstošiem bērnu mazāk nekā 2019. gadā. Covid-19 pandēmijas apstākļu ietekme uz dzimstību būs redzama tikai 2021.gadā, kas diemžēl sola vēl zemākus dzimstības rādītājus. Tomēr no valdības puses nav bijis neviena komentāra šajā sakarā.
Trīs gadus (kopš beidzies termiņš Latvijas politikas plānošanas dokumentam "Ģimenes valsts politikas pamatnostādnes 2011. - 2017.gadam.") esam dzīvojuši vispār bez jebkādām valsts politikas pamatnostādnēm ģimeņu atbalstam, bez koordinēta starpnozaru rīcības plāna demogrāfiskās krīzes stabilizēšanai. Ir bezatbildīgi viegli aizvērt acis un to neredzēt, jo sekas – dramatisks darbspējīgu iedzīvotāju trūkums un reāli draudi valsts neatkarībai, ekonomisko stabilitātei un izaugsmei – iestāsies tikai pēc 20 gadiem.
Nav ilgtermiņa redzējuma, bet nav arī pienācīgas īstermiņa rīcības. Ieilgusī ārkārtas situācija ir strauji pasliktinājusi ģimeņu situāciju, t.sk. bērnu dzīves apstākļus. Dīkstāves pabalstu piemaksas par apgādājamiem nesasniedz visus bērnus un tas nav pietiekami, lai novērstu masveidīgu ģimeņu nokļūšanu trūcīgas un maznodrošinātas mājsaimniecības statusā. Nonākot šajā statusā, valsts “nogrūž” atbildību par atbalsta sniegšanu uz pašvaldībām, kas nav atbildīga valsts rīcība.
Jau 6 mēnešus lielākā daļa bērnu ir spiesti iegūt valsts garantētu vidējo izglītību attālināti. Palīdzība ar tehnisko līdzekļu nodrošināšanu ir bijusi ļoti fragmentāra. Lielākā daļa bērnu no daudzbērnu ģimenēm nav nodrošināti ar datoriem mācībām, bērni ilgstoši spiesti mācīties, izmantojot telefonus un labākajā gadījumā planšetes, kurās ir ierobežota iespēja pildīt mājasdarbus.
Covid-19 pandēmija skaidri parāda, ka Latvija nevar rēķināties ar imigrāciju kā stabilu demogrāfiskās krīzes risinājumu, taču ārkārtas situācijā parādījušās dažas valsts demogrāfiskajai situācijai labvēlīgas tendences, piemēram, likusi daudziem emigrējušiem tautiešiem izvērtēt remigrācijas iespējas, kā arī sniegusi jauniem cilvēkiem iespēju iegūt kvalitatīvu ārvalstu izglītību neaizbraucot. Pandēmijai beidzoties, nevajadzētu ļaut šīm pozitīvajām iezīmēm pašplūsmā izčākstēt, valdībai būtu pastiprināti jāstrādā ar tām.
Latvijas Daudzbērnu ģimeņu biedrību apvienība ir viena no Demogrāfijas lietu padomes loceklēm un ir vairākkārt lūgusi Kariņa kungu sasaukt Padomes sēdes. Diemžēl esam palikuši nesadzirdēti, tādēļ ar publisku uzsaukumu vēršamies pie pārējiem divdesmit Padomes locekļiem pildīt Ministru kabineta noteikumos atrunātos padomes locekļu uzdevumus, kā pirmo - sasaukt ārkārtas Demogrāfisko lietu padomes sēdi.
Mēs ceram, ka, pat ja pārējiem ministriem līdzīgi kā Kariņa kungam arī šķiet, ka ar demogrāfisko situāciju valstī viss ir kārtībā, atsauksies citi Padomes locekļi – Saeimas komisiju vadītāji, darba devēju un nevalstisko organizāciju pārstāvji, jo nevar būt, ka tikai mums, 6 biedrībās esošajām 433 kuplajām ģimenēm, izskatās, ka, draugi, nav labi!
* Latvijas Daudzbērnu ģimeņu biedrību apvienības pārstāve, 11.Saeimas deputāte
Seko mums 
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
Nesen beidzu lasīt latviski izdoto somu žurnālistes Jesikas Aro grāmatu "Putina troļļi", kas stāsta par Krievijas informācijas kara operācijām. Lai arī žurnāliste apraksta Kremļa operācijas citās valstīs, grāmata palīdz labāk saprast arī to, kas notiek Latvijā, tāpēc izlēmu padalīties ar dažiem vērojumiem un secinājumiem.
Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča gadījums Latvijas politikā ir saistāms ar mērķtiecīgu darbu, kur visa pamatā ir ne tikai spēja izmantot apstākļus, bet tos vispirms – izveidot. No viņa var pamācīties gan lapsa kūmiņš, gan pelēkais vilks, gan zaķītis – strupastītis. Turklāt Rinkēvičs saviem uznācieniem ir arī pielāgojis kādu mēbeli – skapi, kas kalpo ne tikai kā drēbju pakaramais, bet arī kā savdabīgs pjedestāls uz kā pakāpties.
Aleksandra Lukašenko sliktais veselības stāvoklis liek domāt par to, kas var notikt, ja viņš nespēs pildīt vadoņa lomu. Pirms tas kļūst skaidrs, atskatīsimies, kas ir bijis aktuāls Baltkrievijas un Krievijas attiecībās pēdējā laikā.
