Iesaki rakstu: 
Nākamo divu gadu laikā Latvijai ir jāaizņemas ~8 miljardi eiro, lai samaksātu rēķinus, jo A.Ašeradens un B.Bāne ir nohaltūrējuši ar nevajadzīgu izdevumu mazināšanu valsts pārvaldē, kamēr klāt nācis lielais rēķins par drošību (aizsardzībai no ~3% uz 5% no IKP).
Ja pirms 5 gadiem Covid laikā varēja aizņemties par tuvu 0%, tad tagad naudas cena augusi jau līdz 3.58% un nav teikts, ka likmes neaugs vēl Francijas budžeta krīzes dēļ. Tādēļ jau pēc gada par procentiem vien maksāsim virs 700 miljoniem euro gadā, bet parāda nasta būs tuvu 60% no IKP, kas ir daudz‼️
Būs vēl ļaunāk, ja finanšu tirgi zaudēs uzticību valsts finanšu ilgtspējai un pārstās aizdot naudu pavisam (vai par likmēm virs 10%), kā tas notika 2008.gadā (zinu, jo biju vienīgais latvietis SVF/EK starptautisko aizdevēju komandā).
Esošais budžets nav labs. Tur ir daudz, ko mazināt, saglabājot aizsardzībai NATO solītos 5% no IKP. Es sāktu ar valsts pārvaldes algu fondu - ap 2 miljardi gadā, kur ietilpst arī „Kas notiek Latvijā” atrastie 245 miljoni euro piemaksām, prēmijām utt. To jau rīt varētu nogriezt, un neviens tādēļ brīvprātīgi neatstātu darbu valsts pārvaldē (situācija darba tirgū nav spoža, un privātais sektors pret bijušajiem ierēdņiem ir rezervēts).
Ir arī vismaz 10 aģentūras, padomes, valdes, kuras varētu droši likvidēt vai apvienot vai pievienot. Nr SIF (virs 40 miljonu eiro budžets) līdz pat Fiskālās disciplīnas padomei, kas jau ilgstoši nedara savu darbu.
Ko es vēl darītu? No darba pienākumiem ir jāatstādina ilglaicīgā, augstprātīgā FM vadība, kas strādā tikai savam bankas kontam, apvienojot vairākus darbus (K.Āboliņš, B.Bāne, J.Plūme ir ilgstoši valstī pelnošākie ierēdņi), kamēr valsts finanses stūrē uz krahu. Un, jā - ierēdņi ir līdzvainīgi, ja savas peļņas nolūkos noraugās, kā bezatbildīgi politiķi izsaimnieko valsts finanses. Ja FM vadība paliks savās vietās, tiks sabotēti vajadzīgi budžeta pasākumi un slēpta patiesība.
Priekšā turbulence. Piesprādzējieties.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
