Iesaki rakstu: 
Nav tā, ka es katru mīļu dienu to tik vien pasāktu, kā no sociālo tīklu un portālu komentāru sadaļām „noskaidrotu, ko tauta domā”. Ja būtu tā darījis, nekāda „Baiļu” triloģija nekad nebūtu ieraudzījusi dienas gaismu. Bet pašlaik, kad jaunais romāns „РИGA
Mans secinājums būs īss un krievisks – nu vienkārši охуеть, pardon mai frenč, no visiem šiem „tautas masu” viedokļiem, no kuriem tā vien liekas – mūsdienu latvietis ir aizmirsis visu savas tautas vēsturi un gatavs pagulties apakšā da pilnīgi jebkurai varai un vispār jebkam.
Sākot no tiem, kas ir tik svēti pārliecināti, ka padomju tiesnesis – kolaborants Vonsovičs, kas savulaik deva cietumsodus džemperu tirgotājiem, bet tagad izrādījies neaizstājams jaunajai „elitei”, esot lāga cilvēks, jo visi likumi taču ir jāievēro un visas varas ir labas varas, un beidzot ar tiem, kuri ir sajūsmā, ka Lembergs vairs nevarēs visu organizēt un apzagt nabaga valsti, un kuriem ir pajāt, ko „Lemberga sankcijas” nozīmēs valstij un galu galā arī viņiem pašiem.
No malu malām ar katru mēnesi un gadu lien ārā vienkārši apbrīnojams un pārsteidzošs verdziskums visās savās formās. Mēs piedosim čekas stukačiem, jo tādi jau bija laiki, mēs neko sliktu neteiksim par padomju tiesnešiem, jo viņi taču kalpoja varai un likumam – un kas nu tur īpašs, ka tā bija okupācijas vara un pretdabiskie, necilvēciskie un murgainie padomju likumi.
Un par Lembergu un viņa sankcijām... Nav man nekādu simpātiju pret miljarda nozadzēju - visi "Baiļu" lasītāji to labi zina, jo atceras romāna varoni Aivaru Embergu un viņa miroņus. Bet tas, kas plūst no "tautas masu" publiskās pārliecības - viens īstens vergu prieks, citādi nepateikt: mēs paši neko nevaram, un tagad kaut kāda cita vara kaut ko izdarīs mūsu vietā. Protams, ne tad, kad tam bija kāda nozīme, turklāt tā, ka pie reizes noslaucīs vienu no trim lielajām Latvijas ostām un vēl nez ko – bet nu vienalga. Vienalga skaisti! Paldies šai lielajai varai!
Ar vārdu sakot, ja man vēl bija kādas šaubas par to, kā tur tas viss notika četrdesmitajā, četrdesmit pirmajā un četrdesmit devītajā gadā, tad šī te gatavība zemoties jebkurai varai, lai cik tā būtu sveša un brīvam cilvēkam nepieņemama, šīs šaubas izgaisina. Protams, bučoja krievu tankus, protams, ierakstīja kaimiņus izvedamo sarakstos, protams, labprāt piepalīdzēja izķert un apšaut žīdus – kā vara lika, tā arī darīja. Un vēl pa priekšu skrēja. Un atkal skries – jau tagad ir gatavi. Un vienalga, par kādu varu runa.
Un tad es tā pie sevis domāju – nu kāda jēga man jums, dzimtcilvēku pēcteči, vispār ir rakstīt šo te „РИGA
Protams, protams. Tie, kas bija gatavi karot par savu brīvību, lielākoties nolika galvas gan tepat Ložmetējkalnā un Nāves salā, gan Krievijas stepēs. Un tie bija tie labākie. Tie, kas palika pāri, savu nevarēšanu, savu dvēseles tuklumu apliecināja gan trīsdesmit septītajā gadā Krievijā, gan četrdesmitajā gadā Latvijā – oi, ko nu mēs, oi, varbūt būs labi, oi, gan jau vara zina, ko dara, vienalga, vai tas būtu asiņainais diktators Staļins vai aptaukojusies vadoņa parodija Ulmanis.
Tiešām – kāda jēga man rakstīt? Jūs pašausmināsieties (un nākamajā grāmatā iemeslu un pamata šausmināties būs vairāk nekā visā „Baiļu” triloģijā kopā!), pašausmināsieties... un ar to arī viss beigsies. Jūs dosieties klanīties varai, lai kāda tā būtu un ko no jums pieprasītu, ar vieglu roku attaisnosiet visus sev līdzīgos un gavilēsiet, kad šī vara iznīcinās visus tos, kas no jums atšķiras.
Bet uzrakstīt vienalga vajadzēs. Atšķirībā no Vizmas Belševicas Indriķa man nav ne mazākās cerības, kur nu vēl ticības, ka kādreiz jūs atnāksiet no kārtējo reizi pelnu vējos izvēdītām mājām un kaut ko pārmetīsiet, - pat tam jūs būsiet par gļēvu. Drīzāk jūs savstarpēji kausieties pelnos par apdegušām garozām. Bet es vismaz būšu jūs brīdinājis. Tādiem kā jūs sava valsts nepienākas, un ļoti iespējams, ka šāds brīdis pienāks vēl jūsu, dzimtcilvēku pēcteči, dzīves laikā.
Seko mums 
Katrs ekonomists labi zina: ja pēkšņi būtiski samazinās naudas masas aprite ekonomikā, tas beigsies ļoti slikti. Ne velti ASV Lielā depresija sakrita ar naudas masas apgrozījuma kritumu par kādiem 30%. Demokrātijā līdzīgi ir ar vēlētāju balsīm. Ja izņem pietiekami lielu vēlētāju balsu skaitu no “apgrozības”, tas beidzas slikti, paralizējot demokrātisku lēmumu pieņemšanu par valsts attīstībai svarīgajiem jautājumiem. Pēdējo trīsdesmit gadu laika lielākā daļa Latvijas krievvalodīgo izvēlējās balsot par partijām, kas latviešu vairākumam nebija pieņemamas. Tādējādi vairākās Saeimās vismaz divdesmit deputātu mandāti tika “izņemti no apgrozības”.
Sabiedrībā rezonansi izsaucis Ernesta Rieksta video: “Es ceru, ka Krievijas armija ienāks Latvijā.” “Sprādzienu” izraisīja tieši šis teikums. Pārējo vēstījuma daļu aizņem pašreiz piekoptās politikas kritika un konstatācija, ka Dievzemītē viss pagalam. Delfi gan cenšas Riekstu rečekot, ka citur, t. sk., Krievijā ir vēl sliktāk, taču “reņģēdājiem” no tā vieglāk nepaliek.
Kārtējo reizi kārtējā Saeima ir ievēlējusi jaunu (sic!) valdību. Ko mēs varam sagaidīt no šī piedzimušā brīnumbērna, kurš mums sola piena upes un ķīseļa krastus tuvākajos gados, proti, Eiropas Savienības valstu vidējo dzīves līmeni? Skeptiķi teiktu – blēņas! Cik valdības nav nākušas un gājušas, kas nav solīts, bet, kur bijām, tur esam!
Katrs veselības ministrs nāk ar sev vairāk vai mazāk draudzīgu politiķu uzstādījumiem, kurus tad pirmajās darba dienā pamanās paust tautai, atbildot uz nesagatavotu žurnālistu nesagatavotiem jautājumiem. Ar laiku ministrs saprot spēles noteikumus, sāk solīt mazāk, bet prasīt vairāk.
Saņēmu Jūsu e-pastu ar aicinājumu veikt papildu iemaksas Pensiju fondā! Varbūt Jūs tomēr varat mani nomotivēt to izdarīt, atbildot uz maniem jautājumiem un varbūt sniedzot papildu informāciju!
Kā jau parasti, ja Ogres novadā top kaut kas jauns, vajadzīgs un skaists, no tumšiem stūriem uzrodas personāži, kas izplata dažādus melus un puspatiesības par šīm iecerēm. Slēpjoties aiz skaistām frāzēm par attīstību un novada interesēm, tiek bīdītas politiskās intereses un personīgi motīvi.
No 2000. gada marta līdz 2022. gada maijam Slovēnijā ierosināja ~62 000 lietu par antikovida noteikumu pārkāpumiem, piemērojot naudas sodus vairāk nekā 5,7 miljonu eiro apmērā. Vēlāk Slovēnijas Konstitucionālā tiesa atzina pretkovida pasākumus par antikonstitucionāliem. Iepriekšējiem vadīkļiem šādas negantības maksāja varu.
