Ecce homo! Dictum de omni et nullo

Domāju, tas nesagādās lielas grūtības. Latviešiem vēsturiski tradicionāli (vācu, krievu, amerikāņu laikos) ir intīmas attiecības ar divvalodību, un latvieši mīl latīņu valodu. Jau Švaukstam krievu cara laikos izspruka šis tas latīnisks. Pēc komunistu jūga transformācijas vietējo izdzimteņu jūgā latvieši tūlīt pārgāja ne tikai uz angļu valdu, bet arī uz latīņu valodu un savus dzīves stāstus nekavējoties ierāmēja latīņu valodā. Latvieši vārdu „autobiogrāfija” aizstāja ar „kurkuli” – Curriculum vitae.

Vispār pie mums latīņu valodas klātbūtne ir stabila. Sākot ar valdību. Latviešu valdība ciena latīņu valodu. Tiesa, visbiežāk latīnismu veidā un pilnīgi aplamā veidā. Bet tas nekas! Ja, piemēram, premjers nesaka „indicatio”, bet pilnīgi nevietā saka „indikācijas”, tad tautai vienalga ir patīkama viņa siltumizturīgā attieksme pret latīņu valodu. Arī šīs esejas viens no galvenajiem varoņiem, latīņu valodas mīluļiem, ir valdībai pieslīpēts cilvēks. Viņš kādu laiku bija ekonomikas ministrs, kā arī izglītības un zinātnes ministrs.

Bet tagad, lūdzu, vispirms nedaudz pavingrināsimies. Pēc dažiem vingrinājumiem pārcelšanās uz divvalodības pasauli ritēs bez kašķīgas aizķeršanās.

Tūlīt nepieciešams paskaidrot, lūk, ko. Esejā divvalodības pasaule gurkstēs divējādi: 1) pēc vārdiem latviešu valodā iekavās sekos tulkojums latīņu valodā un 2) pēc vārdiem latīņu valodā iekavās sekos tulkojums latviešu valodā.

Jā! Piedodiet! Būs (jau bija!) arī trešais variants. Tautā plaši lietotie latīņu vārdi netiks tulkoti latviešu valodā, lai tādējādi nevienu neaizvainotu (tas jau attiecās uz „kurkuli”). Latvieši ir lingvistiski ļoti smalkjūtīga, ļoti talantīga un ļoti toleranta tauta. Tādas omulīgas īpašības sāka spilgti izpausties pēc latviešu nonākšanas vispirms Krievijas un vēlāk PSRS pakļautībā. Kā zināms, joprojām gandrīz visi prot krievu valodu, vajadzības un nevajadzības gadījumos smalkjūtīgi tūlīt pāriet uz krievu valodu, un gandrīz visi aizmuguriski (ne tikai) lamā cilvēkus, kuriem krievu valoda ir dzimtā valoda.

Un tagad daži vingrinājumi. Tajos izmantosim esejas virsrakstu.

Visticamākais, daudzi esejas lasītāji visai drīz gribēs iesaukties „Ecce homo!” (kāds cilvēks!). Tas notiks pēc tam, kad viņi pārliecināsies par esejas galveno varoņu cēlajām īpašībām un atcerēsies spārnoto tirādi „Amicus Plato, sed magis amica est veritas” (Platons ir draugs, bet patiesība ir vēl lielāks draugs).

Esejas galvenajiem varoņiem patiesība ir dārgāka par visu. Viņiem „voluntas populi suprema lex” (tautas griba ir augstākais likums). To viņi apliecina neviltoti un vaļsirdīgi (bona fide). Viņi „ad rem” (pēc būtības) rūpējas tikai par Latvijas „commune bonum” (vispārējo labumu). Viņi rosās „pro bono publico” (sabiedrības labā). To viņi nedara skata pēc (pro forma). Dara pie pilnas sajēgas (compos mentis). Dara nevis bezizejas stāvoklī (circulus vitiosus) un darba dēļ (ex officio). Viņi to dara savas labvēlības, bet nevis sava amata pienākuma dēļ (ex gratia). Nekādā gadījumā viņi to nedara „non compos mentis” (neesot pie pilna prāta). Viņi visu cenšās darīt „ex catthedra” (autoritatīvi) un reizē ar apziņu „errare humanum est” (maldīties ir cilvēciski).

