“Dzimuma maiņas” procedūras ne bērnam, ne pusaudzim, ne pieaugušajam, ne sievietei, ne vīrietim nav ārstēšana un nav terapija

Šī ziņa izraisīja lielu satraukumu un sašutumu. Vairums cilvēku izteikumu “dzimuma maiņa” saprot aptuveni šādi: ilgstoša pretējā dzimuma hormonu lietošana, kurai seko sarežģītu operāciju sērija, ar kuru palīdzību tiek izmainītas personas ģenitālijas tādā veidā, lai tās atgādinātu pretējā dzimuma ģenitālijas.

Man sākumā šķita, ka šī preses relīze tiks atsaukta, pārmetot ziņu dienestam, ka tas aplami vai maldinoši atstāstījis raidījumā sacīto. Proti, nevar būt, ka J. Simanovska attiecībā uz pusaudžiem lietojusi izteikumu “dzimuma maiņa”, vienlaikus liekot saprast, ka “bioloģiski” tāda nenotiek, jo mūsu valstī šobrīd nav atļauta.

Noskatoties raidījumu, kļuva skaidrs, ka relīze ir korekta: Simanovska tiešām vairākas reizes saka “dzimuma maiņa”, taču nerunā par hormonu preparātiem un operācijām. Tā kā pašā raidījumā un arī tam sekojošā sarunu šovā “Kas notiek Latvijā?” daudzkārt tika uzsvērta nejēdzīgi lietota terminoloģija un dažādi pārpratumi, kas rodas, katram runājot par kaut ko citu, varbūt ir vērts sākt ar nelielu jēdzienu analīzi.

Manuprāt, ir divas versijas, ko J. Simanovska īstenībā gribēja teikt, pateica neskaidri un tāpēc tika pārprasta.

Jēdzienu sajukums

Pirmā versija ir:  “dzimuma maiņas” vietā viņa domāja “dzimtes maiņa”. Par “dzimti” feminisma, LGBT un jo īpaši transseksuālisma idejiskās platformas ietekmē Latvijā aizvien biežāk dēvē cilvēka iekšēji izjusto dzimuma identitāti vai piederību, kas var sakrist ar bioloģisko dzimumu, var sakrist tikai daļēji vai var vispār nesakrist.

Dzimtes kā no bioloģiskā dzimuma nošķirta raksturlieluma nojēgums labākajā gadījumā ir teorija – teorija par to, kāds īstenībā ir cilvēks un kā tas funkcionē –, bet sliktākajā gadījumā pseidozinātnisks jēdziens bez skaidras definīcijas. Šim jautājumam varētu nepiešķirt lielu vērību un ļaut teorijai brīvi attīstīties un sevi aizstāvēt, ja vien nebūtu tā, ka “dzimte” un “dzimtes identitāte” aizvien vairāk, un šobrīd arī Latvijā, tiek traktēta kā pierādīts, reāli pastāvošs, ontoloģiski apstiprināts lielums, kuru nepieciešams nostiprināt oficiālos personas identitātes dokumentos un attiecīgi aizsargāt ar likuma spēku. Atbilstoši šai teorijai līdztekus diviem dzimumiem pastāvot arī dzimtes, kuru skaits gan nav zināms (dažādos avotos minēti pat tik lieli skaitļi kā 66 vai vairāk) un kuru izpētes un fiksēšanas metodoloģija nav skaidra vai vispār nepastāv.    

Otrā versija ir: “dzimums” izteikumā “dzimuma maiņa” J. Simanovskas skatījumā bez jebkādiem nošķīrumiem ietver gan “tradicionāli” pazīstamos divus dzimumus, gan arī visu to, ko piedēvē dzimtēm; citiem vārdiem sakot, anatomiskais faktors no jēdziena “dzimums” vispār tiek aizslaucīts un vairs nepastāv pat mēģinājums nošķirt bioloģisko dzimumu kā kaut ko fundamentālāku vai vismaz empīrikā balstītu no dzimtes kā subjektīvas izjūtas. Attiecīgi vairs nav nekādas vajadzības, legāli mainot dzimumu, veikt noteiktas medicīniskas manipulācijas: cilvēka dzimums ir tāds, kādu viņš pasludina. Turklāt tas var arī nebūt viens no abiem “tradicionālajiem”, bet vēl kāds cits, kura apzīmēšanai tad attiecīgi radītu jaunu personas vietniekvārdu.

Šī versija noteikti ir izaugusi no pirmās, kurā pastāv dzimuma un dzimtes nošķīrums, kā teorijas attīstības nākamā pakāpe vai radikālāks atzars. Lai cik savādi tas būtu, tieši šī versija daudzās valstīs ir guvusi uzvaru transseksuālisma cīņās: piemēram, vīrietis, kurš sevi uzskata par sievieti, var apmeklēt sieviešu ģērbtuves, sieviešu aprūpei paredzētus sociālās palīdzības centrus, kosmētiskos kabinetus, ieslodzījuma vietas, piedalīties sporta sacensībās (ieskaitot olimpiskā līmenī) un tā tālāk. Šī ir pati trakākā versija, salīdzinājumā ar kuru pļāpāšana par dzimtēm šķiet tikai ziediņi. Šķiet, ka J. Simanovska aizstāvēja, varbūt ne līdz galam to apzinoties, tieši šo, jo raidījumā “Kas notiek Latvijā?” viņa sacīja, ka oponentu apgalvojumi balstoties Putina propagandā, kurš kādā savā runā esot apgalvojis, ka “Krievija nekad nepieņems trešo dzimumu”.

Interesanti, ka šo, pašu trakāko, versiju, ja pareizi saprotu, abos minētajos televīzijas raidījumos aizstāvēja arī bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs. Viņš sāka ar norādi, ka dihotomija dabā neesot tik izteikta, ka dzimumu var noteikt gan hromosomāli, gan anatomiski, bet visos gadījumos pastāvot variācijas. Taču pats būtiskākais esot tas, kas notiek cilvēka smadzenēs, turklāt pa virsu slāņojoties dzīves pieredze un sociokulturālie faktori, kas attiecīgi nozīmējot, ka dzimums ir “kompleksā pazīme”, daudzveidīga ikvienā slānī.

Šķita, ka, uzsverot jēdzienu “dzimuma spektrs”, Ņ. Bezborodovs vēlējās pierādīt, ka dzimums ir liela kopa, kas sastāv gan no bioloģiskajām, gan subjektīvi izjustajām, gan arī sociāli kulturālajām daļām. Lai ilustrētu pēdējo, raidījumā “Kas notiek Latvijā?” viņš pat pieminēja balsstiesību liegšanu sievietēm. Tā kā Ņ. Bezborodovs atšķirībā no J. Simanovskas ir nozares speciālists un strādā ar bērniem, ir vērts pievērst uzmanību viņa izklāstam – ja ne citu iemeslu dēļ, tad vismaz tāpēc, lai saprastu, kas notiek nozarē.

Ņ. Bezborodova mēģinājums definēt dzimumu smagi cieš no kategoriju kļūdas. Nevar vienā kopā ietvert gan bioloģiskās kategorijas, gan uzskatus par šīm kategorijām; gan materiālos aspektus, gan mentālos. Bioloģiskās kategorijas nav tas pats, kas lingvistiskās kategorijas, un nav tas pats, kas mentālās kategorijas, un nav tas pats, kas sociālās kategorijas. Ja visas kategorijas šādi sajauc vienā putrā, jēdzieni – tādi kā, piemēram, dzimums vai slimība, vai veselība, vai norma – tiek pilnīgi iztukšoti no sava satura un kļūst nelietojami.

Nojaušu, ka šāda veida loģikas kļūdas un kategoriju sajukums ir izcēlies no neapdomīgas runāšanas (un arī rakstīšanas dažādos Eiropas Savienības instanču dokumentos) par sievietēm un vīriešiem kā “sociālām lomām”, attiecīgi nostiprinot šādu izpratni. Šīm nu jau rutinētajām runām pēdējā desmitgadē ir pievienojušās arī tā dēvēto transseksuāļu prasības, Rietumu kultūras areālā gluži kā zinātnisku faktu nostiprinot pārliecību, ka “sieviete” un “vīrietis” ir vienīgi sociālas kategorijas, turklāt šīm abām blakus vēl ir virkne citu, no kurām dažas vēl varbūt nemaz nav atklātas. Sakarīgā sistēmā piemēri bioloģiskām kategorijām būtu: sieviete un meitene (dzimumbriedumu sasniegusi un nesasniegusi Homo sapiens mātīte), bezmugurkaulnieks un zīdītājdzīvnieks. Piemēri sociālām kategorijām savukārt būtu: vedekla, pārdevēja, teicamniece. Un meitene, kas cieš no dzimuma disforijas. Meitene, kas cieš no dzimuma disforijas, nav zēns. Viņa arī nav: ne zēns, ne meitene. Viņa arī nav: gan zēns, gan meitene. Viņa ir meitene.

No Ņ. Bezborodova sacītā turpretī izklausās, ka milzīgajā “dzimuma spektrā” par atsevišķiem dzimumiem (teiksim, trešo, ceturto un tā tālāk) būtu jāuzskata gan reti sastopamie hermafrodīti, gan personas ar hromosomāliem traucējumiem, gan personas ar hormonāliem traucējumiem, lai gan šīs visas ir anomālijas un novirzes. Par distinktiem dzimumiem “dzimuma spektrā” arī nav jāuzskata dažādās un mainīgās personīgās identitātes, sajūtas un dzīvesveidi, kas raksturīgi cilvēkiem, kuri nepārprotami pieder pie viena vai otra dzimuma.

Varētu pretargumentēt, ka jēdzīgai, dabaszinātņu atziņās balstītai un sakarīgai kategoriju un klasifikācijas sistēmai galu galā nav lielas nozīmes. Varētu teikt, ka tas nav svarīgi un, pat ja mēs zinām, ka meitene, kura sevi uzskata par zēnu, ir meitene, cieņa un empātija prasa pielāgoties bērna personīgajai identitātei un to respektēt visos iespējamos veidos – ieskaitot dzimuma maiņu personu apliecinošos dokumentos vai virzīšanu uz ārējā izskata un reproduktīvo orgānu normālas funkcionēšanas apturēšanu ar, piemēram, pubertātes bloķētāju vai citu preparātu palīdzību. Ja “dzimuma spektra” tēzi aizstāv, teiksim, kādas partijas politiķi, to var novelt uz nedomāšanu, vēlmi provocēt, apelēšanu pie vāji izglītota un viegli ietekmējama elektorāta instinktiem vai ideāliem un tamlīdzīgi. Taču pieņemt, ka to virza ārsti, kuru izglītība burtiskā nozīmē ir balstīta zināšanās par bioloģiju, tās kategorijām un normām ikvienā darbības nozarē, jau ir daudz grūtāk.

Publiskā un privātā sfēra

Šī tēze, kuru minētajos raidījumos, šķiet, aizstāv gan Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktora vietniece Edīte Milevska, aicinot veikt “izskaidrojošās pārrunas” ar pedagogiem, kuri nerespektē bērna vēlmi tikt sauktam citā vārdā un personas vietniekvārdā, gan Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja Gunita Kovaļevska, kura nepiekrišanu šīm prasībām dēvē par “vardarbīgu” iejaukšanos, neņem vērā divus, manuprāt, ļoti fundamentālus jautājuma aspektus.

