Dzīvokļu māju privatizācija pārvēršas ekspropriācijā: kā dzīvokļu īpašniekus kārdina kļūt par “zemes baroniņiem”

Tie “remontētāji” tur tagad arī klusi un mierīgi “sēž”. Tad “vilciena mašīnists” izsauca “(privatizācijas procesa) avārijas glābējus” (“pabeigšanas likums”). Tad nu “glābējs” trakā steigā brauca pa tām pašām strupceļa sliedēm, “uzdrāzās” virsū salūzušajam vilcienam un nogrūda to pat no strupceļa sliedēm un iestūma atlūzas - dziļā grāvī. Tur tas “salūzušais vilciens” tagad guļ “mūžīgi mūžos”.

Vienīgi noskumušais mašīnists ar stellatslēgu staigā apkārt tai lūžņu kaudzei un no “bleķa gabaliņiem” mēģina saskrūvēt kaut ko līdzīgu “braukt spējīgam” transportlīdzeklim. Savu “konstrukciju” gan šis “mašīnists” (te – RD, tās Īpašuma komiteja un komisja DMPK) cenšas “sastiķēt” pēc nekam nederīga “konstrukcijas rasējuma” (šeit – FNZG). Taču tas RD komitejās un komisijās nevienu nesatrauc. Ar kaut ko taču algas saņemšanai jānodarbojas, arī - sēžot grāvī.

Tāds nu šobrīd izskatās tās “katastrofas” rezultāts. Lūžņu kaudze grāvī un apkārt staigājoši “FNZG-atslēdznieki” (šeit – Komiteja apstiprina Komisijas “uzzīmētās-FNZG-bildes). Tagad arī mēs mēģināsim kopīgiem spēkiem uzzīmēt atsevišķas ainas no šīs “katastrofas” epizodēm līdzīgi kā to visur pasaulē dara citu katastrofu pētnieki. Šeit impulsu tādai pētniecībai deva vakar konstatētais “ekspropriācijas gadījums”. Kopumā tas ir nepatīkams un dzīvokļu īpašniekiem (DzĪ) kaitniecisks valsts varas paņēmiens. Taču tas pavēra arī jaunas durvis uz šīs “katastrofas” līdz šim nezināmajām detaļām, kas ļaus ātrāk atrast galvenos iemeslus (kļūdas konstrukcijā, nepilnības procesa vadībā, ārējo apstākļu ietekme [maigi izsakoties] u.c.).

Viens no tādiem indikatoriem, ko pavēra “ekspropriācijas gadījums”, ir “metodes paņēmiens” pārdot (nodot) katram atsevišķam DzĪ īpašumā kāda valstij (te – pašvaldībai) piederoša zemes gabala “domājamās daļas”, kuras tas DzĪ varētu ierakstīt zemesgrāmatā (ZG) uz sava kā šo domājamo daļu īpašnieka vārda. Tas ir vakardienas vēstulē minētais gadījums ar man īpašumā nodotajām zemes “domājamajām daļām” it kā “pie dzīvokļa Mājā Ē-6”. Es tās “daļas” ZG neierakstīju tajā vakardienas vēstulē minēto iemeslu dēļ. Par to mani arī RD DMPK “sodīja ar ekspropriāciju”, valsts varas vārdā atņemot man šo manu īpašumu. Tā ir viena šīs “ekspropriācijas” puse (kas notika un kāds ir rezultāts). Šoreiz jau “neko briesmīgi lielu man neatņēma”. Tāpēc es šādu “valsts varas” izpausmi vairāk uztveru kā “varas” mēģinājumu “iebiedēt nepaklausīgos NP-Māju DzĪ. Vismaz zināšanai pieredze – noderēs (ej nu sazini, ko no tiem “ekspropriatoriem” nākotnē vēl var sagaidīt. ”Otra puse ir iemesli un apsvērumi, kāpēc es šo “toreiz vēl manu īpašumu” ZG neierakstīju. Tie ir šādi.

Pirmkārt, jau gadus 10-15 es vēroju dažādas “kļūdas un nepilnības” [atkal - maigi izsakoties] tajā RD DMPK organizētajā “privatizācijas procesā”. Viens tāds vērojums noslēdzās ar rezultātu 11-03-2019 Saeimas organizētajā “paneļa diskusijā” (Diskusija) par NP-Māju privatizācijas tematiku. To vadīja toreizējais deputāts (tagad – ekonomikas ministrs [tātad, arī –šodienas “privatizācijas ministrs”) Viktors Valainis. Tajā Diskusijā “zemes baroni” žēlojās par grūtībām un likumu ierobežojumiem pārdot (par dārgu cenu) DzĪ savu [neapbūvēto] zemes gabalu “domājamās daļas”. Tam būtība pamatā ir tāda. Ja kāds viens DzĪ nopērk no “zemes īpašnieka” tā zemes gabala “domājamās daļas”, tad šis DzĪ automātiski kļūst par šī zemes gabala “kopīpašnieku”. Īsi sakot, ar tādu darījumu šis DzĪ tikpat automātiski “nostājas frontes otrā pusē”, kļūst par mazu, bet tomēr “zemes baroniņu” un no tā brīža jau kopīgi ar “lielo zemes baronu” iekasē no pārējiem savas mājas DzĪ “zemes nomas maksu” (tagad – likumisko lietošanas maksu).

Jau noskaidrojām, ka darbībās un paņēmienos valsts (pašvaldība) un “zemes baronu” zemes naudas iekasēšanas procedūrā maz atšķiras. Tātad, ja es būtu šīs man RD DMPK manā īpašumā nodotās “zemes domājamās daļas” ierakstījis ZG, tad es kļūtu par tāda zemes gabala kopīpašnieku un kopīgi ar RD DMPK iekasētu “zemes likumiskās lietošanas maksu” no saviem kaimiņiem Mājā Ē-6 ar tādu pašu rēķinu, kādu man piestādīja DMPK. Te starpības modelī faktiski nav atkarībā no tā, vai zemes gabala īpašnieks ir kāda sveša (pat – anonīma) privāta vai juridiska persona, vai arī tā ir pašvaldība (kā manā gadījumā). 

Abos variantos, ierakstot ZG tāda zemes gabala domājamās daļas uz sava kā “kopīpašnieka” vārda, tāds DzĪ automātiski pārkāpj frontes līniju un iestājas “zemes baronu pusē”. Es to situāciju izpratu visai labi un negribēju kļūt par “zemes lietošanas naudas iekasētāju” no Mājas Ē-6 kaimiņu DzĪ. Par to RD DMPK mani “sodīja ar ekspropriāciju” un man šo manu īpašumu (manā īpašumā nodotās zemes gabala domājamās daļas) kā “valsts vara” – vienkārši atņēma. Toties ar to man radās jauna iespēja dziļāk ielūkoties šajā “RD privatizācijas katastrofā”.

Otrkārt, ja es tomēr būtu sagribējis un atļāvies tās man nodotās zemes gabala domājamās daļas ierakstīt ZG “kopīpašumā ar Rīgas domi”, tad ar to pašu es būtu arī “apliecinājis savu piekrišanu” RD DMPK organizētajai “stipri netīrajai” NP-Māju – “privatizācijas metodikai”. Arī “tādu prieku” es šai RD DMPK negribēju sagādāt. Ar savu “neierakstīšanu ZG” es nodemonstrēju savu “nepiekrišanu” iesaistīties “tik netīrā darījumā”, kurā RD DMPK mēģināja man “iesmērēt” it kā manā īpašumā domājamās daļas no “neapbūvēta zemes gabala”, kuram “nav pat adreses”. Ja es tādam darījumam piekristu, tad ar to es būtu kļuvis par līdzdalībnieku “tik netīram un murgainam darījumam”. To nu man negribējās darīt. Par to arī RD DMPK “mani sodīja ar ekspropriāciju”.

Treškārt, RD DMPK ar šādu “ekspropriācijas darījumu” spoži nodemonstrēja šai pārvaldes (varas) iestādei dotās plašās pilnvaras, tiesības un iespējas ar zemes gabaliem NP-Māju privatizācijas procesā izrīkoties dažnedažādi. Piemēram, lai “ekspropriētu” kādus “senos laikos – kļūdaini iedotus zemes gabalus” (teiksim, zem NP-Mājas pamatiem) un “samainīt” tos ar “zemes gabaliem “tālu ārpus mājas pamatiem”). Šis aspekts varētu interesēt tos NP-Māju DzĪ, kuri līdz šim varbūt domāja, ka tas varētu būt stipri sarežģīts un “gandrīz neiespējams” pasākums. Nu, re! Izrādās, ka tāds darījums ir “vienkārši un elementāri” īstenojams.

Kā teikt, katra puse guva savu labumu. RD savā “valsts īpašumā” atguva kādas “mazas domājamās daļas” no kāda “neapbūvēta zemes gabala”, kas patiesībā ir “apbūvēts” (tikai RD šo faktu – slēpj). Es, savukārt, guvu unikālu iespēju detalizētāk izpētīt pasaulē vienīgo “dzīvojamo māju privatizācijas modeli” tā “25-gadu darbināšanas jubilejas gadadienā” (šeit – Māja Ē-6 nodota privatizācijai 2000.gada vasarā).

Ceru, ka manas pārdomas par savu pieredzi “RD DMPK privatizācijas procesā” varbūt noderēs arī citiem DzĪ līdzīgās situācijās NP-Mājās. Tāpēc šodien beidzu šo pārskatu. Vēl dažas atlikušās “RD DMPK privatizācijas katastrofas detaļas” atstāju iztirzāšanai kādā no nākošajām vēstulēm.

Novērtē šo rakstu: