Drošības dienesti klusē par telefonu izspiegošanas programmas “Pegasus” iegādi, romānā „Nāve” tā pieminēta kā noticis fakts
PIETIEK10.11.2021.
Komentāri (40)
Iesaki rakstu: 
Virkne pasaules un arī Eiropas valstu ir iegādājušās Izraēlā izstrādāto mobilo telefonu izspiegošanas programmu „Pegasus”, un, lai gan Latvijas valsts drošības iestādes klusē par to, vai arī tās ir nopirkušas šīs programmas izmantošanas tiesības, jaunajā romānā „Nāve” („Bailes – 4”) par to tiek runāts par kā jau notikušu faktu. Pietiek šodien publicē jaunā romāna fragmentu, kurā par šo tēmu komunicē divas „caurcaurēm izdomātas personas” - Satversmes apsardzības biroja direktors Jānis Mīzītis un „visas tautas prezidents” Egils Melits, kuram ļoti interesē noskaidrot, ko tieši viņa sakarā plāno okšķeris Atis Āpsis. Tāpat publicējam arī izteiksmīgās oficiālās atbildes, ko sniegušas trīs valsts drošības iestādes un arī Valsts kanceleja.
Fragments no jaunā romāna „Nāve”:
„No tīri profesionālā viedokļa vispārsteidzošākais bija tas, ka Egils Melits nez no kurienes bija diezgan precīzi apzinājis iespējas, ko Satversmes apsardzības birojam nodrošināja no Izraēlas kompānijas par iespaidīgiem līdzekļiem – kuri, protams, bija trīskārši apslēpti ar biroju absolūti nesaistītu iestāžu valsts finansējumā – iegādātās programmas “Pegasus” izmantošana.
Nauda bija ieguldīta ļoti pamatoti un efektīvi – “Pegasus” bija brīnišķīga un vienreizēja manta. No specdienestu un citu ieinteresētu struktūru viedokļa noteikti. Līdz šim bija tā: ja cilvēks bija kaut cik tehnoloģijas pārzinošs mobilā tālruņa lietotājs, tad, saņemot īsziņu, e-pastu vai ko tamlīdzīgu, kurā tika lūgts piešķirt programmatūras daļai piekļuvi viņa adrešu grāmatai vai e-pastam vai kaut ko vienkārši noklikšķināt, viņš, protams, ļauni nosmīkņāja un attiecīgo ziņu ielidināja miskastē.
Vārdu sakot, ja cilvēks pats neatvēra savas elektroniskās ierīces un pirmām kārtām jau telefona “durvis” spiegprogrammai, nekas slikts viņam gandrīz garantēti nenotika. “Pegasus” brīnums un vienreizība slēpās tajā, ka, interesentiem izmantojot šo programmu, telefona lietotājs nekādas durvis vispār nepamanīja.
Mīzītis pats nebija nekāds tehnoloģiju cilvēks, bet biroja speciālisti bija mēģinājuši “Pegasus” darbības principu izklāstīt iespējami vienkārši – un viņam šķita, ka ir sapratis. Jebkura elektroniska sazināšanās – vienalga, zvans, e-pasts, īsziņa vai kas cits – nebija iespējams bez tā saucamā “digitālā rokasspiediena”. Vienai ierīcei kaut kādā veidā vienmēr bija jāsazinās ar otru ierīci. Tad nu, izveidojoties divu telefonu vai kādu citu elektronisko iekārtu savienojumam, automātiski radās datu saite – pilnīgi neatkarīgi no tā, vai otra persona “pacēla klausuli” vai ne. Šo saiti tad arī izmantoja tā sauktā “programmatūra ar nulles klikšķi”.
Vecajos laikos bija tā – ja cilvēks neatbildēja uz zvanu vai kaut ko neieklikšķināja, nekas slikts nenotika. Ar jauno brīnumprogrammu nekādu atbildēšanu vai klikšķināšanu nevajadzēja – pietika ar to, ka programmas sūtītāja ierīce sazinājās ar drošības vai kādai citai iestādei interesējošās personas telefonu, lai “Pegasus” ielīstu šajā telefonā, tajā labi noslēptos un, protams, nekavējoties ķertos pie darba.
Darbs – tā jau bija klasika. “Pegasus” ne tikai spēja savākt visus iespējamos datus kas atradās inficētajā telefona aparātā, bet arī ierakstīt apkārt notiekošās sarunas, uzņemt videoklipus, ja vajadzēja, arī sabildēt ekrānuzņēmumus un, protams, to visu aizsūtīt telefona jaunajam “īstajam saimniekam”.
