Dzīve uz bērnu rēķina jeb Medaļas otra puse

Bet šī, slepenā, lienošā bēda nebūs paliekama zem akmeņa. Un arī ar dziedāšanu to neaizbaidīt. Jo šī ir nolūkojusi mūsu bērnus. Tos, ko mēs aiz inerces saucam par Latvijas nākotni...

Un stāsts būs par vīriešiem un sievietēm, par bērniem un par valsti (SIA LV), par krekliem un par sirdsapziņu.

Kur satiekas vīrietis ar sievieti, mēdz gadīties arī bērni. Tā iekārtots. Dažreiz viņi ir gribēti, dažreiz – ne. Negribētos bērnus sievietes ar mediķu palīdzību parasti izkasa ārā un izmet speciālā miskastē, bet pārējie piedzimst. Vien retajam no viņiem nav tēva – mākslīgā apaugļošana pagaidām nav masveidīga.

Nu, lūk, bērniņš ir piedzimis un sācis augt. Viņš veras pasaulē ar savām tīrajām, nevainīgajām acīm un brīnās. Un ir, par ko – pasaule tiešām ir brīnumu pilna. Gulēdams uz muguras ratiņos, viņš vēro, kā kustas lapas. Viņš nezina, ka tās kustina vējš; viņš vēl ir maziņš. Mazajam viss ir jauns – pilnīgi viss. Lūk, aizlido putns. Un vienreiz – kas tas?! Uz ratiem uzlec mājas runcis. Apaļās bērna acis paša Dieva tīrībā veras spalvainajā radījumā. Viss, it viss ir jauns un brīnumains. Tikai dažas skaņas un balsis viņam ir pazīstamas jau kopš tā laika, kad viņš vēl nebija iznācis pasaulē.

Ja mamma viņam ir pazīstama un tuva jau sen, tad tēti viņš zina tikai pēc balss. Nu viņu var arī apskatīt. Un iemīlēt. Vecāki, īpaši mamma, mazulim ir viņa pasaule. Viņi ir viss. Un mazais ir pilnīgi atkarīgs no saviem vecākiem, viņš atrodas absolūtā viņu varā. Gribētos, lai viss turpinātos un notiktu kā pasakā ar laimīgām beigām, bet mēs dzīvojam uz tādas planētas, kur laimīgs turpinājums un beigas notiek arvien retāk un retāk.

Es šeit nepieminēju to, ka arvien biežāk bērni dzimst saucamajām “vientuļajām” māmiņām. Nu, nosaukums gan ir tāds nedaudz maldinošs, jo, vientulībā dzīvojot, bērni negadās. Ir gan dzirdēts, ka mazuļus nes stārķi, bet tas, šķiet, notiek reti. Arī kāpostos viņus vairs neatrod...

Parasti sievietes pie bērniem tiek, uzticot kādam sevi. Normālai sievietei nonākt intīmās attiecībās ar vīrieti nav gluži tas pats, kas izdzert kafijas tasīti. Vismaz – nevajadzētu tā būt. Sievietei vai meitenei “netīšām” bērns gadīties nevar. Pārgulēt ar vīrieti (atkal jāuzsver – normālai sievietei) nav kaut kas nenozīmīgs. Un, ja viņa, jau bērnam piedzimstot, ir viena, tad citādi kā par vieglprātību vai pat izlaidību to nosaukt nevar.

Šeit es runāju par neprecētajām “vientuļajām” māmiņām. Bet arī daudzām precētajām neiet neko labāk.

Nevienam nav noslēpums, ka Latvijā šķiras gandrīz puse pāru. Ja var ticēt Centrālās Statistikas Pārvaldes datiem, piemēram, 2019.gadā Latvijā tika noslēgta 12 861 laulība, bet šķirta - 5971.

Un daudzās no tām ir piedzimuši bērni. Vēl jāmin tas, ka laulības mūsdienās (es šeit runāju par Latviju un visu tā saucamo “Rietumu” pasauli. Citur tā nav) nav vairs pašsaprotams nosacījums kopdzīvei – arvien vairāk pāru izvēlas nereģistrēt savas attiecības ne Baznīcā, ne Dieva priekšā, ne kādā dzimtsarakstu nodaļā un sevi ar solījumiem nesaistīt.

Un nu beidzot nonākam pie raksta tēmas. Tātad – bērns ir piedzimis. Vientuļā māmiņa ātri vien aptver (bet iespējams, ka viņa to ir jau izskaitļojusi agrāk), ka nemaz tik vientuļa un pamesta viņa nav un ka bērns var būt kā garants ilgstošiem un regulāriem ienākumiem. Jo par viņas bērnu kā mūris iestāsies...valsts.

Jā, jā – nesmejieties! Tā pati valsts, kura izdzinusi trimdā simtiem tūkstošu savu iedzīvotāju, novedusi līdz cilpai tūkstošus, atstājusi bez pajumtes vecīšus un grūtdieņus, izzagusi un izlaupījusi tautas bagātības, radījusi sociālo fenomenu – tiesu izpildītājus – miljonārus! Un pēkšņi – rūpes par bērnu! Brīnums? Iespējams, ka kāds nezinošs vai naivs cilvēks tā domā, bet ir zināms, ka “lapsa kažoku gan maina, bet tikumu – ne”.

Kur tad “tas suns aprakts”? Ja zinām, ka valsts ģimenes pabalsts pirmajam bērnam Latvijā (no 2 līdz 15gadiem) ir 11,38eur mēnesī, valsts pārāk dāsna nešķiet. Tad kur ņemt naudu?! Āāā – tētis! Dažreiz viņus sauc par “bioloģiskajiem tēviem”. Es domāju, ka pareizāk būtu saukt par bankomātiem.

Valsts ir radījusi sistēmu (Uzturlīdzekļu garantijas fonds), kura garantē “vientuļajai” mātei vai šķirtenei ar bērnu regulārus ienākumus. Protams, ka ne uz sava rēķina. Vairāk nekā 90% gadījumu maksā vīrieši – bērnu tēvi. Un... bērni. Jā, jā – tie paši bērni, kuru interesēs (it kā) šī sistēma izveidota. Tas ir velnišķīgi. Tas ir bezgala zemiski. Bet shēma ir šāda.

Māte iesniedz tiesā prasību par uzturlīdzekļu piedziņu no bērna tēva. Tiesa, protams, to nekavējoties apmierina. Piedzīts tiek tik, cik var. Jo tiesnese, visticamākais, būs sieviete un nekavējoties nostāsies nabaga piekrāptās māmiņas pusē. (Latvijā ir rajonu tiesas, kur 100% darbinieku ir sievietes. Izņemot apsargu...) Pietiesās jo vairāk, jo labāk, bet ne mazāk kā 107,50 eiro mēnesī līdz 7 gadu vecumam un 129 eur mēnesī, sākot no 7 gadiem. Ņem, kur gribi.

Protams, veselam, strādājošam cilvēkam tas nekas sevišķs nav – lielākā daļa tēvu ar prieku uztur savus bērnus. Tas nekas, ka dažreiz naudiņa līdz bērnam nenonāk. Tā mēdz būt. Ieskaitīt, protams, var tikai mātes kontā, lai gan bērnam jau kopš sešpadsmit gadu vecuma var būt savs.

Dīvaini, ka tēvs, kuram bieži vien ir labas attiecības ar savu atvasi un kurš bieži ar viņu tiekas, nedrīkst pats izlemt, kas viņam būtu vajadzīgs un nopērkams. Bet tēvam taču aizgādības tiesības nav atņemtas! Bet par savas naudas izlietošanu bērna interesēs lemt viņš nedrīkst. To drīkst tikai māte.

Vīrietis drīkst tikai pelnīt un daļu nopelnītā ieskaitīt viņas kontā. Gluži kā Orvela “Zvēru fermā” - visi ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki par citiem. Un daži te kaut ko, piedodiet, muld par dzimumu līdztiesību... Un vēl – uzmanību! Nevienam (!) nav tiesību kontrolēt, kā sieviete tērē vīrieša bērnam ieskaitīto uzturlīdzekļu naudu! Nevienam viņai nav jāatskaitās! Nevienam! Bet – atgriežamies pie velnišķīgās bērnu krāpšanas.

Dzīve rāda, ka dažreiz notiek neparedzētas lietas. Piemēram, pat veseliem un stipriem cilvēkiem gadās saslimt, mēdz notikt arī negadījumi utt. Tādu piemēru ir daudz. Ja vīrietis kaut kādu iemeslu dēļ vairs nespēj samaksāt alimentus, sieviete raksta iesniegumu, un nekavējoties iesaistās Uzturlīdzekļu garantijas fonds. Šķirtenes vai vientuļās māmiņas dzīvē nekas nemainās – noteiktā datumā viņai kā notinkšķēja telefons ar bankas īsziņu par ieskaitījumu, tā arī turpina tinkšķēt. Summa tā pati, tikai sūtītājs cits. Bet pa to laiku...

Vīrietim, kurš kaut kādu iemeslu dēļ palicis bez darba, saslimis vai zaudējis darbaspējas, sāk krāties parāds. (Pēc būtības, kā vēlāk redzēsim, parāds sāk krāties...bērnam.) Loģiski - ja jau viņš nav varējis nomaksāt viena mēneša maksājumu, tad vairāku mēnešu summa viņam ir vienkārši “nepaceļama”.

Iesaistās šakālis - tiesu izpildītājs, kas, protams, ievērojami palielina parāda apjomu. Valsts labdarības maska sāk krist. Ja vīrietim ir īpašums, tas tiek apķīlāts. Vientuļā māmiņa vai šķirtene dzīvo “cepuri kuldama” - viņai ir ekonomiskā stabilitāte. Jo bieži vien viņas pamanās piedzemdēt bērnus no diviem vai vairāk vīriešiem, un viņi visi sūta alimentus...

Pēc statistikas vīrieši piedzimst nedaudz vairāk par sievietēm, bet mūža nogalē sieviešu ir ievērojami vairāk par vīriešiem, jo daudzi no viņiem mirst priekšlaicīgi. Pirms dažiem gadiem bija ziņa, ka gada laikā ir notikušas gandrīz četri simti pašnāvību (bez ceļu satiksmes pašnāvībām, kuras mūsu valstī netiek pētītas un uzskaitītas), un vairumā gadījumu tie ir vīrieši spēka gados (skandināvu pētījumā redzam, ka vairumā gadījumu vīrieši priekšlaicīgi aiziet no dzīves pusgadu pirms un pēc šķiršanās). (Teksts kursīvā no I.Keiša pētījuma)

Un tagad – visinteresantākais. Ja gadījumā vīrietis nomirst, viņa bērns kā neatraidāmais mantinieks nevar mantot viņa īpašumu, kamēr nav nomaksājis visu tēvam aprēķināto parādu. Bet tas jau sen vairs nesastāv no nesamaksāto uzturlīdzekļu summas, jo klāt nākuši tiesu izpildītāja “likumīgie procenti”, atlīdzība par “darbu”. Parāds ir pamatīgi uzblīdis, apaudzis. Tā valsts atgūst aizdoto naudu ar procentiem, ļaujot “nopelnīt” tiesu izpildītājam. Tikai... tas viss ir uz bērna rēķina. Tagad viņš pats apmaksā visu savulaik mammai ieskaitīto naudu.

Ja jaunais cilvēks nav tik bagāts un nespēj samaksāt tēvam aprēķināto parādu, tad zaudē tēva mantojumā atstāto dzīvokli vai māju. Vai ko citu. Tas “likumīgi” pāriet SIA LV īpašumā. Un par ko gan brīnīties – ir zināms, ka Latvijas “valsts” struktūras un iestādes ir reģistrētas komercuzņēmumu reģistrā un tām piešķirts DUNS numurs (Data Universal Numbering Sistem). https://www.dunsregistered.com/DUNS.aspx

Bet mamma... Viņa tik tālu nedomā – galvenais, lai šodien labi. Ne velti ir teiciens – vīrieši savu dzīvi iekārto, bet sievietes tajā iekārtojas...

Protams, ka rakstītais neattiecas uz visām sievietēm. Daudzas ir īstas, gudras mātes un savu bērnu intereses vērtē augstāk par savām. Tas ir normāli; tā iekārtota pasaule. Šodien tas ir retums, bet agrāk daudzas sievietes, kuru bērnu tēvi atteicās/negribēja/nevarēja piedalīties bērnu uzturēšanā, savā lepnībā iecirtās un nevienam neko neprasīja – izaudzināja bērnus pašas, tādējādi pasargājot savu lolojumu no potenciālu parādu uzkrāšanās, kā arī no saistībām pret tēvu tālākā nākotnē. Bērnam nebija ne tēva, ne “bankomāta”. Bet mazulis nekļuva arī par ķīlnieku trijstūra „sieviete – vīrietis – valsts” ekonomiskajos strīdos no kuriem, kā izrādās, viņš var iznākt ar parādu nastu.

Daudzi nezina vai negrib zināt, ka alimentu saņemšana uzliek par pienākumu pieaugušajam bērnam maksāt, bet tēvam – tiesības vajadzības gadījumā piedzīt vecumdienās uzturlīdzekļus no bērna. Es šeit runāju par juridisko pusi. Nedod, Dievs, lai kādiem vecākiem un bērniem būtu tik sliktas attiecības, ka tās jārisina tiesas ceļā! Bet tā gadās...

Gandrīz visas sievietes savus “bijušos” neieredz un alimentu pieprasīšanā izjūt arī zināmu atriebības saldmi. To veikli izmanto sistēma, kura faktiski nodarbojas ar sabiedrības un tradicionālo ģimeņu demontāžu. Bet kas tad ir sabiedrības pamats? Retorisks jautājums, jo visi zina, ka sabiedrības pamats ir ģimene. Es runāju par normālu ģimeni, jo sociopāti (cilvēknīdēji) pēdējā laikā izdara lielu spiedienu uz cilvēku apziņu, kultūru, tradīciju, dievbijību un valodu, mēģinādami par ģimeni nosaukt arī divu pediņu vai lesbiešu kopdzīvi.

Diskriminējošos un netaisnīgos likumus un regulējumus šajās tik jūtīgajās sieviešu – vīriešu – bērnu attiecībās nosaka cilvēki, kuri ir pret tradicionālajām ģimenēm. Paši bieži vien būdami “netradicionāli orientēti”, viņi apzināti un neapzināti nīst visu labo un pareizo. Galvenais viņu uzbrukuma mērķis ir tradicionālā ģimene. Bet ģimene nav “tradicionāla”, ja tajā nav vismaz trīs – tētis, mamma un bērns.

Tādēļ gan publiskā telpā, gan likumdošanā, gan sadzīvē, gan plašpatēriņa mākslā un subkultūrā tiek popularizētas un glorificētas nevis pilnas ģimenes, bet vientuļās māmiņas. Tam ir tālejošas un negatīvas sekas arī citā jomā – nepilnā ģimenē uzaugušam bērnam ir visai niecīgas iespējas kādreiz nodzīvot pilnvērtīgu ģimenes dzīvi. Jo viņš, vienkārši, nekad tādu nav redzējis; viņam nav parauga...

Ir jāsaprot, ka SIA LV ar labdarību nenodarbojas un naudu nevienam nedāvina. Ja esi saņēmis – atdosi ar uzviju. Ja ne tu, tad tavi bērni... Senais teiciens “par velti ir tikai siers peļu slazdā” nav atcelts. Bet šajā shēmā ir vēl viltīgāk – sieru slazdā liek valsts (Uzturlīdzekļu garantijas fonds), ēd sieviete ar bērnu, bet slazdā iekrīt... bērns. Tādējādi viņš ir uzturējis ne tikai sevi, bet (ievērojama apjoma alimentu gadījumos) arī mammu, valsti un sliktākajā scenārijā vairojis tiesu izpildītāju bagātību.

Te gan jāpiebilst, ka pieaugušajam bērnam (neatraidāmajam mantiniekam) tēva alimentu parāda gadījumā ir “tiesības” atteikties no mantojuma. Tad nekāda piedziņa pret viņu vērsta netiek, bet... viņš paliek ar “garu degunu”, jo tēva īpašumu – dzīvokli vai māju savāc ilggadējie “labdari” - uzņēmums SIA LV.

Tādēļ aicinu visas sievietes, pirms viņas uzsāk darbības, lai piedzītu no saviem “bijušajiem” alimentus, rūpīgi izvērtēt visus “par” un “pret” un apzināties visus zemūdens akmeņus, pret kuriem kādreiz visai sāpīgi var sasisties viņu mīļotais un lolotais bērns.

Bet labāk – nestrīdieties, bet dzīvojiet mīļi un draudzīgi, saticīgi un laimīgi! Visi kopā! Bez stiprām ģimenēm Latvijas nākotne nav iedomājama...

P.S. Labvēļiem, nelabvēļiem un visiem interesantiem daru zināmu, ka, lai gan es un mani bērni esam nežēlīgi cietuši no šīs sistēmas, man personīgi nav nekādu uzturlīdzekļu parādu un ļoti ceru, ka arī nebūs.

Novērtē šo rakstu: