Iesaki rakstu: 
Lielākā cilvēku daļa, arī latviešu, dzīvo ilūziju varā. Bieži nākas dzirdēt sašutušas runas un pārmetumus par kādu politiķi – nu kā viņš tā drīkst, nu kā viņš tā var... Bet kāpēc lai viņš tā nedrīkstētu un nevarētu? Noziedznieki neveido noziedzīgas organizācijas, lai ievērotu likumus, politiķi neveido politiskas organizācijas un necīnās par varu, lai ievērotu likumus un partiju programmās rakstīto.
Kā vieni, tā otri to dara tikai ar vienu nolūku - gūt varu un naudu. Kā, tas viņiem nav svarīgi. Viņi ir izvēlējušies tādu ceļu, kas vairumam cilvēku nav pieņemams. Citādi viņi neprot un nevēlas. Viņi apzinās, ko dara, bet tas viņos neko nemaina, tikai spēcīgāk virza uz mērķi. Viņiem nav draugu un bieži nav radu. Tikai intereses, un citu galvas ir pakāpieni, uz kuriem pakāpties.
Naivi ir cerēt uz politiķa godaprātu, īpaši valstu vadītāju cilvēcisku rīcību. Viņi ir tikai funkcijas, un par pārējiem viņiem nospļauties. Viņi ir paēduši un izārstēti. Viņi dzīvo savā pasaulē, un, kā dzīvo citi, viņus interesē tikai tik, cik tas nepieciešams, lai gūtu un saglabātu varu.
Vladimiram Putinam nospļauties uz starptautiskajām vienošanām, uz starptautiskiem līgumiem. Tie viņam nekad nav bijuši saistoši. Viņš rīkojas tikai atbilstoši savām vēlmēm un interesēm. Bet Rietumi ir tik vāji, bez gribas un nostājas, ka nespēj viņa rīcību ierobežot. Viņš atļaujas darīt to, ko vēlas un kas viņam šķiet nepieciešams. Ja vajag, notriec pasažieru lidmašīnas, ja nepieciešams, okupē kaimiņvalstu teritorijas, nogalina, bet Rietumu līderi brauc pie viņa pozēt un klanīties. Viņi pret to nevar iebilst, jo ir sen nopirkti un savervēti.
Nevis V. Putins aicina ASV prezidentu Donaldu Trampu satikties, bet Tramps aicina satikties. Un tas nav nekas jauns. Politikā tā vienmēr ir noticis, jo politikā pie varas raujas un tiek vienmēr sabiedrības sliktākā daļa. Rietumi nodeva arī pirms Otrā pasaules kara un arī pēc. Nodod šodien un nodos rīt. Cerēt uz viņiem ir naivi un nav gudri. Bet vai varam cerēt un paļauties paši uz sevi? Kur ir mūsu varēšanas apliecinājums pēdējos trīsdesmit gados?
Eiropas valstīm vienmēr ir bijušas svarīgākas savas intereses. Tā tas ir arī šodien. Tās tomēr ir sociāli nodrošinātas un paēdušu pilsoņu valstis. Kāpēc gan lai tās rūpētos par Latviju vai Ukrainu. Un kur nu vēl tērētu naudu vai karotu to labā. Kāpēc lai bojātu attiecības ar Putinu, kurš tiā piegādā izejvielas, kaut kādas korupcijas apsēstas Ukrainas vai Krimas dēļ? To labklājībā dzīvojošie eiropieši nesaprot.
Eiropas līderi risina un tiem rūp tikai viņu personiskās intereses. Lieliski to ilustrē bijušais Vācijas premjers Šrēders. Viņš strādā Krievijas uzņēmumā Gazprom, no kura peļņas tiek uzpirkti Eiropas līderi, un saņem milzīgu algu. Naivi ir domāt, ka viņam vairāk rūp Vācijas liktenis, nevis personiskā kabata. Šādi izvēli politiķi izdara tikai savtīgu interešu virzīti, un šādus cilvēkus ir viegli nopirkt, jo viņi politikā nav ideju dēļ, bet idejas ir veids, kā pelnīt. Šrēderam nerūp Eiropas nākotne, daudz svarīgāka tam ir viņa paša šodiena.
Ar šo arī ir izskaidrojami Krievijas sasniegumi un noziedzīgā Putina režīma eksistences noslēpums. Viņš nav vienīgais, tur var piepulcināt klajus Putina ietekmes aģentus – Viktoru Orbānu, Igoru Dodonu, Silvio Berluskoni, arī Marinu Lepēnu no Francijas, un šo sarakstu varētu ilgi turpināt, ja pārietu uz valstu otrajām un trešajām personām. Šo sarakstu nāktos papildināt ar daudziem deputātiem Eiropā, senatoriem, kongresmeņiem un arī Latvijas varas vīriem un sievām. Eiropas Padomē un žurnālistu saimē. Ietekmīgiem sabiedriskās domas veidotājiem.
Mēs sajuktu prātā, ja uzzinātu patiesību, cik tālu stiepjas Kremļa roka. Pasaulē ir ļoti daudz Krievijas apmaksātu ietekmes aģentu. Tie ir par naudu strādājoši cilvēki, kuri nav ziņotāji, kā mēs to domājam. Tur nav nekādu kartiņu un maisu. Ar viņiem ir tikai mutiskas vienošanās, un samaksa arī var būt dažādos veidos. Nav tikai naudas pārskaitījumi no konta kontā.
Piemēram, ja Krievijai ir nepieciešams izveidot kādu sabiedrisku fondu, teiksim, migrantu aizsardzībai un rūpēm par tiem. To izglītošanai utt. nekavējoties tiek aktivizēti ietekmes aģenti. Parādās publikācijas, reportāžas, un radīts instruments, ar kura palīdzību pārpludināt Eiropu ar migrantiem. Mums rodas viedoklis, ka migrantu krīze ir nejauša un izriet no Eiropas muļķības, bet cēloņi var būt pavisam citi. Un tā daudzās jomās.
Var gadīties, ka Krievijai ir nepieciešami nemieri kādā no Eiropas valstīm, lai padarītu labvēlīgākus to vadītājus sarunās ar Krieviju. Arī tad šādi instrumenti tiek izmantoti. Izsekošana un dažādu nesmukumu kolekcionēšana, lai nepieciešamības gadījumā savaldītu kādu politiķi. To visu Krievija var, ja ir, kas maksā un kas naudu ņem.
Mums ir jāpārstāj cerēt uz kādu palīdzību no ārpuses. Neviens mums nepalīdzēs, nodevības turpināsies. Slīcējiem ir jāglābjas pašiem.
Pasaule dzīvo pēc džungļu likumiem. Kam spēks, tam vara. V. Putinam pietiek naftas naudas un nekaunības, lai būtu stiprāks par impotentajiem Rietumiem. Tāpēc viņš ir stiprāks, un stiprākais diktē.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