Nebija vajadzīgas nekādas slēptās novērošanas, nekādas attālinātās ierakstu ierīces, kam visām būtu nepieciešams pastāvīgs elektrības avots, – šeit telefona īpašnieks, pats to nenojaušot, nodrošināja, tā sacīt, pilnu servisu. Vienīgā nosacītā nelaime – sasodītie ebreji vienmēr bija un palika ebreji, tā ka programmas izmantošana bija nešķīsti dārga. Nācās maksāt par katru “pārņemto” telefonu atsevišķi, tā ka summas ātri vien saskrēja tādas, ka nodokļu maksātāji to noteikti nesaprastu. Protams, ja kāds sadomātu viņiem tās atklāt…
Skaidra lieta, šīs programmas iegāde bija visaugstākās pakāpes valsts noslēpums, un tas, ka prezidentam šāda augstākā līmeņa noslēpuma pielaide bija, vēl nenozīmēja, ka valsts drošības dienesti nekavējoties metās viņam izklāstīt visu, ko tie zināja. Tieši otrādi, tajos valdīja veselīga nostāja – jo mazāk valsts noslēpumu politiķi zināja, jo labāk gan noslēpumiem, gan pašiem politiķiem un viņu sirdsmieram, gan, protams, arī dienestiem. Tāpēc kādreizējā acīgā prokurora smadzenēs automātiski ierakstījās maza piezīmīte – jāmēģina saprast ķēdīti, pa kuru šādas ziņas bija nonākušas pie Melita.
Tas, protams, varēja pagaidīt. Vajadzēja censties ar kaut cik ticamu ieinteresētību un pretimnākšanu uzklausīt prezidenta vēlmi, kura, jau atkal atmetot visu liriku, bija gauži vienkārša – Melits faktiski tiešā tekstā, bez kādiem aplinkiem pieprasīja izdarīt visu iespējamo, lai noskaidrotu pilnīgi visu, par ko sarakstās un sarunājas, kur dodas, ar ko tiekas un, pats galvenais, ko raksta un plāno okšķeris, vārdā Atis Āpsis…”
Seko mums 
Indivīdam ir jānodala lēmumi par savu dzīvi no “valsts stāvokļa”. Savā personīgajā dzīvē ir jārīkojas tā, it kā valstī nekas pašam par labu nemainīsies. Runājot par konkrētu indivīdu ar vārdu un uzvārdu, valstij nav tieša uzdevuma nodrošināt viņam vēlamu dzīvesveidu, nodarbošanos vai jebkādus citus vēlamus apstākļus.
Vakar Latvijas Televīzijas raidījumā “Panorāma” tika parādīts korespondentes Zandas Ozolas-Balodes sižets “Onkoloģijas centrā darbu gatavi pamest trīs vadošie LOR ārsti; apdraudēta nodaļas pastāvēšana”, kurā neobjektīvi un nepilnīgi atainota situācija saistībā par trīs stacionāra “Latvijas Onkoloģijas centrs” LOR ārstu iesniegtajiem atlūgumiem un to iesniegšanas patiesajiem iemesliem. Pēc sižeta noskatīšanās rodas priekšstats, ka runa ir vien par pāris simtiem eiro algas pielikumu un ilgstošu atpalicību apgādē ar jaunākajām medicīnas tehnoloģijām un instrumentiem. Tas neatbilst patiesībai!
Pie mums šovakar ir divas spāņu ģimenes ar bērniem. Parasts vakars ar bērnu spēlēm, ēst gatavošanu un sarunām. Mums viss sanāks, mēs integrēsimies. Un tad sapratu, ka man šis jāpasaka. Latvija nekad nebūs bagāta, ja Latvijā tiks ienīsti cilvēki.
Motoklubs „Dieva suņi” 20. novembrī savā Twitter kontā publicēja tvītu ”Tā saucamais “urā patriotisms” ir pretīgs ar to, ka viņš balstās un mītiem, puspatiesībām un meliem, kas ļoti kropļo cilvēkiem realitātes apziņu. “Latvieši ir stipra tauta”, ar ko stipra? Ar to, ka okupekļus jauc 2022.g.,nevis 1991.g., vai 2014.g.(Krimas aneksija). Stipra?”. Tvīta saturs noteikti kādā radīja aizvainojumu un pārdomas. Vai abus.
Valdības rīcība sakarā ar AS "Sadales tīkli" regulatoram iesniegto jauno tarifu projektu ir bezatbildīga, un publiskie paziņojumi atgādina zināmo manipulācijas metodi par "labo policistu" un "slikto policistu".
Biedrība “Latvijas Mediju ētikas padome” (LMĒP), kas apvieno 44 mediju asociācijas un individuālus medijus, triju gadu laikā ir sniegusi atbildes vairāk nekā 150 iesniegumiem no iedzīvotājiem un organizācijām par iespējamiem mediju ētikas pārkāpumiem un 51 gadījumā sagatavojusi detalizētu izvērtējumu sūdzībai un atzinumu.
Armands Puče „Ar baltiem cimdiem”. Izcils eksemplārs. Apbrīnoju Pučes profesionalitāti, ar kādu viņš atmasko Raini. Klauzula viena - jebkuras šaubas tiek tulkotas pa sliktu apsūdzētājam. Ar frāzēm –" varētu likties", "varētu secināt", " izskatās ka", "varētu bažīgi iztēloties, ka".
Laika sprīdis, kad politiķi cenšas izveidot valdību, ir vienīgā iespēja viņiem iedvest, ka valsts nav sadalāma 15 nozaru klucīšos (ministrijās), kas katra atbild par savu jomu, nekad neinteresējas par citas ministrijas esamību, bet ja saņem kādu citas ministrijas sastādītu likumprojektu, Ministru kabineta noteikumus vai mazāk svarīgu dokumentu, tad šo rakstu darbu nīdē laukā vai vismaz piesārņo ar tik daudz birokrātiskām prasībām, ka jaunievedumam ir tikai bremzes iedaba. 
