Dzīvnieku nogalināšanai jābūt pamatotai, tos nedrīkst „apsaimniekot” tikai tāpēc, ka ļoti gribas nogalināt
Vilnis Skuja, biologs18.02.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Sarunās par medībām aizvien priekšplānā tiek izvirzīts dzīvnieciskais (gaļa, ēšana) un vegāni. Izklaides medību aizstāvji zina, ka dabā eksistē barības ķēdes un vienmēr mēģina „zinātniski” aizsegties ar tām. Tajā pašā laikā šie cilvēki neko negrib dzirdēt par citiem zinātnes atklājumiem, kas 21.gs. ir izmainījuši mūsu priekšstatu par dzīvnieku pasauli.
Dzīvniekiem piemīt emocijas, tie izjūt antipātijas vai gluži pretēji - empātiju, to ciešanas var būt ne tikai fiziskas, bet arī psihiskas. Dzīvnieki nav tikai skrejoši vai lidojoši gaļas gabali, kā te viens otrs mēģina iztēlot. Tiem ir personīgā un sociālā dzīve, savi ieradumi, trūkumi, tie spēj izjust ciešanas un pārdzīvo zaudējuma rūgtumu.
Es kā cilvēks, kurš ir daudz nogalinājis, jo esmu vecs mednieks, saprotu, ka ir grūti nogalināt dzīvnieku pēc tam, kad esi ieskatījies tam acīs, bet nogalināt ir vēl grūtāk, ja apzinies, ka tavs šāviens izdzēš unikālu būtni un visu viņas pasauli.
Laikam tāpēc medījot labāk ir aizmirst visu, kas skolā mācīts, un ticēt, ka, redz - burkāns arī ir dzīvs, un tāpēc kāda starpība, ko mēs kaujam - burkānu (auga daļu) vai, piemēram, kaķīti, suni, vilku vai meža cūku, kam atšķirībā no burkāna ir nervi un smadzenes, kuri spēj just, domāt, priecāties, baudīt un pārdzīvot.
Par tiem burkāniem es kādreiz dusmojos uz saviem kolēģiem - bioloģijas skolotājiem, kuri tik slikti mācījuši medniekus skolā, līdz sapratu, ka tā nav viņu vaina. Medniekiem šāda “aizmiršana” ir savas psihes aizsardzība, no vienas puses, un izmisīga vēlēšanās saglabāt savas tiesības nodarboties ar iemīļoto hobiju, kurš daudziem kļuvis par atkarību, no otras.
Esot nepareizi teikt, ka medībās dzīvniekus šaujot. Pareizi esot jāsaka, ka dzīvnieks tiek nomedīts, bet kā tas maina faktu, ka, dzīvnieku nomedījot, mēs to nogalinām?
Es vienmēr esmu atkārtojis, ka medības ir nepieciešamas kā dzīvnieku populāciju apsaimniekošanas instruments, bet ne visas populācijas ir jāapsaimnieko. Dzīvnieku nogalināšanai jābūt pamatotai. Tos nedrīkst „apsaimniekot” tikai tāpēc, ka ļoti gribas nogalināt.
Pārpublicēts no Twitter
Attēlā - Ventspils pilsētas izpilddirektors Aldis Ābele (ZZS).
Seko mums 
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
Nesen beidzu lasīt latviski izdoto somu žurnālistes Jesikas Aro grāmatu "Putina troļļi", kas stāsta par Krievijas informācijas kara operācijām. Lai arī žurnāliste apraksta Kremļa operācijas citās valstīs, grāmata palīdz labāk saprast arī to, kas notiek Latvijā, tāpēc izlēmu padalīties ar dažiem vērojumiem un secinājumiem.
Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča gadījums Latvijas politikā ir saistāms ar mērķtiecīgu darbu, kur visa pamatā ir ne tikai spēja izmantot apstākļus, bet tos vispirms – izveidot. No viņa var pamācīties gan lapsa kūmiņš, gan pelēkais vilks, gan zaķītis – strupastītis. Turklāt Rinkēvičs saviem uznācieniem ir arī pielāgojis kādu mēbeli – skapi, kas kalpo ne tikai kā drēbju pakaramais, bet arī kā savdabīgs pjedestāls uz kā pakāpties.
Aleksandra Lukašenko sliktais veselības stāvoklis liek domāt par to, kas var notikt, ja viņš nespēs pildīt vadoņa lomu. Pirms tas kļūst skaidrs, atskatīsimies, kas ir bijis aktuāls Baltkrievijas un Krievijas attiecībās pēdējā laikā.