Virsrakstā vārdi „dictum de omni et nullo” (burtiski: teikts par visu un neko) arī var būt aktuāli. „De facto” var atklāties esejas galveno varoņu „errata” (kļūdu saraksts). Esejas beigās (finis) lasītāji var sūdzēties par „argumentum ad hominem”; proti, latīņu valodas mīluļu darbība balstās uz pierādījumu, kas orientēts uz pārliecināmā cilvēka jūtām, nevis balstīts uz pierādāmās tēzes loģisko pamatošanu vai atspēkošanu. Citiem vārdiem sakot, „ecce homo” darbībā ir vienīgi ūdens („aqua”). Būtu labāk, ja tautu iepriecinātu vismaz ar „aqua vitae” (burtiski: dzīvības ūdeni - degvīnu). „Aqua” viņi varēja „habeas tibi” (paturēt pie sevis), bet tautu iepriecināt ar „aqua vitae”.

Tagad „ex voto” (saskaņā ar solījumu) pievērsīsimies stāstījumam par latīņu valodas mīluļu darbību. Tās vērtība, kā jau norādīju, ir nosaukta latīņu valodā. Stāstījums notiks „festina lente” (burtiski: steidzies lēnām) un bez „factum notarium” (vispārzināmiem faktiem).

Tie mūsu vērīgie tautieši, kuri jūt līdzi valdošās kliķes intelektuālajai traģēdijai, noteikti būs pamanījuši domnīcu vārdā „Certus”. Portālā „Delfi” šis „Certus” bieži par sevi atgādina. Tad, lūk, šis „Certus” ir esejas galveno varoņu, latīņu valodas mīluļu, mājvieta jeb domnīca, kā viņi paši sevi identificē internetā.

Latīņu valodā „certus” nozīmē „uzticams”, „neapšaubāms”. Tā šo vārdu tulko citās valstīs. Turpretī mūsu „certusieši”, lai atšķirtos no „orbis terrarum” (zemeslodes) iedzīvotājiem, „pleno iure” (ar pilnām tiesībām) tulko šo vārdu šādi - „drošs, stingrs, apņēmīgs, noteikts”.

Atšķirība ir pamatīga, bet „pax vobiccum”! Tā saka (miers ar jums!), kad ir bezcerīgi kaut ko kādam pierādīt. Domāju, „pax vobiccum” attiecās arī uz mūsu dārgajiem „certusiešiem”. Kā nekā viņi ir no LR valdošās kliķes aizgalda. Tajā viss vienmēr ir pareizi un neeksistē vārdi „Tas ir nepareizi!” (id parum certum est) vai „Tas ir pierādīts noziegums!” (crimen certum).

Bet tagad „satis verborum” (pietiek runāt), un lasītājiem dosim iespēju priecīgi iesaukties „Ecce homo!”. Tas var notikt, lasot iegravēto „certusiešu” mājas lapā.

Par „Certus” misiju ir teikts: „Ekonomiskā izaugsme ir risinājums, lai samazinātu nabadzību, uzlabotu veselības aprūpi un izglītību, kā arī lai apturētu iedzīvotāju skaita samazināšanos. To var sasniegt privātā, akadēmiskā un publiskā sektora* stratēģiskas sadarbības (!?) rezultātā. CERTUS ir platforma (!?) šādas sadarbības nodrošināšanai (!?).”

