Iesaki rakstu: 
Līdz ar Džo Baidena kļūšanu par ASV prezidentu, nomainot populistisko un Kremļa mīlēto Donaldu Trampu, ASV tiesībsargājošās institūcijas un drošības dienesti ir beidzot aktualizējuši jautājumu par krievu specdienestu sadarbošanos ar talibiem amerikāņu karavīru slepkavošanā Afganistānā.
Medijos tiek norādīts, ka šis jautājums ir nonācis ASV administrācijas dienas kārtībā pēc ASV prezidenta Baidena telefona sarunas ar Gelendžikas bunkura saimnieku Vladimiru Putinu. Ne velti Baidens tik tikko publiski paziņoja, ka vairs nekad netikšot piedotas da jeb kādas Kremļa agresijas izpausmes. Cerams, ka Amerika turēs doto vārdu!
Ir gūti pierādījumi, ka Kremlis visiem spēkiem cenšas noslēpt faktu, ka rubļi tikuši maksāti teroristiem. Tagad Wagner kaujinieki izdara spiedienu uz Taleban „pulciņa” līderiem, lai tie klusētu par to, ka ir saņēmuši no Putina specdienestiem naudu par amerikāņu karavīru slepkavošanu. Varbūt kāds no viņiem ar Kremļa specdienestu un privāto militāro kompāniju gādību jau medī citos medību laukos.
Atgādināšu, ka vēl Trampa valdīšanas laikā kļuva zināms, ka 2000. gadu vidū Kremļa vadība bija nodibinājusi kontaktus ar Taleban kustību Afganistānā, jo Putina režīma un Irānas interesēs nebija miera sarunu notikšana starp ASV un konfliktējošiem grupējumiem Afganistānā. Kremlim un Irānai vajag, lai Afganistānā turpinātos karš un tāds karš, kurš liktu lēnām noasiņot Rietumu sabiedroto spēkiem.
Turklāt, no otras puses, Maskavas attiecības ar Afganistānas administrāciju ir visai saspīlētas, bet ko tad tie vecie čekisti grib pateikt ar atklātu Taleban teroristu atbalstīšanu un aicināšanu pie sarunu galda.
Vēl tikai atgādināšu, ka Kremlis divpusēju militāro mācību ar Tadžikistānu piesegā regulāri piegādā apbruņojumu Taleban kaujiniekiem Afganistānā.
Nu, ko? Kremlis tagad var sākt gatavoties īstam aukstajam karam, ne tādam, kāds tas bija gļēvā Trampa laikā.
Visticamāk mēs drīz varēsim lasīt no avīžu virsrakstiem par kaunpilnu Wagner kaujinieku iznīcināšanu Afganistānā, Lībijā, Sīrijā un Austrumukrainā. Tas notiks negaidīti un efektīvi, gluži tāpat kā ar asiņainā Irānas ģenerāļa Kasema Soleimani samalšanu lupatu lēveros Irākā. Vēl tagad viens otrs suns skaļi smilkst Irānā!
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
