Iesaki rakstu: 
"Latvijas dzelzceļš" valdes priekšsēdētājs Artis Grinbergs (attēlā) atzīstas nespējā nodrošināt pasažieru vilcieniem elektrificēto līniju darbību un atvainojas. Kļūdu atzīšana ir laba lieta, kas liecina par vainas atzīšanu un dod cerību uz kļūdu labošanu. Taču ne jau Grinbergam šoreiz ir jāatvainojas, bet tiem, kas neizdarīja savu darbu.
Vispirms jau bijušajam satiksmes ministram Tālim Linkaitam, kurš vienpersoniski atcēla MK apstiprināto valsts pasūtījumu attiecībā uz dzelzceļa infrastruktūru, tas ir Indikatīvajā infrastruktūras plānā apstiprinātos investīciju projektus. Tur bija arī elektrifikācijas projekts. ES līdzfinansējums tika pārdalīts kaut kur prom no dzelzceļa nozares un visdrīzāk izniekots. Tāpat Linkaitam ir jāatvainojas par to, ka nespēja organizēt jauna Infrastruktūras attīstības plāna izstrādi. Ideja, ka dzelzceļš, samazinoties kravu pārvadājumu apjomiem, spēs proporcionāli samazināt izmaksas, arī pieder Linkaitam un viņa ieliktajam LDZ Padomes loceklim Andrim Liepiņam.
Savukārt Kasparam Briškenam būtu jāatvainojas sabiedrībai par to, ka arī viņam pietrūka organizatoriskās un intelektuālās spējas apstiprināt Indikatīvo infrastruktūras plānu. Izstrādāts jau bija, taču nespēja MK pārliecināt, ka LDZ ir nepieciešamas ikgadējas subsīdijas apmēram 100 miljonu apmērā. MK un it sevišķi finanšu ministrs cerēja, ka kontakttīkli uzturēsies un pārējie infrastruktūras uzturēšanas darbi notiks paši no sevis.
Pirms dažām dienām vienā no saviem rakstiem jau minēju, ka Lietuvas dzelzceļa subsīdijas 2024. gadā ir tie paši 100 miljoni eiro un vidējā alga koncerna valdošajā uzņēmumā ir 3200 eiro, kas gandrīz divas reizes lielāka nekā LDZ. Tāpēc nav jābrīnās, ka Lietuvas pasažieru vilciena sastāvi brauc pa Latviju un ka ar Rail Baltica viņiem arī tikpat kā nav problēmu. No nekā nekas nerodas.
Var skaitīt mantru par to, ka dzelzceļam jāmeklē iekšējās rezerves, kaut 24 stundas dienā, taču no tā nekas nemainīsies. Dzelzceļa infrastruktūras degradācija turpināsies. To, ko ieekonomēs uz tekošo uzturēšanu, ar uzviju pārmaksās kapitālajos remontos. Bet, kā mēdz teikt. - katrs ir pats savas laimes vai nelaimes kalējs. Latvijas valsts kā īpašnieks LDZ ir pārvērtusi par tādu kā nespējnieku namu. Vai tā tas tika gribēts, vai tikai sanāca, realizējot labus nodomus, tas nav vairs no svara.
Piesardzīgu dara plāns B - "Lai šādu risku mazinātu, mēs no savas puses strādājam arī pie plāna B, runājam ar akcionāru, Finanšu ministriju, Eiropas Investīciju banku un citām iesaistītajām pusēm, lai nepieciešamības gadījumā LDz spētu aizņemties trūkstošo finansējumu starptautiskajos finanšu tirgos”.
Air Baltic pieredze neko neiemācīja? Gribas emitēt obligācijas par 10 - 14% gadā? Kādreiz LDZ spēja aizņemties vietējā finanšu tirgū uz saprātīgiem noteikumiem un izmaksām, taču, pateicoties Linkaitam, kurš paziņoja, ka ministrija nepildīs savas saistības Daudzgadu līguma ietvaros, tas šobrīd vairs nebūs tik vienkārši iespējams. Vismaz, kamēr netiks apstiprināts Indikatīvais infrastruktūras attīstības plāns un parakstīts Daudzgadu līgums par valsts pasūtījuma finansējumu.
Turklāt valstij būs jāatrod veids, kā nodrošināt kreditoru intereses pret kārtējiem linkaitiem. Šobrīd LDZ emitētie vērtspapīri būs turpat, kur airBaltic obligācijas - pie augsta riska (junk bonds) vērtspapīriem. Turklāt procenti būs jāmaksā no valsts budžeta, jo kravu nav un visi zaudējumi no infrastruktūras uzturēšanas un pārvaldības tiek kompensēti no valsts budžeta.
Vienīgais racionālais skaidrojums šādām idejām varētu būt tāds, ka kādam nagi niez nopelnīt pāris miljonus uz obligāciju emisijas organizāciju un komisijām. Un kas par sakritību! LDZ padomes loceklim Liepiņam ir tieši šāda "pozitīva" pieredze no padomēšanas laika airBaltic.
Seko mums 
Esmu pret Stambulas konvenciju un jebkuru citu konvenciju, kas atdod suverēna varu nevēlētām, ideoloģiskām ārvalstu institūcijām. Šī konvencija ir nevis apņemšanās partneriem, ka mēs labticīgi ievērosim zināmas civilizētā sabiedrībā pieņemtas normas (un viņi mums attālināti iedos varbūt kādu atzīmi, kas ļaus citu valstu pilsoņiem rēķināties ar zināmu paredzamu tiesisko ietvaru), bet, ka mēs atdodam imūniem GREVIO inspektoriem teikšanu pār savu zemi, teikšanu par to, kāda veida patvaļīgi interpretētas “jebkādas vardarbības” mums būs viņu institucionalizētā uzraudzībā jāievieš un kādi normāli un sakārtotā divu dzimumu sabiedrībā nenovēršami stereotipi viņu ideoloģiskās noslieces dēļ mums būs “jāizskauž”. Tā nav vienošanās, tā ir neskaidru robežu pilnvaru atdošana.
Ekselences, godātie delegāti, vispirms vēlos pateikties Brazīlijas prezidentam un valdībai par viesmīlību. Mēs tiekamies ANO Klimata pārmaiņu COP30 konferencē. Šī gada konference ir veltīta globālai mobilizācijai. Lai kopīgi virzītos no sarunām uz mērķu īstenošanu.
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
