Dziesma par nepiepildītu mīlestību: arhibīskapa vēstījums 2022. gada Ziemsvētkos
Jānis Vanags, arhibīskaps25.12.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Jēzus Kristus mīļotie, es sveicu Jūs Kristus dzimšanas svētkos! Visapkārt ir tik daudz lietu un notikumu, kuros dvēselei pieskaras Dievs. Cik skaistas ir Ziemsvētku dziesmas! Es skaistu rozīt’ zinu, Jūs bērniņi nāciet, Klusa nakts, svēta nakts… Šogad Ziemsvētku brīnumu es visvairāk sajutu senā balādē par Skārboro gadatirgu. Dziesmā par nepiepildītu mīlestību.
Puisis liek sacīt meitenei: lai viņa bez adatas uzšuj man kreklu bez vīlēm. Lai viņa to izmazgā sausā akā, kur nekad nav bijis ūdens, nedz lijis lietus. Lai viņa to izžāvē krūmā, kāds nav ziedējis kopš Ādama radīšanas – tad viņa būs mana patiesā mīlestība.
Meitene atbild: lai viņš atrod tīrumu starp jūras ūdeni un krasta smiltīm. Lai viņš to uzar ar jēriņa ragu. Lai apsēj to visu ar vienu graudu. Lai nopļauj ar sirpi, kas taisīts no ādas, un sasien ar virvi, kas vīta no viršiem. Tad lai nāk pēc sava krekla. Tad viņš būs mana patiesā mīlestība.
Ja viņiem jautātu, kādēļ viņi no otra prasa neiespējamas lietas, viņi atbildētu – man taču kaut kā ir jāzina, vai es esmu viņa (vai viņas) patiesā mīlestība! Ak, jaunieši… Katrs cilvēks ar dzīves pieredzi zina, ka nereālas gaidas nes vilšanos. Prasīt pierādīt mīlestību ar varoņdarbiem ir savtīgi un cietsirdīgi. Nekļūt viņiem par ģimeni. Būtu brīnums, ja viņiem šādi kas izdotos.
Tad kādēļ šī dziesma mani uzrunāja Kristus dzimšanas svētkos? Tādēļ, ka Dievs paveica patiešām neiespējamas lietas. Salīdzinot ar tām, krekls bez adatas vai sirpis no ādas ir nieks. Cilvēkiem tas būtu neiespējami, bet ne Dievam.
Visuma Radītājs pats cēlās no troņa, ienāca pasaulē, piedzima no jaunavas, atklāja cilvēkiem Dieva patieso Tēva sirdi, nodzīvoja mūsu vietā nevainojami svētu dzīvi, uzvarēja mūžseno ienaidnieku, augšāmcēlās no kapa un atprasīja nāvei mūsu dzīvības. Ar divpadsmit vienkāršiem vīriem viņš iesāka izcilāko kultūru pasaules vēsturē.
Ja mēs jautātu, kādēļ Tu, Kungs, to visu darīji, viņš varētu atbildēt: “Tādēļ, lai jūs zinātu, ka esat mana patiesā mīlestība.” Tas ir īsts Ziemsvētku brīnums.
Kā mēs atsauksimies? Vai mums ar viņu izdosies? Vai jau esam viņa bērni? Vai būsim viņam ģimene? Nebīstieties, ka Dieva darbiem tagad jāliek pretī kaut kas līdzvērtīgs. Lūk, Caķejs – mazais, blēdīgais vīriņš, kurš gribēja redzēt Jēzu. Viņā nebija nekā varonīga. Varbūt vienkārši ziņkārības dzīts, viņš uzkāpa kokā. Tik vien. Taču ar šo mazo dzirkstelīti pietika. Jēzus apstājās pie viņa, runāja ar viņu, nāca viņa namā un pilnīgi izmainīja viņa dzīvi.
Mīlestības pierādījumu nasta guļ uz viņa, caur ko mums miers nāk. Viņš pats to uzņēmās mūsu labad. Esi sveicināts, Miera Ķēniņ, mans Kungs un mans Dievs!
Kristus dzimšanas svētkos es novēlu mums laimīgas ilgas redzēt Jēzu. Tā lūkoties, lai viņš pienāk tuvu, ienāk mūsu mājās un sirdīs. Neprasot neiespējamo, lai viņš pats sevi dara par mūsu patieso mīlestību! Svētītus, dzīvības un mīlestības pilnus Ziemsvētkus!
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
