Dzelzceļš satiksmes ministram nav prioritāte. Atšķirībā no "airBaltic"
Aivars Strakšas21.06.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šodien beidzot ir nopublicēti koncerna Latvijas dzelzceļš un VAS Latvijas dzelzceļš (LDZ) auditēti gada pārskati. Nekādu, vismaz būtisku izmaiņu pret iepriekš publicētajiem neauditētajiem gada pārskatiem nemanīju un negaidīju. Visdrīzāk, ka nebūtu pievērsis īpašu uzmanību un nebūtu tērējis ne savu, ne savu sekotāju laiku, ja nebūtu raksts Delfi: https://www.delfi.lv/.../latvijas-dzelzcels-konsolidetais...
No raksta lasītājs var iegūt maldinošu informāciju un saprast, ka LDZ patiešām ir atkal sācis strādāt ar peļņu. Būtu labi, ja tā būtu, bet nav. Pareizi būtu rakstīt, ka koncerns Latvijas dzelzceļš 2021. gadu ir noslēdzis ar 26,8 miljonu EUR lieliem zaudējumiem. Kaut arī gada pārskatā nekas nav slēpts un tas patiešām patiesi ataino koncerna finansiālo situāciju, taču ziņa pasniegta maldinoši.
Lieta tāda, ka VAS LDZ savos ieņēmumos atzīst ieņēmumus no finanšu līdzsvara nodrošināšanas. No malas tas izklausīsies nesaprotami, tāpēc paskaidroju - tie ir zaudējumi no dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanas, kurus valsts ir apņēmusies segt gadījumā, ja ieņēmumi no infrastruktūras jaudas un piekļuves pakalpojumu pārdošanas kā arī meitu dividendēm nespēs segt izmaksas. Un, kā redzam, nespēj. 2021. gadā zaudējumi bija 30,664 miljoni EUR. Tātad LDZ joprojām sēž uz valsts budžeta adatas un konkurē kopā ar skolotājiem un mediķiem.
Ar zaudējumu segšanu valsts nesteidzas. Vēl joprojām ir parāds 9,5 miljoni EUR par 2020. gadu, un, kā redzam, šī gada budžetā LDZ nekas nav paredzēts. Taču kaut kad, kā Dzelzceļa likumā noteikts, laika posmā ne ilgākā par 5 gadiem valstij savas saistības būs jāsedz.
Šajā vietā ir jāatzīmē satiksmes ministra īpašā attieksme pret LDZ. Airbaltic gadījumā finanšu līdzekļi un turklāt milzīgi (340 milj. EUR) tika piešķirti pēc pirmā pieprasījuma. Dzelzceļš nav prioritāte. Kaut arī LDZ gadījumā naudas līdzekļi paliktu Latvijā.
Ja jau sākts rakstīt, tad vēl dažas piezīmes.
- 2021. gadā ir pieaugušas koncerna valžu un padomju locekļu algas par 106 tūkst. EUR jeb 7,7%. Cik saprotu, tad LDZ strādājošajiem pieaugums, ja arī ir bijis, tad stipri mazāks. Salīdzinājumam jāmin, ka 2018. gadā, pirms Linkaita kunga ministrēšanas sākuma, koncerna pārvaldes izmaksas bija gandrīz divas reizes mazākas (774 tūkstoši EUR) un ar nesalīdzināmi labākiem finanšu rezultātiem.
- 2021. gadā ieņēmumi uz vienu strādājošo koncernā jeb produktivitāte bija 34,8 tūkstoši EUR, koriģējot ar finanšu līdzsvara nodrošināšanas ieņēmumiem - 30,5 tūkstoši EUR jeb par 15% mazāki nekā 2018. gadā, tāpēc par efektivitātes pieaugumu runāt ir nevietā. Pareizi ir teikt - notiek zaudējumu minimizācija.
- 2021. gadā nolietojums ir samazinājies no 85 miljoniem EUR uz 60,4 miljoniem EUR, tātad par 15 miljoniem EUR, kas jāskatās kontekstā ar peļņas zaudējumu aprēķinu un parāda naudas plūsmas samazinājumu ar šķietami labākiem peļņas rādītājiem..
- Debitoru parādi gada laikā ir pieauguši no 7,1 uz 29,6 miljoniem EUR, kas liecina par zināmām problēmām un arī nozīmē naudas plūsmas samazinājumu par 22,5 miljoniem EUR.
Tāpat gada pārskatā nav informācijas par to, kā tad LDZ ir veicies ar indikatīvā dzelzceļa infrastruktūras attīstības plāna izpildi. Šogad ir pēdējais gads. Kā nekā valsts pasūtījums.
Šobrīd dzelzceļam ir grūts laiks, un karš Ukrainā ar tam sekojošajām papildu sankcijām rada daudz izaicinājumu, tāpēc negribu kritizēt koncerna vadību, taču par lietām ir jārunā tā, kā ir. Pat tad, ja satiksmes ministram Linkaita kungam šogad ir vēlēšanu gads.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