Tātad mūsu zemē viss uzplauks ar darbu un centību (opera et studio). „Certusiešu” labie nodomi (pia desideria) var iepriecināt katru, kurš uzbudināti domā par dzimteni (pro patria).  Viss būs atkarīgs no ekonomikas. Tā ir iespaidīga atziņa. Markss var atdusēties ar smaidu. Viņam nekad netrūks mācekļu. Materiālisma vienpusībā ieskābēti indivīdi vienmēr izsmidzinās trulu aprobežotību, nespējot fiksēt primāro cilvēku esamībā.

Mājas lapā „nec plus ultra” (pats labākais) ir „nobile” (cēlais) paskaidrojums: „CERTUS ir Latvijā pirmā domnīca, kas veidota ar 100 % privātā finansējuma palīdzību un apvieno teju visas vadošās Latvijas tautsaimniecības nozares — farmācijas, IT, kokrūpniecības, finanšu, lauksaimniecības un citas”.

Iesaucos, ceru, kopā ar daudziem lasītājiem „Ecce homo!”. Neticami! Kādi godīgi cilvēki! Tas nevar būt! Vai tiešām tā ir „nuda veritas” (kaila patiesība)? Vai tiešām „certusieši” to apgalvo pēc pašu ierosmes (motu proprio)?

Protams, protams, pie mums „nil admirari” (ne par ko nav jābrīnās)! Tomēr nav skaidrs (non liquet), vai atsacīšanās no līdzdalības valsts budžeta un ārzemju fondu naudas sadalē nav meli. Pie mums veikli eksperti, domnīcu domātāji, stratēģiju stratēģi sadala miljonus. Vai tiešām „certusieši” ir brīvprātīgi atsacījušies no zagšanas – mūsu nacionālās kaislības? Vai tiešām viņu naudiņa ir 100% pašu un draugu cepurē samesta naudiņa? Vai kāds tam ir spējīgs ticēt Latvijas noziegumu brīvības paradīzē, kurā pat „Latvijas māte” (godīgā savas domnīcas eksperte VVF) tika pieķerta patīkamā noziegumā vējiem izpūstajā Liepājā?

Nekādi nav iespējams, ka „certusiešu” vadonis, viņu sauc Vjačeslavs Dombrovskis, ir „rara avis” (reti sastopams cilvēks). Viņš rušinās valdošās kliķes aizgaldā kopā ar citiem vienotās vienotības rukšķētājiem. Aizgaldā nav vietas izņēmumiem. Tajā neviens (nemo) nedrīkst nezagt. Tajā neviens nekustās „ad honores” (goda dēļ) un „gratis” (par velti). Tajā pat tāds process kā „ad patres” (burtiski: pie tēviem doties, t..i., nomirt) notiek negodīgi (mala fide). Atkal nākas atsaukties uz godīgo VVF un viņas „mens rea” (rīcības noziedzīgumu) ar septiņvietīgo kapavietu. Valdošās kliķes aizgaldā valda princips „qualis rex, talis grex” (kāds kungs, tādi kalpi). Tāpat valda princips „similis simili gaudet” (tāds tādu atrod). Kā tas konkrēti izpaužās, gudrais lasītājs sapratīs (sapienti sat).

Publiskajā telpā visbiežāk grozās divi „certusieši”: Dr. Vjačeslavs Dombrovskis un Dr. Daunis Auers. Viņu kompetences kalns acīmredzot ir tik augsts, ka no tā var pamācīt „visas vadošās Latvijas tautsaimniecības nozares — farmācijas, IT, kokrūpniecības, finanšu, lauksaimniecības un citas”. Par to nav jābrīnās. Jau Pietuka Krustiņš lielījās par tautas talantīgumu uz „visām pusēm”.

Pie „un citas” pieder izglītība. Par izglītību visbiežāk raksta Auera kungs. Taču arī Dombrovska kungam izglītība „volens nolens” (gribot negribot) ir pazīstama nozare. Kā nekā viņš tika iestumts izglītības un zinātnes ministra tronī no 2013.gada 2.maija līdz 2014.gada 22.janvārim.

Pie mums „factum notorium” (vispārzināms fakts) ir tas, ka ministrs ir „politiska persona” un var nebūt lietas kursā par ministrijas darbu. Taču drošiem pats liktenis palīdz (fortes fortuna adiuvat). Tāpēc nesen Vjačeslava kungs „Delfos” latviešiem deva vērtīgus padomus izglītības nozarē (parasti viņš dod padomus ekonomikā u.c. nozarēs).

Viņa padomi izglītībā ir spējīgi kā pilieni izdobt akmeni (gutta cavat lapidem). Citādi nemaz nedrīkstētu būt. Viņa darbība viņa paša ieskatā ir „certus” – „droša, stingra, apņēmīga, noteikta”. Nekādā ziņā tā nav gara nabadzības apliecinājums (testimonium paupertatis).

Ne no kā nekas nerodas (de nihilo nihil). Vjačeslava kungā noteikti ir „causa causarum” (pirmcēlonis). Bez tā nevar ģenerēt valstiskus padomus izglītībā. Tāds pirmcēlonis var būt fakts, ka viņš pats ir gājis skolā un skolā novērojis izglītības funkcionēšanu. Šie novērojumi ir palikuši atmiņā „ad vitam aeternam” (uz mūžu mūžiem). Tāpēc viņa „certusiskajā” domāšanā „punctum saliens” (svarīgs punkts) ir pamācības izglītībā.

Dr.V.Dombrovskis „Delfos” raksta: „Tikko izskanēja ziņas, ka Ungārijas valdība vēlas izmest no valsts vienu no mūsu reģiona spēcīgākām augstskolām – Centrāleiropas Universitāti (Central European University). Lietuvas amatpersonas zibenīgi reaģē un saka: nāciet pie mums! No Latvijas amatpersonām un politiķiem – kapu klusums”.

Paldies Dievam! Lieliski, ka kapu klusums! „Certusiskais” domātājs grib valdībai (respektīvi, nācijai, tautai, valstij) iesmērēt „cūku”. Krieviem ir nežēlīgs teiciens "sviņju podstaviļi" (cūku iesmērēja). „Certus” vadonim, visticamākais, ir pazīstams šis nežēlīgais teiciens. Bet, ja nebija pazīstams, tad tagad būs pazīstams. Viņa bēdāšanās par „kapu klusumu” ir tipiska „cūkas” iesmērēšana.

Neslēpšu: viņa tricinošā muļķība bija galvenais iemesls tērēt laiku šīs esejas sagatavošanai. Pie mums muļķību netrūkst. Ne visām muļķībām ir vajadzīgs (un praktiski iespējams) pievērst kritisku uzmanību. Taču īpaši oriģinālas muļķības nedrīkst atstāt bez kritiskas uzmanības.

Kas ir „Central European University”? Kas tā ir par augstskolu, kuru ungāri grib izmest no valsts? Kāpēc mums jāsavāc tas, kas citiem nav derīgs? Izmet atkritumus. Kāpēc latviešiem var noderēt atkritumi? Kāpēc kungs pārmet Latvijas amatpersonām un politiķiem atkritumu nesavākšanu?

Ar tik tikko minēto universitātes nosaukumu (hoc titulo) Ungārijā darbojās Sorosa 1991.gadā dibināta izglītības iestāde. Esmu pārliecināts (certum mihi est), ka ar šo paskaidrojumu pilnīgi pietiek. Plašāki komentāri nav vajadzīgi - sapienti sat. Sorosa graujošā darbība visiem ir apnikusi ne tikai ASV un Rietumeiropā, bet arī Austrumeiropā. Soross un viņa „universitātes” apraud nacionālo neatkarību, nacionālo identitāti, masveidā veicina cilvēku garīgo pagrimumu. To beidzot atklāti atzīst krievu, baltkrievu, poļu, ungāru, bulgāru, serbu, slovāku, horvātu, čehu politiķi bijušajās sociālisma zemēs, kuras Sorosam izdevies sagandēt visvairāk ar neoliberālisma, globālisma, postmodernisma, homoseksuālisma, genderisma, politkorektuma, viedokļu plurālisma, seksuālo minoritāšu, migrantu atbalstīšanas indi. Soross ar finanšu mahinācijās iegūtajiem miljoniem Austrumeiropā veiksmīgi uzbūvēja vietējo iedzīvotāju (īpaši jauniešu) degradācijas un deģenerācijas koncentrācijas nometnes.

Tas nožēlojami attiecās arī uz Latviju. Pie mums Sorosam vienmēr pašaizliedzīgi ir palīdzējuši t.s. trimdas latvieši. No viņiem divas Vitas un Andris ir bijuši īpaši centīgi savas tautas degradācijā un deģenerācijā. Latvijā ir ievazāts tāds pagrimums, no kura atbrīvoties ir iespējams tikai vairāku paaudžu laikā. Turklāt nevis dabiskā ceļā, bet perfekti izplānotas un sistemātiski realizētas ideoloģiskās kontrdarbības rezultātā. Ne visai ticu, ka Vitas un viņu pēcnācēji Andris, Guntars ir spējīgi adekvāti novērtēt Sorosa kolosālo ieguldījumu eiropeīdu pagrimumā.

Bet, kas attiecas uz mūsu dārgo „Certus” vadoni, tad viņa žēlošanās par „kapu klusumu” ir pelnījusi kategorisku nosodījumu. Dombrovska kunga tekstu „Delfos” publicēja 2017.gada 4.aprīlī.

Datums ir svarīgs. Svarīgs tāpēc, ka tajā laikā jau bija plaši izvērsusies starptautiskā kustība „Stop Operation Soros” un ārzemēs enerģiski pulsēja „desorosizācija”. Nav ticams, ka Vjačeslava kungs pirms 4.aprīļa par to neko nebija dzirdējis. Noteikti bija dzirdējis. Un, ja bija dzirdējis, tad 4.aprīlī kādam pārmest „kapu klusumu” ir kodīga nelietība.

Viņa rīcības vērtējumā ir iespējami divi varianti: 1) tiekamies ar gara nabadzības apliecinājumu (testimonium paupertatis) jeb 2) tiekamies ar rafinētu nelieti, kurš apzināti vēlas turpināt Latvijas sabiedrības pagrimumu. To noteikti turpinātu pie mums ievazātā Sorosa finansētā „augstskola”.

Priekšroku dodu „testimonium paupertatis”. Kā nekā cilvēks ir no valdošās kliķes aizgalda. Tajā dominē viens variants – „testimonium paupertatis”. Turklāt ir jāņem vērā psiholoģiskās nianses.

Ne reti gara nabadzība neapzināti izprovocē rafinētu nelietību. Muļķis var nesaprast, ka ir pastrādājis rafinētu nelietību. Gara nabadzībā intelektuālais process nav pakļauts stingrai morālajai kontrolei. Gara nabadzība producē visdažādākos risinājumus, kuri normāliem cilvēkiem nav pieņemami un tajā skaitā asociējās ar rafinētu nelietību. Id est (proti), no muļķa var visu kaut ko sagaidīt un pret muļķa izdarībām nav ieteicams izturēties tāpat kā pret garīgi pilnvērtīga cilvēka izdarībām. Izdarības var izskatīties identiskas, taču psihiskā izcelsme tām ir dažāda. Viena izcelsme ir muļķa izdarībām, pilnīgi cita izcelsme ir garīgi pilnvērtīga cilvēka izdarībām.

„Certusiešu” otrs aktīvists nav no mūsu planētas. Daunis Auers ir no citas planētas. Pašlaik viņš viesojās Latvijā un uz mūsu dzīvi lūkojās no savas planētas redzesloka.

Ar Latvijas realitāti viņa skatījumam nav nekādas saistības. Tas ir „a priori” skatījums. Viņa konceptuālisms Latvijai pilnīgi neder. Tāpēc „per se” (pats par sevi) pēc būtības atturēsimies vērtēt viņa ieguldījumu „certusiešu” reputācijas spodrināšanā. Viņa ieguldījumu Latvijas iemītnieki nevar objektīvi novērtēt. To var izdarīt vienīgi Auera kunga dzimtās planētas brāļi un māsas. Tomēr „paucis verbis” (dažos vārdos) kopaina ir jāieskicē.

Arī Dombrovska kungs nevērtē Auera kunga tekstus. Ja vērtētu, tad neļautu tos publicēt. Tekstiem ir anekdotiska reputācija. Auera kungs uzjautrina Latvijas nāciju un latviešu tautu.

Iespējams, Dombrovska kungam ir bail sacīt (horribile dictu) kolēģim taisnību. Auera kungs raksta par augstāko izglītību. Par tās vietējo līmeni bijušais ministrs Dombrovskis var kaut ko atcerēties un tāpēc it kā būtu spējīgs koriģēt Dauna kunga „lapsus calami” (burtiski: spalvas kļūdu). Diemžēl tas nenotiek. Varbūt iemesls ir bijušā ministra „lapsus memoriae” (atmiņas trūkums)?

Zinātņu doktors D.Auers „litteratim” (burtiski) raksta sekojošo: „Latvijas augstākās izglītības eksporta nozarei (!?) ir liels izaugsmes potenciāls (!?).[..] Ņemot vērā jau esošos panākumus (!?), kā arī nākotnes perspektīvas (!?), augstākās izglītības eksports būtu jāizdala kā atsevišķa nozare, bet tās pārraudzība jānodod Ekonomikas ministrijai (!?). Augstākās izglītības eksporta uzplaukums (!?) ne tikai pozitīvi ietekmēs Latvijas augstskolu studiju un pētniecības kapacitāti (!?) un Pārdaugavas kā dinamiska rajona – Rīgas kampusa – attīstību (!?). Tas varētu samazināt vai ar laiku pat pavērst atpakaļgaitā (!?) jaunu un talantīgu Latvijas studentu aizplūšanu uz ārzemju universitātēm (!?). Attīstot augstākās izglītības eksportu kā patstāvīgu nozari (!?), ir iespējams ne tikai veiksmīgi papildināt valsts budžetu (!?), bet arī celt mūsu izglītības sistēmas kvalitāti (!?). Šādu iespēju nevajadzētu laist garām (!?)”.

Ne visai pieklājīgi piekasīties citas planētas „magister dixit” (burtiski: skolotāju teiktajam). Taču „post hominum memoriam” (kopš neatminamiem laikiem) uz Zemes eksistē tendence norādīt terminoloģiskās un satura nepilnības. Bez tā nav iespējams ceļš „per aspera ad astra” (caur ērkšķiem uz zvaigznēm). Tāda attieksme ir uz Zemes.

Minētais par Dauna kunga lūkošanos no savas planētas redzesloka tomēr ne visai atbilst patiesībai. Viņš jau ir manāmi adaptējies mūsu intelektuālajā vidē. Tas pārsteidzoši atspoguļojās citētajā fragmentā.

Uzskatu, ka terminoloģiskā oga „izglītības eksports” ir tāds pats vulgārisms kā, piemēram, „kultūras industrija”. Tādi mežonīgi, rupji un reizē frivoli (vieglprātīgi) jēdzieni var rasties vienīgi kultūras pagrimuma periodā, kad pret kultūru masveidā sāk necienīgi izturēties un vispār cilvēku sirdīs nekas vairs nav svēts. Šajā gadījumā nav svēts tāds kultūras segments kā izglītība.

Dauna kungs tēlo augstākās izglītības eksporta fanu. Taču šo lomu viņš tēlo slikti. Viņš nav pratis noklusēt galvenos momentus. Tāpēc blēšana par minēto eksportu ir anekdotiski smieklīga. Citātā tas viskutelīgāk attiecās uz „izglītības sistēmas kvalitāti”, „pētniecības kapacitāti”, „jaunu un talantīgu Latvijas studentu aizplūšanu uz ārzemju universitātēm”.

Lasot Vjačeslava kunga akceptēto Dauna kunga tekstu, „volens nolens” nāk prātā skumji jautājumi.

Kā nav kauna „certusiešiem” blēt par kaut kādu „izglītības eksportu”, ja pašmāju jaunieši bēg no šīs izglītības?

Kā nav kauns blēt, labi zinot par ārprātu izglītības sistēmā? Ārprātīgā kņada ap pedagogu augstskolu nav vienīgais piemērs. To papildina 2017.gada 12 aprīlī medijos rezumētais: „Latvijas vidusskolu izglītības kvalitāte ir ārkārtīgi zema”.

Kā nav kauns blēt par augstāko izglītību, labi zinot par zinātnes likvidēšanas solīdo apjomu Latvijā? Vai tiešām abi zinātņu doktori ir tik apdauzīti, ka neizprot zinātnes organisko nepieciešamību augstākajā izglītībā? Uz Zemes izdevušās valstīs augstākā izglītība ir koncentrēta universitātēs, un augstākā izglītība bez zinātnes nepastāv.

Ko nozīmē „veiksmīgi papildināt valsts budžetu”? Vai kungi patiešām nezina par izglītības komercializācijas milzīgo kaitīgumu izglītībai?

Ko nozīmē prieks par „Pārdaugavas kā dinamiska rajona – Rīgas kampusa – attīstību”? Uz Zemes ir pretēji. Universitāšu kampusi bēg no „dinamiskiem rajoniem”. Zinātne un studēšana nav savienojama ar urbānisku vidi. Zinātnei un studēšanai ir vajadzīgs miers un klusums, bet nevis „dinamisko rajonu” mūžīgā kņada un mūžīgais troksnis. Un vispār urbānisms jau sen ir arhaisms. Urbānisms kā sabiedriskās domas strāvojums jau sen nav modē. Tagad neviens sevi cienošs inteliģents cilvēks pilsētas kultūru neuztver kā civilizācijas augstāko sasniegumu. Kā to var nezināt XXI gadsimtā?

Un ko nozīmē izglītības nodošana Ekonomikas ministrijai? Kāpēc ne Iekšlietu ministrijai vai Aizsardzības ministrijai? Kas vispār notiek tādu cilvēku smadzenēs, kuri iesaka izglītības administrēšanu nodot Ekonomikas ministrijai? Vai kungi nezina, ka pie mums augstākā izglītība jau sen ir izdevīgs bizness bez Ekonomikas ministrijas „jumta”? Vai kungi nezina, ka šis bizness nodrošina bakalaura un maģistra papīra saņemšanu bez nevienas grāmatas atvēršanas? Ne uz papīra publicētas, ne elektroniski publicētas grāmatas atvēršanas.

Bet varbūt „certus” vietā mums ir darīšana ar „debilitas”, kas no šīs domnīcas „ad oculum” (acīm redzami) ir gatava plūst „ad infinitum” (līdz bezgalībai)?

Vienīgais prieks par „Certus” ir tas, ka „domnīca” ākstās par savu naudu. Protams, ja tā ir taisnība!

*Tātad ”certusiešiem” privātais un akadēmiskais sektors nevar būt publisks – sabiedrībai informatīvi un citā aspektā pieejams. Tā atkal ir „certusiešu” atšķirība no pārējiem cilvēkiem uz „orbis terrarum”.

Novērtē šo rakstu: