Iesaki rakstu: 
"Latvijas dzelzceļš" valdes priekšsēdētājs Artis Grinbergs (attēlā) atzīstas nespējā nodrošināt pasažieru vilcieniem elektrificēto līniju darbību un atvainojas. Kļūdu atzīšana ir laba lieta, kas liecina par vainas atzīšanu un dod cerību uz kļūdu labošanu. Taču ne jau Grinbergam šoreiz ir jāatvainojas, bet tiem, kas neizdarīja savu darbu.
Vispirms jau bijušajam satiksmes ministram Tālim Linkaitam, kurš vienpersoniski atcēla MK apstiprināto valsts pasūtījumu attiecībā uz dzelzceļa infrastruktūru, tas ir Indikatīvajā infrastruktūras plānā apstiprinātos investīciju projektus. Tur bija arī elektrifikācijas projekts. ES līdzfinansējums tika pārdalīts kaut kur prom no dzelzceļa nozares un visdrīzāk izniekots. Tāpat Linkaitam ir jāatvainojas par to, ka nespēja organizēt jauna Infrastruktūras attīstības plāna izstrādi. Ideja, ka dzelzceļš, samazinoties kravu pārvadājumu apjomiem, spēs proporcionāli samazināt izmaksas, arī pieder Linkaitam un viņa ieliktajam LDZ Padomes loceklim Andrim Liepiņam.
Savukārt Kasparam Briškenam būtu jāatvainojas sabiedrībai par to, ka arī viņam pietrūka organizatoriskās un intelektuālās spējas apstiprināt Indikatīvo infrastruktūras plānu. Izstrādāts jau bija, taču nespēja MK pārliecināt, ka LDZ ir nepieciešamas ikgadējas subsīdijas apmēram 100 miljonu apmērā. MK un it sevišķi finanšu ministrs cerēja, ka kontakttīkli uzturēsies un pārējie infrastruktūras uzturēšanas darbi notiks paši no sevis.
Pirms dažām dienām vienā no saviem rakstiem jau minēju, ka Lietuvas dzelzceļa subsīdijas 2024. gadā ir tie paši 100 miljoni eiro un vidējā alga koncerna valdošajā uzņēmumā ir 3200 eiro, kas gandrīz divas reizes lielāka nekā LDZ. Tāpēc nav jābrīnās, ka Lietuvas pasažieru vilciena sastāvi brauc pa Latviju un ka ar Rail Baltica viņiem arī tikpat kā nav problēmu. No nekā nekas nerodas.
Var skaitīt mantru par to, ka dzelzceļam jāmeklē iekšējās rezerves, kaut 24 stundas dienā, taču no tā nekas nemainīsies. Dzelzceļa infrastruktūras degradācija turpināsies. To, ko ieekonomēs uz tekošo uzturēšanu, ar uzviju pārmaksās kapitālajos remontos. Bet, kā mēdz teikt. - katrs ir pats savas laimes vai nelaimes kalējs. Latvijas valsts kā īpašnieks LDZ ir pārvērtusi par tādu kā nespējnieku namu. Vai tā tas tika gribēts, vai tikai sanāca, realizējot labus nodomus, tas nav vairs no svara.
Piesardzīgu dara plāns B - "Lai šādu risku mazinātu, mēs no savas puses strādājam arī pie plāna B, runājam ar akcionāru, Finanšu ministriju, Eiropas Investīciju banku un citām iesaistītajām pusēm, lai nepieciešamības gadījumā LDz spētu aizņemties trūkstošo finansējumu starptautiskajos finanšu tirgos”.
Air Baltic pieredze neko neiemācīja? Gribas emitēt obligācijas par 10 - 14% gadā? Kādreiz LDZ spēja aizņemties vietējā finanšu tirgū uz saprātīgiem noteikumiem un izmaksām, taču, pateicoties Linkaitam, kurš paziņoja, ka ministrija nepildīs savas saistības Daudzgadu līguma ietvaros, tas šobrīd vairs nebūs tik vienkārši iespējams. Vismaz, kamēr netiks apstiprināts Indikatīvais infrastruktūras attīstības plāns un parakstīts Daudzgadu līgums par valsts pasūtījuma finansējumu.
Turklāt valstij būs jāatrod veids, kā nodrošināt kreditoru intereses pret kārtējiem linkaitiem. Šobrīd LDZ emitētie vērtspapīri būs turpat, kur airBaltic obligācijas - pie augsta riska (junk bonds) vērtspapīriem. Turklāt procenti būs jāmaksā no valsts budžeta, jo kravu nav un visi zaudējumi no infrastruktūras uzturēšanas un pārvaldības tiek kompensēti no valsts budžeta.
Vienīgais racionālais skaidrojums šādām idejām varētu būt tāds, ka kādam nagi niez nopelnīt pāris miljonus uz obligāciju emisijas organizāciju un komisijām. Un kas par sakritību! LDZ padomes loceklim Liepiņam ir tieši šāda "pozitīva" pieredze no padomēšanas laika airBaltic.
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
