Iesaki rakstu: 
Tas, ka Rinkēviča kungam patīk nevis Karlīnas, bet Kārļi, bija zināms jau gadiem ilgi - un atvainojiet, visi mīļie latvju homofobi, bet, piemēram, es tur tiešām nesaskatīju nekā īpaša: kāda nozīme, kāda tieši ir valstiskā amatā esoša cilvēka privātā dzīve, ja tā neietekmē viņa darbu šai te valstiskajā amatā.
Tagad, protams, viss ir mainījies - un ne jau kādas ļaunas sazvērestības dēļ: pats Rinkēviča kungs sev (un varbūt vēl dažiem) vien zināmu iemeslu un motīvu dēļ izvēlējās savu privāto dzīvi padarīt publiski zināmu.
Nekad neesmu sapratis, kāpēc cilvēki ar entuziasmu izliek sajūsminātas koprofāgu publikas priekšā savas privātās un pat fizioloģiskās dzīves detaļas. Taču acīmredzot viņiem ir tāda urdoša vajadzība - kādas gan kādam tiesības viņiem to liegt.
Bet arī šī nav tā lieta, kas manās acīs būtu kas īpašs. Man interesants un vērā ņemams saistībā ar šo gadījumu šķiet kas cits - tas jūsmīgais koris, kas Rinkēviča publisko paziņojumu nekavējoties izsludināja par drosmes teju ne augstāko pakāpi. Vīrišķīgi, principiāli, lieliski, pārliecinoši - epiteti no sajūsminātajām mutēm bira kā no pārpilnības raga.
Un te nu man ir jautājums - kur tieši ir tā drosme?
Mandomāt, drosme - tā nebūt nav saņemšanās pēc gadiem ilgas slēpšanās vispirms (piedošanu par latvisko izteicienu, kas konkrētajā gadījumā var skanēt viegli divdomīgi) rūpīgi piesegt pēcpusi, t.i. kārtīgi nodrošināties pret iespējamiem riskiem un tikai tad, kad faktiski nekas jau nedraud personiskajai labsajūtai un stabilitātei, pavicināt gaisā roku. Vai ko nu tur. Tas drīzāk ir divkosīgs gļēvums.
Taču tieši šāda advancētā gļēvuma izsludināšana par drosmi pēdējā laikā tiek aktīvi kultivēta.
Rinkēvičs no sava skapja izlien ne jau pirms vēlēšanām, kurās bez kādiem kompleksiem startējis kopā ar savu tagadējo tradicionālās ģimenes vērtības atbalstošo partiju. Rinkēvičam ne prātā nenāk, ka tieši pirms vēlēšanām varētu būt bijis laiks, lai drosmīgi nostātos vēlētāju acu priekšā un bilstu - re, es esmu tāds, pieņemiet mani vai ne. Nē, viņš sākumā nodrošina sev visa veida stabilitāti uz nākamajiem četriem gadiem - un tikai tad kļūst "drosmīgs".
Šis turklāt nav nekāds vienreizējs un unikāls gadījums. Bijušais finanšu ministrs Vilks kļūst "drosmīgs" tikai tad, kad jau faktiski ir prom no politikas - bet līdz tam savu "drosmi" ir turējis zem deķīša partijas biedru rebju piesegšanas vārdā.
Jaunais deputāts Dālderis kļūst "drosmīgs" izteikumos par notiekošo paša partijā tikai tad, kad kļuvis skaidrs, ka vietiņa Dombrovska birojā nespīd, jo Āboltiņa ir atradusi citu ceļu, kā izsvītrotam kamielim caur adatas aci iespraukties Saeimā.
Cits Dombrovskis un Godmanis "drosmīgi" izteikumos par "Citadeles" valstisko afēru kļūst tikai tad, kad afēra jau ir noformēta un no viņu "drosmes" nevienam ne silts, ne auksts, - tās organizētāji ir pārāk aizņemti ar "otkatu" pārskaitīšanu un taisnīgu dalīšanu.
Un tā tālāk, un tā tālāk.
Protams, par drosmi var pasludināt visu, kas vien ienāk prātā, - jo vairāk, ka aprakstītās sugas "drosme" labi atbilst Latvijas mūsdienu valstij vai tam, kas no tās vēl palicis pāri.
