Iesaki rakstu: 
Vienmēr esmu uzsvēris, ka mūsu valsts drošība ir primārais jautājums, par ko mums visiem šobrīd jādomā. Problēmu ir daudz. Krievijas ietekme ir cauraudusi gandrīz visus valsts varas balstus. Diemžēl. Tomēr, tā vietā lai risinātu reālas problēmas, notiek darbības imitācija un, bieži vien, apzināta ļaunprātība.
Valsts prezidents nācis klajā ar priekšlikumu, ka pašvaldību vadītājiem, viņu vietniekiem un izpilddirektoriem ir nepieciešama pielaide valsts noslēpumam. Tas būtiski uzlabošot pašvaldību sadarbību ar drošības, aizsardzības un iekšlietu struktūrām.
Sākotnēji priekšlikums kādam var likties jēdzīgs, tomēr tas slēpj vairākus nopietnus riska faktorus.
Mums ļoti uzmanīgi ir jāizturas pret tiem priekšlikumiem, kas nonāk pretrunā ar demokrātiju. Un šis ir tieši tāds. Pašvaldību iedzīvotāju, vēlēšanās izteiktā griba, kas uzskatāma par vistiešāko demokrātijas izpausmi, tiktu pretnostatīta specdienestu amatpersonu lēmumam. Jau tā vājā ticība, ka no iedzīvotāju lēmuma kaut kas ir atkarīgs, tiktu nopietni iedragāta.
Šis ir arī nesamērīgs priekšlikums, jo pielaide valsts noslēpumam netiek prasīta pat no visiem Saeimas deputātiem. Tātad – ir deputāti bez pielaides, kuri lemj likumus, kā dzīvot visai valstij, tajā skaitā pašvaldībām, kuru amatpersonām pielaide ir nepieciešama. Absurdi un greizi!
Sāksim ar to, ka pašvaldības, savā darbībā, ar valsts noslēpumu nesaskaras. Mūsu novadā, piemēram, ir izvietots Latvijai ļoti nozīmīgs militārais lidlauks un gaisa spēku bāze, tomēr tas ne reizi nav radījis situācijas, kurās pašvaldībai, tās darbiniekiem būtu jādarbojas ar informāciju, kas uzskatāma par slepenu, klasificētu. Grūti iztēloties, kas tie par jautājumiem, kuros pašvaldībai būtu jāsadarbojas ar drošības iestādēm veidā, kurā nepieciešama pielaide?
Otra problēma – pielaides piešķiršana ir ilgstošs process. Tas aizņem no 6 līdz 9 mēnešiem. Tātad jārēķinās, ka pēc vēlēšanām gandrīz gadu nav iespējams uzsākt normālu darbu, jo visi ievēlētie vēl jāapstiprina drošības iestādē.
Ar iepriekšējo cieši saistīts arī pats galvenais iebildums; Mēs esam pieredzējuši, ka pielaide valsts noslēpumam ir bijusi politisks instruments, ar kura palīdzību tiek kontrolēta valdošajiem nevēlamu cilvēku nokļūšana amatos. Manās sajūtās – šis priekšlikums ir tēmēts tieši šādām vajadzībām!
Ticu, ka tālākās diskusijās tiks minēti Rēzeknes, Daugavpils piemēri. Tomēr, tas izklausās nožēlojami, ka tam, lai tiktu galā ar kādas pilsētas mēru, tiek mainīts tik būtisks, vispārējo kārtību mainošs likums. Ir jābūt citiem, konkrētiem mehānismiem!
Šis atgādina situāciju, ka nevis tiek meklēts un tiesāts kāds noziegumā vainojamais, bet gan tiek pārbaudīti visi, un pārbaudē visiem jāapliecina savs nevainīgums.
Risks ir arī tajā, ka šis absolūti neiet kopā ar daudz piesauktajiem demokrātijas un tiesiskuma principiem. Pēc būtības šādas normas ieviešana nozīmētu, ka pašvaldību vēlēšanās ievēlētus iedzīvotāju pārstāvjus amatā apstiprinātu anonīms un šaurs speciālo dienestu amatpersonu loks.
Nešaubos, ka šādu ieroci mani politiskie oponenti nekavētos izmantot pret mani. Tomēr tas mani uztrauc ievērojami mazāk nekā fakts, ka mūsu prezidents ir atdevis varu valdībai, kuras sastāvā ir prokremliska progresīvo partija. Valdība, kur aizsardzības ministrs apšauba Latvijas valstiskumu, koķetē ar Latgales separātismu, izsaka komplimentus putina atziņām. Kur kultūras ministre vēlas pārdefinēt patriotismu, kur satiksmes ministrs ir lobējis krievijas lidmašīnu iegādi.
Tā vietā, lai ierobežotos dienestu resursus vērstu uz to, lai apkarotu tiešām nopietnas problēmas - kaut vai izķertu ietekmes aģentus pašās struktūrās – tie tiktu veltīti simtiem Latvijas novadu cilvēku garām un nevajadzīgām pārbaudēm. Ir skaidrs, ka tas radītu tikai papildus konfliktus, spekulācijas un šķelšanās mūsu valstī. Paši sev iešausim kājā, ja tā notiks!
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
