Dzīvnieku aizsardzības likuma pieņēmēji: kas varēja iedomāties, ka sāksies kaut kāda suņu rīšana
PIETIEK27.05.2015.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Dzīvnieku aizsardzības likuma 17. pants gan norāda, ka "mājas (istabas) dzīvnieku aizliegts: 1) izmantot darbam kā vilcējspēku (izņemot šim nolūkam piemērotas šķirnes suņus speciālā aizjūgā); 2) audzēt un izmantot pārtikas un kažokādu ieguvei", taču saistībā ar Pietiek aktualizēto "advokāta - suņēdāja" tēmu vairāki lasītāji ir norādījuši, ka šis normas īstam suņa zupas cienītājam Latvijā tomēr ir apejamas. Uzklausījām vairākus bijušos Saeimas deputātus, kuri deviņdesmito gadu beigās šo likumu pieņēma.
Pēteris Salkazanovs:
- Mēs pat iedomāties nevarējām, ka varētu ēst suni.
- Tāpēc arī likumā par to nekas nebija?
- Nu, jā.
- Vai šodien vajadzētu to likumā ielikt?
- Noteikti, tas ir amorāli.
Kārlis Leiškalns:
- Tas ir pārtikas aprites jautājums. Tā ir visai Latvijas sabiedrībai nerakstīta norma, kas nav jāraksta. Domāju, ka Dzīvnieku aizsardzības likumā ierakstīt, ka nedrīkst ēst, ir daudz nepareizāk nekā visiem to tāpat saprast, ka tas ir garām.
- Aizliegums audzēt suņus un kaķus pārtikai tomēr ir likumā.
- Nu, jā.
- Bet vai par to ir paredzēts kāds sods?
- Tur varētu būt administratīvais sods, bet es nedomāju, ka kāds kaut ko tādu dara. Tas būtu tas pats, kas dzīvnieku aizsardzības likumā ierakstīt, ka zoofilija ir aizliegta. Tas jau nevienam nav prātā. Protams, ar atsevišķiem izņēmumiem. Es saprotu, ka kāds ir atzinies suņa ēšanā, tas ir kaut kāds murgains pasākums, bet likumā aizliegums ēst suņus, manuprāt, nav jāraksta. Tas liecinās tikai par sliktu sabiedrībai. Tā ir nerakstītā norma, sabiedrības morāle. Nedomāju, ka Latvijā atrastos daudz cilvēku, kas uzskatītu suņu un kaķu ēšanu par normālu. Ja kaut kas nav normāli, tas nav jāraksta likumā.
- Tad jau iznāk, ka arī bērnu seksuāla izmantošana nav jāraksta likumā, jo arī tas nav normāli.
- Nē, tas ir jāieraksta. Tie varianti, ka tas tiek darīts, ir daudz izplatītāki nekā tas ,ka kāds ēstu suni.
- Un tāpēc, ka gadījumu ir tik maz, tādēļ arī nevajag rakstīt likumā?
- Es domāju, ka vispār nav šādu gadījumu. Neticu, ka Latvijā ir gadījumi, ka cilvēki uzturā lieto kaķus un suņus. Es to likumu negatavoju, bet uzskatu, ka tādas lietas nav likumā jāraksta. Ja tādas lietas parādītos, tad ar likumu ir jāierobežo. Bet 1999.gadā, kad pieņēma likumu, tad nebija tādas prakses. Esmu dzirdējis, ka Krievijas armijā Sibīrijā audzēja suņus ēšanai, bet pie mums tas nav.
Juris Dobelis:
- Varbūt toreiz neviens tik tālu neaizdomājās, ka sāksies kaut kāda suņu rīšana. Es esmu, protams, pret jebkādu suņu ēšanu. Tur nav jautājumu.
- Vai vajadzētu likumā ierakstīt, ka nedrīkst?
- Es esmu asāku domu piekritējs. Reizēm šķiet, ka ir jāpasaka skaidrākā valodā. Kategorisks dzīvnieku mīļotājs, nevaru nogalināt nevienu dzīvnieku. Ja to var izdarīt ar skaidrāku valodu, es esmu par.
- Bet likumā nav minēts nekāds sods.
- Es jums piekrītu. Varu apsolīt Nacionālās apvienības deputātiem uzstādīt tādu jautājumu, lai bīda uz priekšu. Ja ir tāda vajadzība.
- Droši vien, jo ir sākuši popularizēt, ka esot garda zupiņa.
- Nu, es nezinu, suns ir cilvēka draugs, mīļš. Nekad senlatvieši nav ēduši suņus, kāpēc lai mūsdienu latvietis ēstu. Fui! Suņi ir gudri dzīvnieki, reizēm gudrāki par vienu otru cilvēku.
- Bet ir parādījušies cilvēki, kas popularizē, ka bijuši Ziemeļkorejā un tur bijusi garda suņa zupiņa.
- Es esmu bijis vismaz 50 valstīs un nekad neesmu izmantojis iespējas ēst kaut kādus rāpuļus vai dzīvu radību. Man ir savi principi. Vienmēr esmu atteicies. Ir tādi baudītāji, kuriem visu vajag nobaudīt.
- Bet, ja tas ir advokāts, kas pat popularizē?
- Šaubos, vai tāds cilvēks var būt advokāts. Žēl, ka ir tāds cilvēks, kas popularizē. Tas ir nožēlojami.
Seko mums 
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
