Iesaki rakstu: 
Latvijas ebreju kopienā bez publiska trokšņa, bet asi uzliesmojis kārtējais kašķis - Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes priekšsēdētājs, viens no Latvijas bagātākajiem cilvēkiem Arkādijs Suharenko šā gada janvāra beigās pat vērsies Valsts prezidenta kancelejā, lai paziņotu: "Sakarā ar bieži dzirdētiem Barkāna kunga izteikumiem (kurš sevi sauc par rabīnu), paziņojam, ka ne Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomei, ne Rīgas ebreju reliģiskai kopienai, kura ir tās biedrs, nav nekāda sakara ar Barkāna kunga izteikumiem, kā arī viņa komercdarbību un „projektiem"."
Kā rāda Pietiek šodien publicētā sarakste un informācija, ar ko iepazīstināti ebreju kopienas biedri, pēdējā laikā Rīgas ebreju reliģiskajā kopienā parādījušās baumas, ka bijušā Latvijas un Rīgas virsrabīna Nātana Barkāna dēls Menahems Barkahans vērsies kādā Izraēlas privātajā tiesā ar prasību pret kopienu, bet tā atteikusies tiesāties pēc Toras likumiem.
Izrādās, pagājušā gada sākumā Barkahans izvirzījis sūdzību pret Rīgas ebreju reliģisko kopienu, kura viņam atņēmusi rabīna vietu Rīgas sinagogā, kaut arī šī vieta viņam pienākoties kā mantota no tēva Nātana Barkāna.
Uz šo prasību kopiena viņam paskaidrojusi, ka rabīna vieta netiek mantota, ka viņa kandidatūra uz rabīna vietu vispār nekad nav izskatīta un ka Rīgas ebreju reliģiskā kopiena nekad neesot interesējusies par Barkahana darbību viņa "privātās kopienas" priekšsēdētāja postenī.
Taču Barkahanu šie skaidrojumi nav apmierinājuši, un viņš vērsies vienā no Izraēlas rabīnu tiesām, pieprasot morālo kompensāciju 100 tūkstošu dolāru apmērā. Savukārt kopiena uzskatījusi, ka Barkahana izvēlētā tiesa ir ar sliktu reputāciju, tāpēc pieprasījusi lietu izskatīt Krievijas galvenā rabīna tiesā, jo "šī tiesa, tostarp teritoriāli un valodas ziņā, ir mums pieņemamākai nekā Izraēlas tiesa".
"Ir jāpiezīmē, ka M. Barkahana kungs, vēršoties Izraēlas tiesā, sameloja, norādot, ka Krievijas galvenā rabīna tiesa atteikusies izskatīt šo lietu. Tādējādi M. Barkahans guva piekrišanu (ar melu palīdzību) no Izraēlas privātās tiesas izskatīt lietu parastā tiesā," teikts kopienas skaidrojumā.
Pagājušā gada augustā Barkahanu par rabīnu dēvēja Latvijas Avīze, publicējot apjomīgu publikāciju par viņu un par Barkahanu minot: "Rabīns ir arī [Rīgas geto] muzeja direktors, vada Rīgas un Latvijas reliģisko draudzi Šamir un aktīvi darbojas biedrības Šamir valdes priekšsēdētāja amatā."
Cik zināms Pietiek, daudziem ebreju kopienas redzamiem pārstāvjiem nav patikusi Barkahana nostāja ebreju bijušo īpašumu atdošanas jautājumā, par ko viņš izteicies šajā Latvijas Avīzes intervijā. Publicējam būtiskākos no tiem:
"- Latvijā pēc padomju okupācijas 1940. gadā viss īpašums – latviešu, poļu, studentu, vācu, ebreju un cits – tika nacionalizēts. 1944. gada 14. oktobrī Rīgā bija palikuši 185 ebreji no 93 tūkstošiem Latvijas ebreju. Tos īpašumus jau nebija kam atdot. Daļa no tiem ebrejiem, kas tika izsūtīti, atgriezās Latvijā. Ne viens vien aizbrauca septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, jo nevēlējās dzīvot padomju Latvijā. Turpretī ieradās reliģiozie ebreji, jo viņi uzskatīja, ka Latvijā reliģiozam cilvēkam ir vieglāk dzīvot.
- Par īpašumiem man bija diskusija pirms sešiem gadiem ar ebreju draudžu un kopienu padomes pārstāvjiem. Toreiz vaicāju: cik maksā viena asins lāse? Neviens to nevar pateikt. Mēs nevaram runāt par naudu.
- Ir diezgan daudz ebreju organizāciju, kas kopienas darbā nepiedalās. Piemēram, Rīgas un Latvijas reliģiskā draudze un biedrība Šamir ir pret to, ka reliģisko draudžu un kopienu padome ir noslēgusi līgumus ar starptautisko ebreju organizāciju. Kopienas vadība ir teikusi, ka nākotnē vajadzētu palīdzēt tām ebreju organizācijām, kas patlaban dzīvo ārzemēs. Esmu pret, jo uzskatu, ka jāsadarbojas tikai ar tiem, kas dzīvo Latvijā.
- Es ļoti gribu, lai šeit runātais izskanētu kā mana privātā doma. Ebreju kopienā ir dažādas organizācijas. Ebreju draudžu un kopienu apvienība ir viena no grupām, bet ne pati galvenā. Latvijā ir daudz kopienu un organizāciju, kas jau daudzus gadus aktīvi piedalās ebreju dzīvē. Piemēram, Makkabi, Beit Midraš, Šamir un citas."
Barkahans šajā Latvijas Avīzes intervijā arī bija diezgan neglaimojoši izteicies par Suharenko vadīto Ebreju draudžu un kopienu padomi:
"– Jūs tomēr šaubāties, ka 2003. gadā izveidotā ebreju draudžu un kopienu padome ir īpašumu pārmantotāja?
– Tā nav pārmantotāja. Organizācijas apvienībā piedalās kā dalībnieces, kā locekles. Ja politiķi vēlas runāt tikai ar vienu daļu no organizācijām, tā ir politiķu problēma. Tad viņi diemžēl nesaprot, kas notiek ebreju kopienā.
– Vai jūs uzskatāt, ka ebreju organizācijām ir jāatdod visi īpašumi?
– Jāatdod viss, kam ir dokumenti, kas apliecina, ka īpašums piederējis ebreju sabiedriskajām un reliģiskajām organizācijām.
– Ja atdošana risināsies, kas notiks tālāk? Vai katru gadījumu skatīs individuāli?
– Īpašums nav vajadzīgs tiem ebrejiem, kas ir manā vecumā, bet gan jauniešiem, kuriem šodien ir 20 gadi un kuriem vairs nebūs padomju mentalitātes. Viņi vairs nedomās kā padomju cilvēki. Iespējams, tiks izveidots speciāls fonds, kas apsaimniekos šos īpašumus.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
