Dzimstības veicināšanas pasākumi nav nostrādājuši nevienā valstī, kur tas mēģināts, vai arī nostrādājuši uz īsu brīdi, un tad dzimstība samazinājusies vēl straujāk

Dzimstības līmenis ir samazinājies gan bagātās, gan nabadzīgās valstīs. Gan tādās, kur pabalsti ir salīdzinoši lieli, gan tādās, kur to nav nemaz. Dzimstības līmenis ir samazinājies gan ticīgās valstīs, gan neticīgās. Arī musulmaņu valstīs tas samazinās. Tam ir dažādi skaidrojumi, taču neviens īsti nezina, kāpēc tas notiek.

Pagaidām salīdzinoši augsts dzimstības līmenis saglabājas tikai Āfrikas valstīs un Afganistānā, bet arī tur tas samazinās, un pat Afganistānā, tendencei saglabājoties, pēc 50 gadiem dzimstības līmenis būs tāds kā šobrīd Latvijā. 

Dzimstības veicināšanas pasākumi nav nostrādājuši nevienā valstī, kur tas mēģināts, vai arī nostrādājuši uz īsu brīdi, un tad dzimstība samazinājusies vēl straujāk. 

Visticamāk, ka tik zema dzimstība nav bijusi nekad cilvēces vēsturē. Grieķu vēsturnieks Polībijs (200-118 pirms Kristus) ir satraucies par dzimstību - ka tā noved pie helēnistiskās pasaules sabrukuma. Kasijs Dio raksta, ka imperators Augusts pārmetot romiešiem, ka tiem ir zema dzimstība un, lai to kompensētu, pilsonība jādod bijušajiem vergiem, taču vecās romiešu dzimtas tad izzudīšot. Par to laiku mums trūkst dzimstības statistikas, taču, visticamāk, dzimstība diez vai nokritās zemāk par 4-5 bērniem uz sievieti, tajos laikos vienkārši bija krietni augstāka (it sevišķi bērnu) mirstība. 

Visu cilvēces pastāvēšanas laiku cilvēku skaita pieaugums bija salīdzinoši lēns līdz pat 19. gs., kad, uzlabojoties medicīnai, strauji samazinājās tieši bērnu mirstība un visā pasaulē iedzīvotāju skaits ļoti strauji pieauga. Taču tad - vispirms Eiropā un pēc tam arī pārējā pasaulē - dzimstība sāka samazināties. Šobrīd tādas valstis kā Dienvidkoreja, Japāna un Ķīna jau apdzen Eiropas zemākos dzimstības rādītājus. Pat Indijā dzimstības līmenis ir nokrities zem atražošanās līmeņa, un šobrīd ir 2 bērni uz sievieti. 

Dzimstību, kā liekas, sevišķi neietekmē arī valstu reliģiozitāte. Katoliskajā Polijā dzimstības rādītāji ir zemāki nekā Latvijā vai Igaunijā. Dzimstība krītas arī musulmaņu valstīs. Bangladešā, kas ir musulmaņu valsts, turklāt nekādā veidā nav pieskaitāma pie bagātām valstīm, dzimstība ir nokritusies līdz 1.9 bērniem uz sievieti un turpina kristies. 

Kādas tam būs sekas? To neviens nezina. Visticamāk, būs problēmas ar pensiju sistēmām, kuras visā pasaulē darbojas līdzīgi kā Ponci shēmas, balstoties uz jaunu iemaksu veicēju piesaisti, šajā gadījumā uz jaundzimušajiem. Droši vien būs grūti uzturēt infrastruktūru, kura būvēta lielākam iedzīvotāju skaitam. Sabiedrība kļūs vecāka. Neviens arī nezina, vai dzimstības kritums apstāsies, kad apstāsies un no kā apstāsies. 

Eiropas valstis, kuras pirmās saskārās ar dzimstības kritumu, pirmās arī mēģinājušas to dažādi kompensēt. Pirmkārt jau ar dažādām atbalsta programmām, no kurām ilgtermiņā gan neviena nav nesusi augļus. Arī ar imigrācijas politiku, kura arī šobrīd ir piedzīvojusi krahu, un, pat abstrahējoties no tā, ka imigrācija ir izraisījusi sociālo spriedzi, arī imigrantiem dzimstība krītas, un šobrīd izskatās, ka ilgtermiņā nebūs valstu, no kurām šāda imigrācija nākotnē varētu bezgalīgi turpināties. 

Ko darīt? Neviens nezina pat to, kāpēc tas notiek. Vienīgā iespējamā korelācija šobrīd, kas vēl ir daudzmaz novērojama - varbūt dzimstības kritumu ietekmē urbanizācija. Varbūt, pārceļoties uz laukiem, tie rādītāji varētu uzlaboties. Taču varbūt tā ir tikai sakritība un arī tas nav iemesls. 

Protams, visi atbalsta pasākumi ir labi, un droši vien būtu nepareizi pret tiem nostāties. Taču būtu naivi uzskatīt, ka tie atrisinās problēmu, jo nekur pasaulē tas nav noticis. Visticamāk, dzimstības rādītāji turpinās samazināties, un, ja netiks izgudrots kaut kas pilnīgi jauns, lai tos uzlabotu, tad arī iedzīvotāju skaits samazināsies. 

Latvijas gadījumā grūtākie izaicinājumi, visticamāk, būs pensiju sistēma, infrastruktūra un imigrācija. Latvijas teritorijā ir dzīvojuši arī simt tūkstoši cilvēku un mazāk, bet tas nav novedis pie izmiršanas. Pie izmiršanas, asimilēšanās un konfliktiem mūsu gadījumā var novest tieši imigrācija.

Mums ir doti 64 000 kvadrātkilometru, kuros var dzīvot gan pusmiljons, gan divi miljoni, gan 20 miljoni. Jāgatavojas tam, ka mūsu būs mazāk, bet, ņemot vērā to, ka jau šobrīd mēs pat viens ar otru ne visai labi sadzīvojam, būtu forši, ja te neierastos tādi, kuri mums patīk vēl mazāk. Nekādus ilgtermiņa jautājumus viņi tāpat neatrisinās.

Ja mēs pielāgosimies dzīvot Latvijā mazākā skaitā, tad mēs te izdzīvosim arī vēl 2000 gadus un varbūt arī ilgāk. Galvenais, lai mums ir drošība uz austrumu robežas, aiz kuras, par laimi, demogrāfijas problēmas ir vēl lielākas par mūsējām. 

Protams, ja kāds izdomās kādu ģeniālu dzimstības celšanas metodi, tad pēc pārsimt gadiem visa Eiropa runās latviski un nākamajai Lianāi Langai satraukums vairs būs tikai par latviskumu Vācijā un Francijā, taču, visticamāk, tā nebūs. Nebūtu slikti, ja pēc pārsimt gadiem te, Latvijā, nebūtu jātaisa muzejs izzudušai pēdējajai baltu tautai, bet gan varētu svinēt dziesmu svētkus, ēst ro/asolu ar franču karbonādi, Jāņos klausīties Bermudu Divstūri, dzīvot salīdzinoši pārticīgi. Vienalga, vai miljons, divi miljoni, trīs miljoni vai pat tikai pārsimt tūkstoši latviešu. 

Kopš mūsu senči atnāca uz Latviju, daudz kas ir mainījies, daudzas tautas izčibējušas, asimilējušās, izmirušas. Bet mēs te kā dzīvojām, tā dzīvojam. Ir bijuši labāki laiki, ir bijuši sliktāki laiki. Nereti te uzrodas kādi uzmācīgi imigranti, bet tad viņiem pašiem sākas problēmas, un viņi kaut kur pazūd. Varbūt tieši tā ir latviešu nokia - mežā palasīt sēnītes un nebāzties, kur nevajag. Kas zina, kāda ir mūsu misija, varbūt mums vēl pēc 1000 gadiem jāuzvar Eirovīzijā vai hokeja čempionātā.

Pārpublicēts no dslatvija.lv

Novērtē šo rakstu: