Dzīvnieku tiesību aktīvisti Latvijā tiek brutāli un zemiski nīcināti, lai panāktu tā dēvēto „high-kill” patversmju absolūtu uzvaru

Visa mūža garumā mana lielā un bezgalīgā mīlestība ir bijusi daba un dzīvnieki. Pēdējos astoņus gadus esmu veltījusi dzīvnieku aizsardzībai, atdodot šai sirdslietai savas mājas, savus līdzekļus un savus spēkus. Varbūt tieši tāpēc mūsmājās nokļuvušie dzīvnieki vienmēr ir jutušies laimīgi, mīlēti un vajadzīgi.

Pa šiem gadiem esmu gan mēģinājusi strādāt, lai cilvēkus izglītotu, gan cīnījusies ar stulbu un vēl stulbāku saimnieku rīcības sekām. Pret stulbumu cīnīties ir iespējams. Bet cīņa pret anormālo korumpētību un patvaļu valsts iestādēs, ar ko pēdējā pusgada laikā nācies saskarties, domāju, visiem dzīvnieku tiesību aizstāvjiem, pats par sevi saprotams, ir bezjēdzīga. Kā saka: “Protiv sistemi ņe poprjoš!”

Jau labu laiku dzīvnieku tiesību aktīvisti Latvijā tiek brutāli un zemiski nīcināti, lai panāktu tā dēvēto high-kill patversmju absolūtu uzvaru. Tas taču ļaus bez sirdsapziņas pārmetumiem un tīrām rociņām slepkavot visus, kas neatbilst mājdzīvnieka ideālajam modelim – balts, pūkains, zemāks par zāli, parocīgs – tas ir perspektīvs mājdzīvnieks. Visi pārējie ir likvidējami atkritumi, kuru vieta ir konteineros, nevis sabiedrībā.

Turklāt PAR mājdzīvnieku eitanāzijas maksimizēšanu viskaislīgāk cīnās klimaktēriskā sindroma mocītu kundzīšu grupa, kuras pašas nu nekādi neatbilst sabiedrībā pieņemtajam standartam 90-60-90. Vai tiešām jums, dāmas, šķiet, ka jūsu 100+ kg celulīta ir kas tāds, kas sabiedrībai panesams vieglāk nekā, piemēram, pieticīga izskata suncis vai mincis bez acs? Manuprāt, cilvēka paša trūkumi ir tie, kas ļauj saskatīt dvēseles burvību arī aiz necilas ārienes.

Pēdējā pusgada laikā, darbojoties Dzīvnieku aizsardzības likuma un Veterinārmedicīnas likuma grozījumu izstrādē, nācies pabūt vairākās iestādēs un ministrijās. Vēroju sejas un emocijas. No vienas puses - gaišas, nogurušas, tomēr entuziasma un cerību pilnas dzīvniekmīļu acis, bet iepretim – kantoržurku pelēkie un vienaldzīgie ģīmji ar atsevišķiem dusmu izvirduma iestarpinājumiem.

Ziniet, kamēr valsts iestādēs dokumentus grauzīs kantoržurkas, kamēr lobiju diktēs tādas anomālijas kā atsevišķi vetārsti, kas aicina masveidā nogalināt dzīvniekus, nicinoši dēvējot tos par krančiem, kamēr labdarība tiks uztverta kā bizness un darbs, nevis vēlme palīdzēt, kamēr mājdzīvnieku vairošana būs finansiāli izdevīgs pasākums, mēs dzīvosim tieši tādā p....ā, kādā dzīvojam šobrīd.

Mēs, gluži tāpat kā es šobrīd, brīnīsimies, ko pīpē valsts dienesta darbinieki, lai safantazētu neesošu protokolu numurus, uz kuru pamata absolūti pretlikumīgi iekasēt sodus. Mēs slīgsim papīru kalnos, aiz tiem pazaudējot lielāko vērtību, kāda vien var būt, – dzīvību – gan cilvēka, gan dzīvnieka.. Mēs kļūsim par zombijiem, kuri pilda pavēles, rīkojumus, absurdas prasības, lai ierēdneļi uz mūsu rēķina pieštaukātu savas izspīlētās kabateles.

Es neesmu zombijs. Es neatbalstu biznesu ar dzīvniekiem. Es nereģistrēšu patversmi, ko man tik intensīvi uzspiež nu jau ar atklāti nelikumīgiem līdzekļiem. Man ir biedrība – LR likumdošanā noteikta LEGĀLA juridiska vienība. Mana vienīgā vēlme ir palīdzēt DZĪVNIEKU, nevis ierēdņu labturībai un labsajūtai.

Ja iestādēm, kuru tiešais uzdevums ir rūpēties par dzīvnieku labturību valstī, nav sagremojams tas, ka biedrībā dzīvnieki var dzīvot laimīgu, apmierinātu un brīnišķīgu dzīvi, nevis sēdēt patversmes krātiņā un gaidīt savu pēdējo stundiņu, tad ellē šādas iestādes!

MANA vienīgā rūpe ir un vienmēr paliks dzīvnieki.

Sirds delnā vairs nebūs. Un, lūdzu, nesakiet: “Andra, nepadodies!”. Es nepadodos. Mani nevar tik vienkārši salauzt. Es PIEKĀŠU šo sistēmu!

P.S. LŪDZU ATSAUKTIES JURISTU, KAS VARĒTU PALĪDZĒT CĪNĪTIES PRET IESTĀŽU PATVAĻU, KĀ ARĪ VARĒTU SNIEGT KONSULTĀCIJAS SAISTĪTOS JAUTĀJUMOS.

Paldies no sirds!

Novērtē šo rakstu: