Drošības dienesti klusē par telefonu izspiegošanas programmas “Pegasus” iegādi, romānā „Nāve” tā pieminēta kā noticis fakts
PIETIEK10.11.2021.
Komentāri (40)
Iesaki rakstu: 
Virkne pasaules un arī Eiropas valstu ir iegādājušās Izraēlā izstrādāto mobilo telefonu izspiegošanas programmu „Pegasus”, un, lai gan Latvijas valsts drošības iestādes klusē par to, vai arī tās ir nopirkušas šīs programmas izmantošanas tiesības, jaunajā romānā „Nāve” („Bailes – 4”) par to tiek runāts par kā jau notikušu faktu. Pietiek šodien publicē jaunā romāna fragmentu, kurā par šo tēmu komunicē divas „caurcaurēm izdomātas personas” - Satversmes apsardzības biroja direktors Jānis Mīzītis un „visas tautas prezidents” Egils Melits, kuram ļoti interesē noskaidrot, ko tieši viņa sakarā plāno okšķeris Atis Āpsis. Tāpat publicējam arī izteiksmīgās oficiālās atbildes, ko sniegušas trīs valsts drošības iestādes un arī Valsts kanceleja.
Fragments no jaunā romāna „Nāve”:
„No tīri profesionālā viedokļa vispārsteidzošākais bija tas, ka Egils Melits nez no kurienes bija diezgan precīzi apzinājis iespējas, ko Satversmes apsardzības birojam nodrošināja no Izraēlas kompānijas par iespaidīgiem līdzekļiem – kuri, protams, bija trīskārši apslēpti ar biroju absolūti nesaistītu iestāžu valsts finansējumā – iegādātās programmas “Pegasus” izmantošana.
Nauda bija ieguldīta ļoti pamatoti un efektīvi – “Pegasus” bija brīnišķīga un vienreizēja manta. No specdienestu un citu ieinteresētu struktūru viedokļa noteikti. Līdz šim bija tā: ja cilvēks bija kaut cik tehnoloģijas pārzinošs mobilā tālruņa lietotājs, tad, saņemot īsziņu, e-pastu vai ko tamlīdzīgu, kurā tika lūgts piešķirt programmatūras daļai piekļuvi viņa adrešu grāmatai vai e-pastam vai kaut ko vienkārši noklikšķināt, viņš, protams, ļauni nosmīkņāja un attiecīgo ziņu ielidināja miskastē.
Vārdu sakot, ja cilvēks pats neatvēra savas elektroniskās ierīces un pirmām kārtām jau telefona “durvis” spiegprogrammai, nekas slikts viņam gandrīz garantēti nenotika. “Pegasus” brīnums un vienreizība slēpās tajā, ka, interesentiem izmantojot šo programmu, telefona lietotājs nekādas durvis vispār nepamanīja.
Mīzītis pats nebija nekāds tehnoloģiju cilvēks, bet biroja speciālisti bija mēģinājuši “Pegasus” darbības principu izklāstīt iespējami vienkārši – un viņam šķita, ka ir sapratis. Jebkura elektroniska sazināšanās – vienalga, zvans, e-pasts, īsziņa vai kas cits – nebija iespējams bez tā saucamā “digitālā rokasspiediena”. Vienai ierīcei kaut kādā veidā vienmēr bija jāsazinās ar otru ierīci. Tad nu, izveidojoties divu telefonu vai kādu citu elektronisko iekārtu savienojumam, automātiski radās datu saite – pilnīgi neatkarīgi no tā, vai otra persona “pacēla klausuli” vai ne. Šo saiti tad arī izmantoja tā sauktā “programmatūra ar nulles klikšķi”.
Vecajos laikos bija tā – ja cilvēks neatbildēja uz zvanu vai kaut ko neieklikšķināja, nekas slikts nenotika. Ar jauno brīnumprogrammu nekādu atbildēšanu vai klikšķināšanu nevajadzēja – pietika ar to, ka programmas sūtītāja ierīce sazinājās ar drošības vai kādai citai iestādei interesējošās personas telefonu, lai “Pegasus” ielīstu šajā telefonā, tajā labi noslēptos un, protams, nekavējoties ķertos pie darba.
Darbs – tā jau bija klasika. “Pegasus” ne tikai spēja savākt visus iespējamos datus kas atradās inficētajā telefona aparātā, bet arī ierakstīt apkārt notiekošās sarunas, uzņemt videoklipus, ja vajadzēja, arī sabildēt ekrānuzņēmumus un, protams, to visu aizsūtīt telefona jaunajam “īstajam saimniekam”.
Nebija vajadzīgas nekādas slēptās novērošanas, nekādas attālinātās ierakstu ierīces, kam visām būtu nepieciešams pastāvīgs elektrības avots, – šeit telefona īpašnieks, pats to nenojaušot, nodrošināja, tā sacīt, pilnu servisu. Vienīgā nosacītā nelaime – sasodītie ebreji vienmēr bija un palika ebreji, tā ka programmas izmantošana bija nešķīsti dārga. Nācās maksāt par katru “pārņemto” telefonu atsevišķi, tā ka summas ātri vien saskrēja tādas, ka nodokļu maksātāji to noteikti nesaprastu. Protams, ja kāds sadomātu viņiem tās atklāt…
Skaidra lieta, šīs programmas iegāde bija visaugstākās pakāpes valsts noslēpums, un tas, ka prezidentam šāda augstākā līmeņa noslēpuma pielaide bija, vēl nenozīmēja, ka valsts drošības dienesti nekavējoties metās viņam izklāstīt visu, ko tie zināja. Tieši otrādi, tajos valdīja veselīga nostāja – jo mazāk valsts noslēpumu politiķi zināja, jo labāk gan noslēpumiem, gan pašiem politiķiem un viņu sirdsmieram, gan, protams, arī dienestiem. Tāpēc kādreizējā acīgā prokurora smadzenēs automātiski ierakstījās maza piezīmīte – jāmēģina saprast ķēdīti, pa kuru šādas ziņas bija nonākušas pie Melita.
Tas, protams, varēja pagaidīt. Vajadzēja censties ar kaut cik ticamu ieinteresētību un pretimnākšanu uzklausīt prezidenta vēlmi, kura, jau atkal atmetot visu liriku, bija gauži vienkārša – Melits faktiski tiešā tekstā, bez kādiem aplinkiem pieprasīja izdarīt visu iespējamo, lai noskaidrotu pilnīgi visu, par ko sarakstās un sarunājas, kur dodas, ar ko tiekas un, pats galvenais, ko raksta un plāno okšķeris, vārdā Atis Āpsis…”
Seko mums 
Bieži par ticību mēs saucam to, kas patiesībā ir naids pret citas pārliecības, morāles un dzīvesziņas cilvēkiem. Bieži mūsu tā saucamā ticība ir nevis pašu pasaules skatījumā, pārliecībā un rīcībā, bet sektantiskā citu noliegšanā.
2022. gada budžets ir pēdējais valsts budžets, kuru pieņems 13. Saeimas sadrumstalotā valdība. Diemžēl arī “pēdējais budžets” nerisina Latvijas ieilgušās problēmas veselības aprūpes un sociālā atbalsta finansējumā. Tā vietā, lai ieguldītu Latvijas labklājībā un ilgtspējīgā attīstībā, tūkstošiem eiro liels atbalsts caur “deputātu kvotām” tiek novirzīts apšaubāmiem mērķiem un tiem pakļautiem nodibinājumiem.
Nekomentēšu Vestardu Šimku. Tā ir viņa izvēle. Nekomentēšu par Covid-19 vakcīnām, jo neesmu ārsts vai eksperts. Nekomentēšu valdības darbības epidemioloģiskajā drošībā, jo kurš gan par to vēl nav izteicies...
Veselības aprūpes sistēma sasniegusi kritisko punktu un sabruks, ja turpmāk par prioritāti nekļūs ārstniecības personu kadru politika; reformas nebūs iespējamas, kamēr netiks aktualizēta gan privātpersonas (pacienta), gan ārsta līdzšinējā statusa neatbilstība starptautisko līgumu un Pacientu tiesību likuma normām un sakārtotas tiesiskās attiecības valsts finansēto pakalpojumu jomā.
Pirms dažiem gadiem gan ierēdniecība, gan politiskie lēmēji pēc neskaitāmiem ārvalstu organizāciju un Latvijas stratēģisko sabiedroto ieteikumiem nonāca pie loģiska atklājuma, ka pagājušā gadsimta 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā izveidotais banku darbības modelis gan ģeopolitisko, gan pieaugošās uzraudzības apstākļu rezultātā vairs nav dzīvotspējīgs. Proti, būt par NVS valstu starptautisko norēķinu jeb ASV dolāru transakciju centru nav iespējams.
Ierobežojumi turpinās, un arī protesti turpinās. Cēloņsakarība ārkārtīgi vienkārša un to izsaka Delfu raksta pēdējā rindkopa: "Neskatoties uz augsto vakcinācijas līmeni, vairākām Eiropas valstīm nācies atjaunot karantīnas ierobežojumus, lai apturētu jaunu Covid-19 vilni."
Sāksim ar to, kas manā skatījumā ir hunta. Tie ir 62 deputāti, kas veica valsts apvērsumu, atņemot balsstiesības t.s. deputātiem-antivakseriem. Pučistiem jāpieskaita arī ministri iz valdības, kas kā aste luncina parlamenta “kvekšu” korpusu. Visbeidzot prezidents, kas pēc puča neierosināja Saeimas atlaišanu.
Ar apņemšanos par globālās sasilšanas ierobežošanu un skaļiem saukļiem par virzību uz fosilā kurināmā izskaušanu, noslēgusies ANO klimata konference (COP26) Glāzgovā. Visnezaļākā konference, kāda pēdējo sešu gadu laikā pasaulē organizēta, kurā šogad tika demonstrēta klajas divkosības paraugstunda. Līdz ar to paradoksāli un nožēlojami vienlaikus, ka tās mērķis bija vienoties par pasaules zaļajiem pamatmērķiem!
Arvien skaļāk publiskajā telpā sevi piesaka sakrālā mantojuma tēma. Apsveicami, ka diskusijās par Svētā Pētera baznīcas tālāko likteni sabiedrība nav vienaldzīga. Kas būs šī izcilā, Rīgai tik nozīmīgā kultūras pieminekļa nākamais saimnieks, ir satraucis baznīcu, Rīgas pašvaldību, kultūras mantojuma ekspertus, Saeimas politiķus, pat valsts prezidentu. Uz izveidojušos situāciju vēlams paskatīties ar vēsu prātu.