Pirmkārt, šāda nostāja pilnībā ignorē sabiedrības normālai un taisnīgai funkcionēšanai nepieciešamo nošķīrumu starp publisko un privāto sfēru. Privātajā sfērā – ģimenē, draugu, paziņu un domubiedru lokā – var vienoties nesaukt kādu cilvēku viņa īstajā vārdā, neuzrunāt ar atbilstošo personas vietniekvārdu, bet gan kādu citu – izdomātu vai mainīgu. Šajā sfērā var iedomāties vai izlikties, ka esam eņģeļi vai zvaigžņu putekļi, pat izlikties, ka mums nav ķermeņa vai mūsu nav vispār. Šo es saku bez mazākās ironijas. Privātā telpa un “sava istaba”, citējot klasiķi, ir brīnišķīgas vietas. Tām ir sava vieta, un tās visiem ir nozīmīgas. Taču, kad Jana Simanovska vienlaicīgi apgalvo, ka “mēs esam Eiropā un cienām ikvienu cilvēku un ļaujam viņam dzīvot mierīgi”, un arī pieprasa “regulējumu”, kam jābūt saistošam skolām, kā arī runā par “rīkojumiem” valodniekiem, mediķiem un citiem speciālistiem, privātā sfēra pārņem un aprij publisko. Tās nav brīvības tiesības, kuras viņa aizstāv, tās ir prasības, un šīs prasības tiek izteiktas publiskajai sfērai, kas ir visa sabiedrība. Skolas nav privātā sfēra, skolas ir publiskā sfēra. Ieraksts pasē nav privāts ieraksts – tas nav ieraksts personīgajā dienasgrāmatā vai vēstulē draugam. Īpaši satraucošs šķiet viņas apgalvojums, ka tos, kuri nav empātiski, piespiedīs tādiem būt, – pat nepamanot, cik neloģiska un iekšēji pretrunīga ir šī domu gaita. Pat ja pieņemam, ka nav nekādu citu kritēriju – ne bioloģisku, ne loģisku, ne arī kopīgajā labumā balstītu –, bet tikai un vienīgi empātija, pēc kuras būtu jāvadās politikā, tad vismaz minimāla pietāte pret cilvēku vienlīdzību prasītu būt empātiskam pret visiem.   

Otrkārt, man bija licies, ka mūsdienu pedagoģija un darbs ar bērniem vadās pēc principa (balstīta cieņā pret bērnu): nemelot vai vismaz tīši nemaldināt. Tieši no šī principa izriet ieteikums neslēpt no bērniem, ka viņi, piemēram, ir adoptēti. Gluži pašsaprotami bērnu nemaldināšana un nemelošana viņiem daudzos gadījumos nodara milzīgas ciešanas. Un rada traumas, ar kurām šie bērni varbūt cīnīsies visu dzīvi. Es nerunāju par tādiem māņiem kā “Lieldienu zaķis dēj olas”. Es runāju par tādiem kā: “tētis neatgriezīsies” vai “vecmāmiņa neatlabs”.

Kāpēc spēlēt līdzi?

Attiecībā uz dzimuma piederību nav skaidrs, kāpēc šim būtu jābūt tik kliedzošam izņēmumam. Kāpēc skaitās pareizi spēlēt līdzi bērna vai pusaudža apmānam, ka viņš ir piedzimis nepareizā dzimumā, turklāt iesaistīt šajā apmānā arī skolu un pusaudžu resursu centrus? Kā ir iespējams noticēt, ka meitene vai pusaudze vispār spēj saprast, ko nozīmē būt par sievieti un justies kā sievietei? Sievietes visu savu dzīvi izzina un izprot, ko nozīmē būt sievietei; šajā procesā ir nozīmīgi pagrieziena punkti, kurus citam, kas to nav pieredzējis, nemaz nav iespējams izstāstīt, – tādi kā, piemēram, pirmā grūtniecība un bērna piedzimšana.

