Drīz redzēsim, vai “Latvijas Autoceļu uzturētājs” monopola situācijā valstij sniedzis pakalpojumus “pa dārgo”
Pietiek lasītājs09.03.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latvijas publiskos ceļus un tiltus iespējams iedalīt divās kategorijās. Pirmkārt, tie ir valsts autoceļi, par kuru būvniecību, rekonstrukciju un uzturēšanu ir atbildīga VSIA “Latvijas Valsts ceļi”. Otrkārt, tās ir pašvaldības ielas un ceļi, par kuru būvniecību, rekonstrukciju un uzturēšanu savukārt atbild konkrētās pašvaldības, kuru teritorijās ielas un ceļi atrodas. Atbilstoši normatīvajam regulējumam pašvaldības organizē darbus ielu un ceļu remontēšanai un uzturēšanai.
Par valsts autoceļiem atbilstoši normatīvo aktu regulējumam atbildība teorētiski ir nodota “Latvijas Valsts ceļiem”. Taču – ar nosacījumu, jo likumdevējs “Latvijas Valsts ceļiem” ar valsts autoceļu tīkla vadības un darbu organizēšanu saistītu konkrētu jautājumu risināšanai noteicis obligātu sadarbības partneri. Tā ir VAS “Latvijas Autoceļu uzturētājs”, kam jau vairāk nekā desmit gadu ir ekskluzīvs monopola stāvoklis valsts autoceļu tīkla uzturēšanā. Deleģēšanas līgums pašlaik ir pagarināts līdz 2022.gada aprīļa beigām.
Līdz ar to jau vairāk nekā desmit gadus valsts autoceļus uztur tikai VAS “Latvijas Autoceļu uzturētājs”, kas saņem valsts dotāciju. Dotācijas apmērs pēdējo piecu gadu laikā (2016. - 2020. gads) vidēji veidoja 61 miljonu eiro gadā. Kopš 2015.gada “Latvijas Autoceļu uzturētājs” šādā veidā ir saņēmis 304 miljonus eiro.
2019. gadā Latvijas valdība deklarācijā tika iekļauts jau ilgstoši apspriestais jautājums par slēgtā valsts autoceļu uzturēšanas tirgus atvēršanu līdzīgi tam, kā to jau labu laiku atpakaļ izdarīja mūsu ziemeļu kaimiņi Igauņi. Valdības lēmums ir ļoti pragmatisks, tā galvenais mērķis ir veicināt konkurenci, kas uzlabos saņemtā pakalpojuma cenu un kvalitāti.
Tik tālu viss ir loģiski un saprotami, bet šeit sākas interesantākais. Neskatoties uz to, ka par šī tirgus atvēršanu tika diskutēts ilgstoši un lēmums pieņemts 2019. gada janvārī, “Latvijas Autoceļu uzturētājs” 2019. gadā un turpmākajos gados līdz pat šim brīdim būtiskus resursus no valsts deleģējuma līguma ietvaros saņemtā valsts finansējuma iegulda sava uzņēmuma attīstībā. 2018. gadā tie bija 7,7 miljoni EUR, 2019. gadā - 12,8 miljoni EUR, bet 2020. gadā 6,1 miljons EUR. Uzņēmums iegādājās kravas pašizgāzējus, motorgreiderus, riteņtraktorus, piekabināmos greiderus un citu tehniku. Laikā kopš lēmuma pieņemšanas par autoceļu tirgus atvēršanas tehnikas iegādei ir novirzīti 18,9 miljoni EUR.
Vai tā ar valsts naudu rīkojas gādīgs un kārtīgs saimnieks? Pastāv taču iespēja, ka pēc tirgus atvēršanas “Latvijas Autoceļu uzturētājs” zaudēs daļu no uzturēšanas tirgus, un ko tad uzņēmums darīs ar visu iegādāto tehniku un aprīkojumu?
Vietā ir arī jautājumi par godīgu konkurenci tirgus atvēršanas brīdī. “Latvijas Autoceļu uzturētājam” rodas būtiskas konkurences priekšrocības, jo tas tehnisko aprīkojumu un iekārtas varēja iegādāties par saņemto valsts dotāciju, kamēr citiem potenciālajiem tirgus dalībniekiem tas bija jāveic par saviem resursiem.
Patiešām interesanti, ar kādu cenu “Latvijas Autoceļu uzturētājs” pēc tirgus atvēršanas piedāvās iepirkumā? Vai cena būs tāda pati, kāda tā daudzus gadus bija monopola situācijā, vai tomēr zemāka? Ja pēkšņi tos pašus pakalpojumus uzņēmums sāks piedāvāt būtiski lētāk, vai tādā gadījumā tur nebūs darbs Valsts kontrolei? Tikai naivais spēj noticēt, ka uzņēmums vienā rāvienā spēj optimizēt savu darbību.
“Latvijas Autoceļu uzturētājam” naudas nav trūcis, un uzņēmums to tērēja. 2016.gadā tika publiskoti fakti par šķembu iegādi vienā karjerā, no kurienes tās tika vadātas pa visu valsti. Savukārt vēl pagājušajā gadā mediji rakstīja par izšķērdīgiem sāls iepirkumiem.
Taču situācija mainās, un nāksies konkurēt. Paliek tikai jautājums, vai uzņēmums tagad savus pakalpojumus piedāvās krietni lētāk, tā atzīstot, ka iepriekš cena bija nepamatoti augsta un valsts ir pamatīgi pārmaksājusi?
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