Taču 11. novembrī aizvadītās svētku, atceres un pārdomu dienas sakarā vienu ko atļaušos pateikt: labi gan, ka toreiz cilvēki, kas aizstāvēja Rīgu, ar drosmi saprata kaut ko pavisam citu un neskatījās uz pasauli ar truša acīm - sak, ko steigties, ko karstu strēbt, nogaidīsim, paskatīsimies, varbūt tam Bermontam kāda dizentērija piemetīsies vai kas cits.
Bez šīs "karsta strēbšanas" mūsdienu "drosminiekiem" šodien nebūtu viņu atstātā mantojuma, ko ar savu "drosmi" laist vējā.
Seko mums 
Nesen Eiropas Komisija prezentēja "ReArm Europe" aizsardzības finansējuma plānu līdz 2030. gadam. Kā tas ir ierasts ES publisko attiecību specifikā, ir svarīgi izlasīt ne tikai preses relīzes, bet arī pavadošos dokumentu projektus un noskaidrot, ko tieši paredz šie plāni, vai tie patiešām būtiski veicinās Eiropas kopējās drošības stiprināšanu un vai to nevarētu izdarīt labāk.
Latvija ir guvusi starptautisku atpazīstamību, pateicoties animācijas filmai "Flow", kas ieguvusi Oskaru un citas balvas. Šī filma stāsta par kaķi, kurš pēc pasaules plūdiem cenšas izdzīvot. Šis stāsts simbolizē izturību un dzīvnieka cīņu par izdzīvošanu, un tā ir aizkustinājusi skatītājus visā pasaulē.
Globālās tendences rāda, ka valstīm, lai saglabātu konkurētspēju un drošību, ir jākļūst efektīvākām un jārīkojas daudz dinamiskāk. Šajos jaunajos apstākļos jautājums vairs nav tikai par ekonomikas attīstību, bet gan par valsts spēju aizstāvēt savas intereses un pastāvēt. Mums ir jākļūst adaptīviem, lai pielāgotos mainīgajiem apstākļiem.
Plašākai publikai būs pieejams Ogres novada “lieldraugu” kārtējais sižets Latvijas Televīzijā. Sāksim ar pozitīvo. Šoreiz mani intervēja žurnāliste*, kurai atšķirībā no dažiem viņas zināmākajiem kolēģiem nepiemita dažādi komunikāciju traucējoši ieradumi un īpatnības. Ne tik pozitīvi bija tas, ka intervijā bija jūtams mērķis atrast Ogres novada vadības darbā tādas negācijas, kuru patiesībā nav.
Ekonomika ir par naudu. Var strīdēties līdz nemaņai par šodien veikto investīciju nākotnes atdevi, taču kā tur būs, īsti neviens nezina un balstās uz pieņēmumiem. Esmu jau iepriekš izteicis šaubas par pašreiz saplānoto saules un vēja parku jaudu lieluma lietderību. Daudz par daudz un nespēj nodrošināt energoneatkarību.
5. martā Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija (turpmāk – Tautsaimniecības komisija) pirms pirmā lasījuma skatīja Ekonomikas ministrijas (EM) sagatavotos un Ministru kabineta atbalstītos grozījumus Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likumā (NTPAL). Tas, ka šādi grozījumi taps, bija zināms jau krietni agrāk – pēc Konkurences padomes (KP) veiktās "Olu, zivju, piena, gaļas, graudu un maizes produktu mazumtirdzniecības tirgus uzraudzības" (turpmāk – KP tirgus uzraudzība) un tai sekojoša paziņojuma, ka mazumtirgotāji vietējām pārtikas precēm nosaka lielākus uzcenojumus nekā importētajām.
Kamēr mūsu nevarneši cīnās ar savām sīkajām ķibelēm, mēģinot samazināt birokrātiju un domājot, kādu vēl formālu kosmētisko remontu veikt savai brūkošajai Vienotības dirškenu koalīcijai, VĀCIJA BLIEŽ PA RITĪGO! BLIEŽ TĀ, ka tas ATSAUKSIES UZ visu EIROPU!
Cik laba var būt diena Arodbiedrību vadoņiem, bet lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju tā ir trauksmaina! Droši vien jautāsiet – kādēļ trauksmaina? Mēģināšu ieskicēt trauksmes iemeslus vēsturiskā kontekstā.
Neatkarīgi no tā, cik daudz mēs sacenšamies savās analīzēs un komentāros, lai rastu jaunus, gudrus veidus, kā pateikt "Tramps ir stulbs”, viņš, visticamāk, nemainīsies. Ar to mums ir jāsadzīvo. Šķiet, ka Eiropa nesaprot vienu lietu: Tramps ir ASV prezidents.