Vai varbūt tiek uzskatīts, ka tieši spēlēšana līdzi pusaudža izjūtām un viņa vīzijas atbalstīšana liks viņam ātrāk pārdomāt un atgriezties? Ja tāds ir pieņēmums, tad kļūst grūti izskaidrot milzīgo tā saukto “transbērnu” skaita pieaugumu citās valstīs, kur aptuveni desmit gadu laikā šī parādība, jo īpaši starp meitenēm, ir vairāk nekā desmitkāršojusies un turpina pieaugt. Varbūt jāatgādina, ka pirms desmit vai piecpadsmit gadiem līdzīgs un arī medicīniski bīstams “trends” bija jauniešu, jo īpaši meiteņu, ķermeņa dismorfija (aplami priekšstati par savu ķermeni) un ēšanas traucējumi – bulīmija un anoreksija. Pēc vairākiem nāves gadījumiem, vecāku izmisuma saucieniem un pamatīgas sabiedrības viļņošanās Francija ar likumu aizliedza uzturēt radikālas novājēšanas padomdevējas tīmekļa vietnes un sarunu forumus un 2017. gadā aizliedza modes skatēs piedalīties modelēm, kuru ķermeņa masas indekss ir zem normas. Tas palīdzēja.   

Politisks vai klīnisks jautājums

Un tomēr ar dzimumu un dzimuma disforiju ir sarežģītāk un grūtāk. Visam šim jautājumam ir tāda dimensija, kas abos televīzijas raidījumos netika pieminēta – un tā šķiet pati būtiskākā. Runājot par hormonu preparātiem un pubertātes bloķētājiem, kā arī vienam nepilngadīgajam jau “mainītu dzimumu”, kāda no intervētajām ekspertēm stingri uzsvēra, ka šis nav politiķu jautājums – šis esot klīnisks, proti, ārstu ekspertīzes, jautājums. Ārsti tad lai arī izlemjot. Pusaudžu psihoterapeits Nils Konstantinovs savukārt sacīja, ka nē, tas viss ir politisks jautājums. Manuprāt, tas primāri un izšķiroši ir ārstu ētikas jautājums.

Paskaidrošu. Pirms aptuveni 2300 gadiem, laikā, kuru var uzskatīt par Rietumu civilizācijas sākotni, tika sarakstīts dokuments, kuru pazīst ar nosaukumu - Hipokrata zvērests. Šī dokumenta mērķis bija nostiprināt ārsta amatu uz tādiem pamatiem, kas ne tikai pieprasa pašus augstākos ētiskos standartus, bet arī formē ārsta profesiju kā kaut ko līdzīgu ceturtajai varai valstīs. Šai varai, kuras rokās ir tik spēcīgi līdzekļi (tā var gan nogalināt, gan izglābt) un citiem nepieejamas zināšanas, kā arī pieeja cilvēkiem viņu dziļākajā intimitātē, bija jābūt pilnīgi neatkarīgai – no valdošajiem viedokļiem un ideoloģijām, no politiskās iekārtas, no sabiedrības spiediena, no nošķīruma starp savējo un ienaidnieku un arī no pacientu vēlmēm. Ārsti burtiski zvērēja pie dieviem (vēlāk, kristietības laikos, pie Dieva) palīdzēt un nekādā gadījumā nekaitēt; ārstēt, nevis bojāt; neiejaukties tad, kad dabisko ķermeņa novecošanas vai sairšanas procesu nav iespējams apturēt. Bija kategoriski aizliegts gan nodzīt grūtniecei augli (tā nav ārstēšana, jo grūtniecība ir dabisks process), gan kādu indēt vai trešajai personai nodot nāvējošas vielas.

20.gadsimts – iespējams, tumšākais Rietumu vēsturē – ir ievērojams ar daudziem pavērsieniem, bet viens no būtiskākajiem ir šī senā zvēresta punktu un morāles kodeksa gandrīz pilnīga nosvītrošana. Zinu, ka ir nepieklājīgi to atgādināt, bet ir vērts pašķirstīt Nirnbergas tiesas tā sauktās “ārstu prāvas” materiālus. Pēc Otrā pasaules kara Ženēvas deklarācija mēģināja šo degradācijas procesu pagriezt pretējā virzienā. Tas gan izdevās tikai uz zināmu laiku, pašai deklarācijai kārtējā sevis uzlabošanas lēkmē neapdomīgi tekstā ietverot prasību cienīt “cilvēka identitāti” – amorfu jēdzienu bez skaidras definīcijas un nošķīruma starp normālo un anormālo, veselīgo un slimīgo.

Kad viņnedēļ pasaules presē varēja lasīt (un arī aplūkot fotogrāfijas), kā amerikāņu dziedātāja Madonna veikusi deviņas kosmētiskās operācijas, lai izskatītos pēc trīsdesmitgadīgas sievietes, šādas ziņas izsaukto neērtības un nepatikas sajūtu parasti pamato ar kritiskiem argumentiem, kas ir patiesi, bet neskata jautājumu pēc būtības. Var, piemēram, sacīt, ka šis kosmētiskās ķirurģijas uzvaras gājiens sabiedrībā izplata apšaubāmu jaunības kultu; tas rada priekšstatu, ka sievietei nevar būt sekmīga karjera, ja viņa nemitīgi neizskatās aizvien jaunāka; var pašausmināties par ārišķību, virspusību un tukšību; var arī uzsvērt, ka šādas medicīniskās manipulācijas, kas ir ārkārtīgi dārgas, diemžēl ir pieejamas tikai pašiem bagātākajiem, attiecīgi tās liecina par nevienlīdzību (šis ir tipisks kreiso arguments); vēl var jautāt, vai šai mikroķirurģijas industrijai ir kādas sarkanās līnijas un robežas un, ja ir, tad kur: vai ir pieņemami cilvēku pāroperēt tā, lai viņš izskatītos pēc “korejieša” vai “lauvenes”, un vai arī šajos gadījumos būtu spēkā “cieņa pret identitāti”?

Patiesībā problēmas kodols, manuprāt, ir šis: šeit ir vērojams, kā ārstu profesija būtībā darbojas vispār bez ētikas kodeksa un ir pilnībā ārā no rāmjiem. Tas nav pacients vai klients, kurš sevi “pārveido” pēc savas vēlmes vai iekšējās identitātes, – tie ir ārsti endokrinologi un mikroķirurgi, kas viņam to izdara. Viņi izraksta hormonus, un viņi ņem rokā skalpeli. Tie ir viņi, kas veselam un normāli funkcionējošam vīrietim drīkst sagraizīt dzimumlocekli, iztukšot to no satura, izgriezt uz āru, ietūcīt starp kājām un uzskatīt, ka ir izveidota sievietes vagīna.

Visas debates ap “dzimuma maiņu” Latvijā šobrīd balstās nošķīrumā starp pilngadīgajiem un nepilngadīgajiem. To pieņem gandrīz kā ticības apliecību – arī Nacionālās apvienības pārstāvji, kuri uzstājās raidījumā “Kas notiek Latvijā?”. Šī ticības apliecība ir šāda: reiz pienāks maģiskais mirklis, pusnakts stunda, kad pusaudzim apritēs astoņpadsmit gadi, un tad viņš kā ķirbis varēs pārvērsties zelta karietē vai kā tauriņš izlidot no kokona. Tad viņš būs brīvs. Viņš varēs darīt, ko vēlas, un būt tāds, kāds grib. Protams, ārstu uzraudzībā, un “Progresīvie” sola pacīnīties, lai viss notiktu par nodokļu maksātāju naudu.

Es neatbalstu “dzimuma maiņas” procedūras nevienam – ne bērnam, ne pusaudzim, ne pieaugušajam, ne sievietei, ne vīrietim. Tā nav ārstēšana un nav terapija. Tā nav veselības stāvokļa atgriešana slimajam. Tas ir nopietns Hipokrata zvēresta burta un gara pārkāpums, kam jau ir – un arī turpmāk būs – smagas sekas un kas paredzamā nākotnē var beigties ar jaunu ārstu prāvu.

Pārpublicēts no aprinkis.lv

Novērtē šo rakstu: