Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
VDK kartotēka
Foto

Edvīns Inkēns. Rezidents

Ervīns Jākobsons*
03.01.2019.
Komentāri (102)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šī raksta autors ir bijušais čekas darbinieks, kas parakstījies kā Roze. Raksts radies visai sen - 90.gadu beigās un, iespējams, saistīts ar kādu tā laika kompromatu cīņu. Tas ārkārtīgi precīzi atspoguļo PSRS drošības iestāžu darba stilu, metodes un mērķus. Tas stāsta par to, kā tika vervēti un kādus uzdevumus čekas labā veica daudzi sabiedrībā pazīstami un populāri politiskie, sabiedriskie, kultūras un reliģiskie darbinieki. Īpaši aktuāli šie jautājumi kļuvuši Latvijas simtgades kontekstā. Un tā - jūsu uzmanībai eksčekista Rozes atklāsme…

Kas ir Edvīns Inkēns? Latviešu patriots, kas aktīvi iesaistījās Atmodas laika procesos? Patiess žurnālists, kurš centās atsegt aizmirstās vēstures lapaspuses? Aktīvs politiķis un Latvijas tēla veidotājs? Kas īsti ir šis tik aktīvais tautietis, kurš nereti uzdodas par arābu. Acīmredzami šim vīram ir, ko slēpt. Mana pārliecība ir - ja gribi būt politikā, jābūt izgaismotiem visiem tavas dzīves ceļiem. Vēl vairāk - ja vēlies apšaubīt kāda cita godīgumu, pašam jābūt tīram un godīgam. Tāpēc esmu gatavs bez ļaunuma, sausiem faktiem atsegt Edvīna Inkēna dzīves posmu, kurš daudziem ir nezināms, bet saistīts ar Atmodas laiku, un tāpēc interesants. Raksts nebūtu tapis, ja Inkēna kungs distancētos no politikas un darbotos, teiksim, uzņēmēja lauciņā. Bet diemžēl tā nav.

Edvīna Inkēna studenta gaitas sākās 1976.gadā, mācoties toreizējās Latvijas Valsts Universitātes Žurnālistikas fakultātē. Studentu vidū Edvīns izcēlās kā asprātīgs, gudrs un atklāts sarunu biedrs. Puiši uzticējās viens otram. Kursu sākumā brauca kolhozu talkās, rīkoja ballītes. Edvīns bija viens no grupas saliedētājiem. Kā zināms, katrā augstskolā Padomju Savienībā bija kuratori no VDK. Otrajai daļai jeb pretizlūkošanai bija īpaša interese par studentiem. Tajā laikā Universitātē kūrēja labi sagatavoti operatīvie darbinieki. Kā vienu varu minēt Ozoliņa kungu.

Edvīns nokļuva redzeslokā kā perspektīvs kadrs. Tas notika 1979.gada nogalē pēc kāda lielāka pasākuma LVU. Zinu to, ka Edvīnu vervēja operatīvais darbinieks, tolaik no 2.daļas, uzvārdā Zaļais. Students Edvīns Inkēns bija zinātkārs un atraisīts. Viņš jau studiju gados, ne bez mūsu palīdzības, strādāja Latvijas Radio ārzemju redakcijā. Viņa interese par ārpolitiku bija dabiska. Edvīnu nevajadzēja virzīt un iespaidot. 1983.gadā Inkēns ar kolēģiem apmeklēja kādu ārvalsti un brauciena laikā izpildīja 2.daļas doto uzdevumu - atgriežoties uzrakstīja detalizētu ziņojumu par diviem puišiem, studentiem. Uz kompromata pamata abi tika savervēti kā aģenti VDK. Inkēna kungs ar savu ziņojumu var iepazīties attiecīgajās iestādēs, kuras pārņēma čekas pavirši atstāto mantojumu. Jāpiebilst, ka lielākā tiesa dokumentu gan atrodas Piemaskavas pilsētā Podoļskā, bet daži dīvainā kārtā ir atceļojuši uz Latviju.

1984.gadā Inkēns tika pārvests darbā uz 1.daļu (VDK 1.daļa nodarbojās ar ārējo izlūkošanu - Red.). Tas notika pēc īpašas viņa personības analīzes. Atcerēsimies, ka Edvīns tolaik strādāja Latvijas Radio ārzemju raidījumu redakcijā, plecu pie pleca ar Nikolaju Neilandu (diplomāts, politiķis un žurnālists, vairākus gadus strādāja diplomātiskajā darbā Zviedrijā, kur, domājams, bijis saistīts ar PSRS drošības iestādēm - Red.). Televīzijā viņa partneris bija Mavriks Vulfsons (komunistu partijai pietuvināts žurnālists - Red.). Jau 1983.gadā Edvīns skaloja cilvēku smadzenes ar raidījuma “Globuss” starpniecību. Nākamajā gadā viņš pārgāja strādāt uz Propagandas redakciju. Nostrādāja Ivara Ķezbera (politiķis un diplomāts, no 1973. līdz 1978.gadam strādāja PSRS vēstniecībā Zviedrijā, kad, domājams, bija saistīts ar VDK - Red.), kuru pamatoti uzskata par Inkēna aizmuguri, ieteikums.

Tomēr 1986.gadā Čatokvas konferences (ASV - PSRS sabiedrības pārstāvju tikšanās Jūrmalā - Red.) laikā vadīt pārraidi no Dzintaru koncertzāles augstākās VDK aprindas uzticēja Edvīna kolēģim Jānim Gavaram. Tas notika tādēļ, ka, neskatoties uz Inkēna kunga principialitāti un ticību tam, ko viņš dara, viņa angļu valodas nepietiekamība darbu lika uzņemties Gavaram. Šajā laikā Edvīna Inkēna saimnieki bija 1.daļas darbinieki Ločmelis (Pēteris Ločmelis - LPSR VDK 1.daļas 2.nodaļas operatīvais pilnvarotais - Red.) un Anspaks (Roberts Anspaks - VDK 1.daļas 2.nodaļas darbinieks - Red.).

Atmodas laiku sākumā, 1987.gadā VDK pastiprināti gatavoja atbilstošu rezidentūru, kas varētu darboties ārzemēs, jo nereti gadījās, kad kāds mūsu darbinieks tika atmaskots un izraidīts no ārvalsts. Tā gadījās arī ar Robertu Anspaku, kurš kā žurnālists Cīrulis veica savus pienākumus ASV. Liktenim un kopīgai vēlmei iemācīties angļu valodu labpatika šos abus kungus savest kopā Pārdaugavā LVU docenta Ulda Abeltiņa dzīvoklī. Tajā laikā docenta dzīvoklī kosmētisko remontu veica Abeltiņa kādreizējais kolēģis no svešvalodu fakultātes Jānis Jurkāns. Jurkāns bija aizgājis no LVU pēc paša vēlēšanās, jo nespēja samierināties ar tur notiekošo. Kamēr Inkēns ar Anspaka kungu cītīgi mācījās angļu valodu, Jurkāns mālēja. Par stundām norēķinājās Roberts [Anspaks].

1987.gada vasarā notikumiem attīstoties neparedzamā virzienā, VDK izstrādāja stratēģiju tuvākam laikam, kas paredzēja aizpildīt vakuumu, kāds varēja izveidoties pēc aktīvāko helsinkiešu (Cilvēktiesību aizstāvības grupas “Helsinki-86″ dalībnieku - Red.) izraidīšanas no valsts. Un tad sākās pašas interesantākās lietas, kuras daudzi varbūt nojauta, bet sīkumos nezināja.

“Labvakar” laiks

1988.gada janvārī no vecā Āgenskalna (Latvijas TV vecā studija Āgenskalnā - Red.) tika pārraidīta tiešraide ar nosaukumu “Labvakar, Latvija”. Tā satricināja sabiedrību ar savu atklātību un specifiskajiem studijas komentāriem. Lai radītu demokrātisku iespaidu, uz studiju varēja piezvanīt un uzdot jautājumus. Jāteic, tie problēmas raidījuma vadītājiem neradīja. Pati iecere nāca no Inkēna puses. Kas viņu uz to pamudināja, varam tikai minēt. Bet jāatgādina, ka 1987.gada straujie notikumi noteica spēles noteikumus. Uz 14.jūnija pasākumiem ieradās TV grupa Zeltkalnes (Brigita Zeltkalne, “Panorāmas” žurnāliste - Red.) kundzes vadībā. Šī grupa filmēja riteņbraucēju svētkus, sarkanos strēlniekus, kuri nosodīja ažiotāžu, kāda sacelta ap 14.jūniju, protams arī pašu “H-86″ rīkoto gājienu un ziedu nolikšanu. Pāris dienu vēlāk, ne bez Gavara un Inkēna kungu līdzdalības, materiāli televīzijā tika samontēti un paņemti uz Stabu ielas māju (LPSR VDK galvenā ēka, tā sauktā Stūra māja - Red.). Caur presi sabiedrība tika noskaņota nelabvēlīgi pret tik lielu atklātību. Tas kaitēja iepriekš izstrādātajam plānam - katrs notikums jāatspoguļo un tam jādod atbilstošs novērtējums.

Inkēnam uzticēja veidot reportāžu par nākamajiem “kalendārajiem nemieriem” - 23.augustu Rīgā. To viņš paveica profesionāli. Pēc vakara pārraides VDK atbildīgie darbinieki sanāca kopā un novērtēja notikušo. Gandrīz visi atzinīgi novērtēja Edvīna Inkēna sagatavoto un vakarā pārraidīto reportāžu, kurā bija intervijas ar ļaudīm, kas pārsvarā nezināja 23.augusta nozīmi. Taču bija arī tādi, kas sarunās ar žurnālistiem pauda konkrētu attieksmi un zināšanas par šo dienu vēsturē. Atceros aktiera Jāņa Skaņa sacīto par it kā slepeno protokolu esamību. Tas tika izgriezts ārā. Visi šaubīgie pilsoņu izteicieni nonāca attiecīgās iestādes analītiskajā nodaļā, kur tos apstrādājot, tika uzzināts sabiedrības noskaņojums. Atsevišķi cilvēki tika aicināti uz pārrunām savos darba kolektīvos. Ja viņi neatzina alošanos, tad tika nosodīti avīžu slejās. Šeit lielu ieguldījumu deva TV Propagandas redakcija, kura cieši kontaktējās ar mūsu darbiniekiem. Un citādāk jau arī tolaik nevarēja.

Problēmas radās vēlāk, kad Inkēna kungs pats uz savu galvu sāka virzīt procesus. Var minēt 1988.gada augustā veidoto tiešraidi par Molotova - Ribentropa pakta slepeno protokolu esamību. Edvīna sarunu biedrs bija tolaik LPSR kultūras ministrs Ivars Ķezbers. Atcerēsimies, ka oficiāli tādas lietas tika noliegtas. Kuluāros gan paši komunisti runāja, ka pat Austrumberlīnes arhīvos esot protokolu slepenie pielikumi. Tomēr uzdot tik konkrētus jautājumus Ķezberam bija liels risks. Viņš saminstinājās un sāka runāt par [vēstures] baltajiem plankumiem. Edvīnam tika punkti no skatītājiem, kur autoritāte tiek gūta lēnām un gudri. Taču attiecībā pret čeku viņš pārforsēja. Jau tajā laikā VDK sāka dalīties pārbūves (krievu “perestroika” - Red.) piekritējos un pretiniekos. Daži vecie virsnieki uzskatīja, ka Inkēns vairs nekalpo padomju idejām. Šādus uzskatus veicināja “Labvakar” komandas biežie braucieni uz ārvalstīm, kur tika intervēti un pēcāk parādīti televīzijā “reakcionārie” trimdas tautieši.

Jāatgādina - VDK 1.daļa nodarbojās ar izlūkošanu. Bija saņemtas direktīvas no Maskavas iesaistīt žurnālistus, aktierus un sabiedrībā pazīstamus cilvēkus ārzemju braucienos, kur pārsvarā viņi nevis aģitēja par padomju idejām, bet sagatavoja augsni un vairoja uzticību tautiešu integrācijai iespējamos repatriācijas gadījumos. Ļoti svarīgi bija panākt PBLA (Pasaules Brīvo latviešu apvienība - Red.) un ALA (Amerikas latviešu apvienība - Red.) vadības ticību tiem spēkiem, kas 88.-89.gadā veidoja Atmodu. To visu perfekti veica uzcītīgi ļaudis, tā teikt - no tautas. Tautas Frontes Ārējo sakaru komiteja, atšķirībā no citām komitejām, saņēma telpas Dzirnavu ielā 30. Tieši otrajā stāvā, kur līdz tam atradās VDK 1.daļas konspiratīvais dzīvoklis. Liktenim labpatika, ka vēlēšanās par komitejas priekšsēdi kolēģi apstiprināja nevis Inkēnu, bet Jurkānu. Komitejā vēl darbojās Kalniete, Vulfsons, Freimanis.

Inkēns un Jurkāns, neraugoties uz kopīgiem uzdevumiem un draugiem no 1.daļas, bieži ecējās. Acīmredzami tolaik abiem piemita līderu loma Atmodas kustībā. Tomēr bieži tas traucēja kopīgajā darbā. Abiem ir patikušas sievietes. Jurkānam pirmais brauciens no LTF uz PBLA kongresu Kalifornijā bija liktenīgs. Te viņš satika Ilzi (Ilze Jurkāne, banku un finanšu speciāliste, kulinārijas eksperte - Red). Draudzība ieilga. Jānim vajadzēja izšķirties, ko viņš arī vēlāk izdarīja. Toties Edvīns čomiski informēja Anspaku par Jurkāna sānsoļiem. Atgādināšu, ka Jānis Jurkāns tolaik bija precējies. Paldies Dievam, ka čeka tik zemu nenolaidās un kopējā lieta varēja turpināties.

Sevišķi svarīga bija PBLA piekšsēža Gunāra Meirovica pārvilināšana mūsu pusē. Tas notika 1989.gada rudenī LTF 2.kongresa laikā. Edvīns izkārtoja Meirovica tikšanos ar LPSR AP priekšsēdētāju Anatoliju Gorbunovu. Mūsu vēlēšanās bija, lai arī vīrs, kas stāvējis pie Padlatvijas šūpuļa - Bruno Kalniņš - viesotos šeit un tiktos ar republikas vadību. Diemžēl svītru pārvilka “Labvakar” intervija ar Brunīti. Izcilais sociāldemokrāts aizrunājās pārāk tālu, bija neprecīzs vēsturisko notikumu atspoguļošanā. Tā vietā, lai ar studijas komentāru precizētu, atgādinātu patiesību, Inkēns stūrgalvīgi klusēja. Tas nepatika mūsu vadībai. Kalniņa kungs, lai arī aicināts, tā arī Latviju neapmeklēja.

Maza atkāpe. Tajā laikā, kad citur Padomju Savienībā notika nemieri, lija nevainīgu cilvēku asinis un ļaudis nezināja, uz kuru paļauties, VDK, vismaz Latvijā, bija svarīgi procesus kontrolēt un ievirzīt mierīgā gultnē. Mēs, specdienestos strādājošie, apzinājāmies, kādas sekas var būt ārkārtas stāvokļa ieviešanai, kā 1989.gada aprīļa notikumos Tbilisi. Tieši tāpēc notika daudzu helsinkiešu un citu aktīvistu izraidīšana no valsts. Būtībā daudzi no viņiem aizbrauca ar prieku un aizmirsa par nacionālo jautājumu. Daži (vārdā nesaukšu) aizbrauca ar mūsu gādību un centās kalpot, kā nu mācēja. Varbūt tieši tāpēc viņiem šodien tik grūti pieņemt Trīszvaigžņu ordeni?

Lai nu kā, bet tolaik vismaz 1.daļai bija svarīgi veidot tiltu ar pretējo krastu, lai trimdas latvieši saprastu un, galvenais, noticētu pārbūves procesa neatgriezeniskumam. Atcerēsimies Maskavā panākto vienošanos 1986.gadā starp Gorbačovu un Bušu. Viens no poligoniem, kur pārbaudīt atklātības politiku, bija Baltijas reģions. Tomēr mēs centāmies, lai procesus virzītu pazīstami cilvēki, kādi vadīja Tautas Fronti. Nacionāļi mums var pārmest, ka savās aktivitātēs tikuši ierobežoti. Bet velti. Godīgi runājot, melno darbu paveica tieši LNNK (Latvijas Nacionālās Neatkarības kustība - Red.) un VAK (Vides Aizsardzības Klubs - Red.). Idejiskā ziņā. Vienīgi runājot par līderiem, mēs panācām, ka partijas funkcionāri un arīdzan godīgie komunisti saņem tautas uzticību. Un te par pilsoņu ideoloģisko apstrādi jāsaka paldies Inkēnam un “Labvakar”. Nav iespējams tik īsā laikā mainīt cilvēka imidžu bez masu informācijas līdzekļu palīdzības. Šī ir daudzu postkomunisma valstu lielākā problēma. Mēs labi atceramies Čaušesku likteni Rumānijā, Austrumvācijas līdera Honekera bēdīgo iznākumu.

Lai arī VDK valdīja dažādi uzskati, dominējušais bija - tie cilvēki, kas ir izglītoti un tautai pieņemami, jāsagatavo jaunam lēcienam vai pārejai citā kvalitātē. Un galvenais, lai lielākais vairums ārvalstīs mītošie tautieši arī pieņemtu līdzšinējos līderus. TF Ārlietu komiteja to paveica profesionāli. Kas to apšauba, lai atbild sev uz vairākiem jautājumiem. Kā izskaidrot fenomenu, ka tikpat kā neviens trimdas tautietis neiebilda (izņemot Juri Kažu, Ģērmani, Sluci) pret lielo kompartijas biedru skaitu TF rindās? Pirmā TF kongresa pārtraukumā, politnama Mazajā zālē pulcējās komunisti, lai izteiktu neuzticību Augustam Vosam Maskavā un LKP 1.sekretāru Jāni Vagri, kas “neko ļaunu tautai nav darījis”, nomainītu ar, citēju, “rakstnieku un komunistu Jāni Peteru”. Zinu, ka daudzus materiālus LNNK paslepus sūtīja uz ārzemēm, bet tas uz prāta apgaismību trimdiniekus neuzvedināja.

Kāpēc viens no galvenajiem PBLA darboņiem piekrita tikties un vēlāk pat balotēties vienā sarakstā ar kādreizējo kompartijas ideologu Gorbunovu? Lai cik tas neliktos dīvaini, trimdas latviešu vadība bija mūsu tīklos jau 1989.gadā. Ar šo uzdevumu perfekti galā tika gaspoģins (kā viņu nereti dēvēja VDK strādājošie krievi) Inkēns. Pretēji Latvijā TF paustajai domai par ekonomisko neatkarību soli pa solim, ko parasti deklarēja Jurkāns, jau nepilnu mēnesi pēc LTF 1.kongresa tautas “ārējā” fronte Kalifornijā atklāti dziedāja par brīvu Latviju. Un tautieši tur to uzņēma kā pašu par sevi saprotamu lietu. Viņi mīļos sūtņus no tēvzemes uzņēma ar visu sirds mīļumu, ziedoja naudu, [videofilmēšanas] kameras, izvadāja pa letiņu centriem visā Amerikā. Labvakarieši uzņēma simtiem stundu unikāla materiāla, no kura daļu mēs dabūjām savā pārziņā. Jo tādi tolaik bija spēles noteikumi.

Vienīgais, ko VDK neparedzēja un nevarēja ietekmēt - līdzekļu plūsma bija tik liela, ka tā aizgāja pašplūsmā. Sakaru uzturētāji vēl pirms 4.maija Latvijas bija izveidojuši kontus Rietumu bankās, kur ar tiem rīkojās pēc saviem ieskatiem. Otrs - mēs nevarējām pilnībā kontrolēt Rietumu specdienestu interesi un arī kontaktēšanos ar mūsu sūtņiem. Daži no mūsu vadības uzskatīja, ka spēle notiek uz abām pusēm, lai arī reālu pierādījumu tam nebija.

Edvīnam Inkēnam nācās arī ciest. Tīri fiziski. Manās piezīmēs ir saglabājies konkrēts datums - 1988.gada 6.septembris. Viesnīcas “Rīga” restorānā Inkēna kungs pusdienoja ar vienu jauku dāmu, kuru vārdā neminēsim. Pienāca trīs vīri baltos kreklos, šlipsēs un vējjakās. Sakot, ka vēlas parunāt par 40.gadu, puiši gribēja apsēsties, pret ko Edvīns iebilda. Kā ne, bet sākās roku palaišana. Edvīna degunu ķēra dūre. Zālē sēdošie palika nesapratnē. Palīdzēt bija lieki - cik ātri trijotne ieradās, tikpat ātri nosvīda. Jāteic, ka Edvīns neizraisīja kautiņu un arī neaizstāvējās. Savam draugam Robertam pat lūdza neko nesākt, lai atrastu vainīgos. No šodienas viedokļa spriežot, incidents sekoja tikai kādu nedēļu pēc Edvīna un Ķezbera tiešraides TV, un to var arī saistīt ar atmaksu par Ivara nostādīšanu neērtā stāvoklī būtiska jautājuma priekšā. Bet var būt arī citi iemesli. Līdzīgs gadījums vienā publiskā pasākumā notika arī 1989.gadā, kad Edvīns devās nokārtot dabiskās vajadzības un piedzīvoja līdzīgu uzbrukumu. Jāuzsver Edvīna pacietība un māksla pārestību nepubliskot. Ne visi to spēj.

Divi augstāk aprakstītie gadījumi varētu būt kāda atbilde žurnālistam vai personīga nepatika. Iemesls - daži VDK virsnieki ziņoja par Edvīna Inkēna sakariem ar specdienestiem ārzemēs. Maskavas kolēģi to gan pa saviem kanāliem pārbaudīja, bet neko konkrētu neatrada. Tas gan nemazināja dažu čekistu naidu pret minēto personu. Jo, kā jau sākumā uzsvēru, Edvīns samērā ātri uzdienēja no 2.daļas (pretizlūkošana) uz l.daļu (izlūkošana). Pirmā daļa bija tieši pakļauta Maskavai. Un te nu atskaitēs vajadzēja visādi līferēt. Man ļoti patīk Ulda Ģērmaņa teiciens par apmaušanu.

Par trimdas tautiešu apmaušanu ir sarakstītas neskaitāmas grāmatas. Nav Atmodas laikā lielāka apmāvēja par Edvīnu Inkēnu. Lai kā kuram viņš patiktu vai nē, bet viņa pārliecināšanas māksla robežojās ar profesionālu demagoģiju. Par to šad un tad uzzinām, parunājoties ar cilvēkiem, kuri bijuši ciešāk saistīti ar Edvīnu. Palasiet cienījamā pirmās Latvijas ārlietu ministra dēla Gunāra Meirovica atmiņas 1998.gada oktobra “Lauku Avīzē”. Varbūt taps skaidrāka bilde. Žēl, bet aizsaulē jau ilgus gadus ir Latvijas pilnvarotais vēstnieks ASV Anatols Dinsbergs. Inkēna kunga pareizais tonis un māksla sirmo kungu paņemt uz patriotiskām jūtām ir apbrīnas vērta. Vai kāds to vispār aprakstīs?

Vajadzētu atcerēties, kā veidojās “Labvakar” fenomens, kas sasēdināja visu ģimeni pie TV ekrāniem un lika ticēt redzētajam un dzirdētajam bez ierunām. Informācija, kurai uzticamies, var būt divejāda. Svarīgi, kā tā tiek izgaismota. Piemēram, Interfronte “Labvakar” sižetos bija groteska, lai neteiktu vairāk. Un tā jau arī bija. Vienmēr kāds kadrā pateica ko piedauzīgu, latviešu mentalitātei nepieņemamu, vai vienkārši truli skatījās objektīvā, vai arī rubināja degunu sēžot politizglītības namā. Pēc sižeta sekoja apsmadzeņošana mazāk uzmanīgam skatītājam. Studijā salika visu pa plauktiņiem un tautai pateica, kā būs, ja nebūs. Turpretī, veidojot sižetus par LTF līderiem, tika parādīta tautas mīlestība, aizmirstot pastāstīt par pagātni, aizkulisēm un nākotnes nodomiem. Jo tautai jau viss nav jāzina. Kas attiecas uz neformālām kustībām, tām atvēlēja necilu vietu, parādot, ka, piemēram, LNNK pārsvarā ir vecāka gadagājuma ļaudis, kas tikai proponē latvisku Latviju un gremdējas pirmskara nostalģijā.

Kas attiecas uz personām, kuras izcietušas sodu padomju nometnēs un cietumos, un kuras varēja daudz vairāk pastāstīt un saliedēt tautu Atmodai, “Labvakar” strikti ievēroja ideoloģiskās daļas ieteikumu tādus labāk nerādīt. Nekad Inkēna vadītie žurnālisti nav pievērsušies nedz Astram, nedz Ziemelim vai kādam citam. Zinātņu Akadēmijas Tautas kinostudijā tapa režisora Zigurda Vidiņa filma “Četri stāsti bez epiloga” par cilvēkiem, kuri cietuši dažādu laiku represijās. To 1988.gada sākumā noskatījās virkne radošu cilvēku, starp kuriem Inkēna kungs bilda - tādu nevarot rādīt sabiedrībai. Protams, aizliegtais auglis ir saldāks. To skatījās pa kaktiem, pārsūtīja uz ārvalstīm, pavairoja, radot ažiotāžu, kaut filmu normāli varēja parādīt Latvijas Televīzijā. Protams, vienmēr būs cilvēki, kas baidīsies. Bet Propagandas redakcija varēja būt drosmīgāka un sabiedrības vēlmēm pretimnākošāka.

Tajā pašā laikā bija situācijas, kuras izplānoja paši televīzijas vadības ļaudis. Un tas mūs patiesi tracināja, lai arī sapratām motivāciju attiecīgiem rājieniem no toreizējā TV ģenerāldirektora Lejas par to, ka neskatoties uz filmēšanas aizliegumu pie Brīvības pieminekļa 1988.gada 25.marta deportāciju sakarā, “Labvakar” komanda tomēr ieradās un savu darbu paveica. Acīmredzami, kādam vajadzēja labvakariešus uztaisīt par mocekļiem. Pie kam vēlāk neformālajā (smejies) izdevumā “Auseklis” tika nopublicētas pavēles par rājieniem vairākiem TV ļaudīm. Arī tā var veidot mocekļa tēlu, kuru patstāvīgi vajā čekas neredzamās rokas. Tas VDK cilvēkus patiesi saniknoja, bet taisnoties būtu stulbi. Par neskaidriem jautājumiem Edvīns personīgi zvanīja savam šefam Robertam uz mājām, darbu vai pat docenta Abeltiņa dzīvokli. Tas gan nenotika bieži, jo parasti Inkēna kungs zināja, ko var rādīt, bet ko ne.

Dažreiz domas tomēr dalījās. Piemēram, kad 1988.gada septembrī liela grupa LNNK entuziastu talkas veidā divas dienas atbrīvoja Jāņa Čakstes kapa ansambli no soliņiem, apauguma, liepām, VDK, saprotams, interesēja, kas ir šie cilvēki, ko viņi runā, ko domā, jo vēl nebija noticis [LNNK] partijas kongress, kustība tikai auga. Viens no nelikumīgajiem koku zāģētājiem bija Raits Valters, kurš ar kaseti no notikuma vietas devās uz televīziju, lai parādītu talku kapos. “Labvakar” gan kaseti paņēma, tomēr neparādīja. Tādas kļūdas atkārtojās arī vēlāk. Mūsu cilvēkus interesēja rezonanse sabiedrībā. Kontrolējot brīvdomības garu, tomēr bija svarīgi atļaut cilvēkiem pašiem domāt un darīt. Arī Čakstes koku izciršanas gadījumā neviens necieta. Cilvēki kļuva pārliecinātāki, ka Atmoda ir neatgriezeniska. Jāsaprot viens - VDK Latvijā nevēlējās pieļaut līdzīgu situācijas attīstību, kā tas notika Kalnu Karabahā, Piedņestrā vai Gruzijā (kur nemieri pārauga pilsoņu karā - Red.).

Bijušais VDK 1.daļas operatīvais darbinieks ROZE. 1998.gada oktobrī.

“Laikmeta zīmju” komentārs. Edvīna Inkēna sadarbības fakta ar VDK konstatācija tika veikta tā saukto Saeimas piecīšu lietas izmeklēšanas ietvaros. Sadarbību tolaik atzina vien Latvijas ārlietu ministrs Georgs Andrejevs. Pārējie, ieskaitot Inkēnu, savu vainu noliedza. Tomēr VDK aģentu uzskaites materiāli liecina, ka Edvīns Inkēns ar aģenta segvārdu “Uģis” savervēts 1981.gada jūnijā un izslēgts no aģentu saraksta 1988.gada 26.septembrī. Viņa personīgās darba lietas numurs VDK 1.daļā (ārējā izlūkošana) ir Nr.982. Inkēna lietu izskatīja Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa 1994.gadā. Lai gan izmeklēšanā vairāki VDK darbinieki, tostarp Inkēna kūrētājs Pēteris Ločmelis, liecināja par viņa saistību ar Kantori, un to apstiprināja arī aģenta Uģa ziņojumi VDK, tomēr lietas izskatīšanas gaitā tiesā bijušie čekisti pēkšņi sāka mainīt savas liecības. Šī iemesla dēļ prokurore Astra Leičenko atteicās turpināt uzturēt apsūdzību, bet Reabilitācijas un specdienestu lietu virsprokurors Pēteris Dzalbe neizmantoja savas tiesības pieņemt lēmumu par apsūdzības uzturēšanas turpināšanu. Tāpēc tiesnesei Žanetei Vēverei neatlika nekas cits, kā vien pieņemt Edvīnam Inkēnam labvēlīgu spriedumu.

Lai gan tiesas spriedumā teikts, ka Inkēna aģenta “uzskaites kartītes falsifikācijas fakts ir pierādīts”, tomēr tā nav. Gan VDK pēdējais priekšsēdētājs Edmunds Johansons, gan viņa vietnieks Jānis Trubiņš lietā liecināja, ka kartītes falsifikācija 1981.gadā, kad savervēts Inkēns, bija praktiski neiespējama, tāpat kā tas, ka aģents varēja nezināt savu segvārdu. Arī “Laikmeta zīmju” veidotājs, kurš, lai arī pavisam nedaudz, tomēr no personīgās pieredzes šo to zina par Latvijas PSR VDK vervēšanas metodēm un ar to saistītajiem iekšējiem noteikumiem, sliecas domāt, ka Inkēns ar 99% pārliecību tomēr uzskatāms par čekas aģentu un pats to apzinājās. Tomēr, tā kā eksistē tiesas spriedums, kas liecina pretējo, lasītājiem pašiem jāizšķir - ticēt eksčekista Rozes paustajam vai nē.

Publicējot šo materiālu, mūsu mērķis nav nomelnot Inkēna kungu vai apšaubīt tiesas kompetenci, iztiesājot viņa lietu. Edvīns Inkēns ir tikai piemērs, jo viņa vietā varēja būt jebkurš cits. Mūsu vēlme bija parādīt čekas aģentu vervēšanas metodes, ar kādām šī iestāde panāca cilvēku sadarbošanos. Tāpat bijušā čekista Rozes aprakstītais visai precīzi raksturo VDK darbību Atmodas gados un to, kā šī organizācija centās kontrolēt Atmodas gaitu, vismaz tās sākuma posmā. Uzzinām arī, kā jaunās varas posteņos tika bīdīti tā sauktie gaišie komunisti un kāpēc trimdas tautiešu varas spice tik labprātīgi sadarbojās ar bijušajiem (?) partijniekiem. Šis pret Inkēnu savulaik vērstais kompromats ir patiesa laikmeta liecība un kā tādu to arī vajadzētu uztvert. Jo tādu kā viņš bija tūkstošiem.

Jāpasaka arī kas cits. Pat ja Inkēns bija VDK aģents un to apzinājās, tas nenozīmē, ka viņš bija pret Latvijas neatkarību. Ir jāsaprot, ka daudzi čekas aģenti, vismaz PSRS pastāvēšanas beigu posmā, tika piespiesti sadarboties. Dažus piespieda ar kāda kompromata palīdzību, citi to darīja, lai tiktu uz ārzemēm vai netiktu kavēta viņu karjera. Tieši tāpēc čekas aģentu uzskaites lietās ir tik daudz sabiedrībā pazīstamu inteliģences, zinātnes un kultūras darbinieku. Daudzi no šādā veidā savervētajiem savu “aģenta pienākumu” veica apzināti nolaidīgi, sniedzot čekai maznozīmīgu informāciju, kas neietekmēja citu cilvēku likteņus. Atmodas notikumiem uzņemot apgriezienus, arī aģents Uģis pamazām izslīdēja no čekas ietekmes zonas un galu galā tika izslēgts no aģentu saraksta. Tomēr atjaunotās Latvijas liktenis varēja izveidoties pavisam citādāks, ja ne čekas radītā bijušo komunistu un trimdas varasvīru liberāļu komanda “Latvijas ceļš”, kas sagrāba varu pēc neatkarības atgūšanas. Un šajā procesā Inkēna kungam ir ļoti lieli “nopelni”…

Pārpublicēts no laikmetazimes.lv

Novērtē šo rakstu:

269
12

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Ir arī laipni un atsaucīgi mediķi

FotoMūsdienās, kad ir tik daudz negatīvā, tajā skaitā par veselības aprūpē notiekošo, gribētos pateikt kādu labu vārdu ar portāla starpniecību, tādējādi uzsverot, ka tomēr notiek labas lietas, un ka mūsu valstī ir izcili mediķi.
Lasīt visu...

12

Eiropas kolonizēšana: Latvijas pieredze

FotoGadumijā apsveŗot, kas bijis svarīgākais notikums pērn Eiropā un kas visvairāk ietekmēs tās turpmākos likteņus, atbildēt ir viegli. Tas, ka turpinājās [Rietumu] Eiropas kolonizēšana ar trešās pasaules imigrantiem. Jo dēmografija ir liktenis, kā teic amerikāņu paruna. Jo Ulmaņa Latviju var darīt dēmokratisku dažos mēnešos; valsti, ko sociālisms nolaidis līdz kliņķim, var sakārtot un iedibināt kārtīgu, brīva tirgus saimniecības iekārtu dažos gados; bet iedzīvotāju sastāva maiņai, ja nav ārkārtas apstākļu, vajag gadudesmitus un paaudzes. Jo, neskaitot kaŗu un revolūciju laiku, dēmografija luncina polītiku, nevis otrādi. Lai top rakstu sērija par to (šobrīd provizoriski šķiet, ka varētu būt četri raksti).
Lasīt visu...

6

Kartītes, nejaušas kā proftehmeiteņu likstas

FotoNedēļa man sākās ar smagu izāzēšanu – izrādīju pat pusotru minūti ilgu apstulbumu, kamēr meklēju atbildi uz jautājumu: “Vai tu jau apsveici Bičkoviča kungu vārdadienā?” Paga, paga! Augstākās tiesas priekšsēdis ir – ak, jā! – ir... Nu tak ir... Nu jā! Ivars! Bet vārdadiena Ivariem ir... 1. martā!
Lasīt visu...

21

Izglītības interpretācijas konflikti: iemesli un untumi

FotoSaeimas vēlēšanās uzvarējušās “6.oktobra paaudzes” valdības sastādīšanas šarādē jau no pirmās ainas figurēja solījums turpināt izglītības reformas. Tas neapšaubāmi ir kaitīgs solījums. Tāds solījums liecina par izglītības jēgas neizpratni un nespēju uzvarēt mūsdienu garīgajos konfliktos.
Lasīt visu...

21

Cik zaļi dzīvosim vecumdienās? Pensiju sistēmas ilgtspējas šķietamība

FotoDaudz ir rakstīts un diskutēts par mūsu pensiju sistēmas nākotnes finansiālo ilgtspēju, t.i., par nākotnē sagaidāmo budžeta ieņēmumu spēju segt izdevumus pensijām. Taču tikpat svarīgs jautājums ir, vai esošā pensiju sistēma ir spējīga nodrošināt nākotnes pensionāriem pienācīgu dzīves līmeni vecumdienās. Jau pašreizējais pensijas apmērs ir salīdzinoši neliels, ar vienu no zemākajiem darba ienākumu aizvietojamības līmeņiem Eiropas Savienībā. Pensijas salīdzinošajai vērtībai vēl samazinoties, sabiedrība varētu pārstāt samierināties ar pensionāru zemajiem ienākumiem un pieprasīt politikas pārmaiņas. Līdz ar to arī formulās labi iezīmētā pensiju sistēmas finansiālā ilgtspēja varētu tikt apdraudēta.
Lasīt visu...

12

„Naida runas” fabricēšana un orveliskā domu kontrole

Foto"Visapkārt mums plosās naida runas uzplaiksnījumi,” - tā apgalvo tie, kuri vēlas attēlot noteiktus viedokļus vissliktākajā iespējamajā skatījumā, lai tos deleģitimizētu. Ja jūs uzdrošināsieties uzturēt atšķirīgus viedokļus par konkrētiem jautājumiem un atklāti paudīsiet šos viedokļus, tad to uzskatīs par naida runu. Nevis tāpēc, ka tā ir naidpilna, bet tāpēc, ka tiem, kas iebilst pret atšķirīgiem viedokļiem, nav nekādu pretargumentu, un tad nu tie tos apzīmē par kaut ko morāli sliktu.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Politiku vairs nevērošu, bet pievienošos Viņķelei un Pūcem, lai tiktu pie vietas Eiroparlamentā

Mani sauc Ivars Ījabs. Esmu politoloģijas profesors Latvijas Universitātē, taču žurnālisti reizēm mani...

Foto

Transformeri jeb Putas vai krējums?

Kā vienmēr iedvesmu kaut ko uzrakstīt dod pati dzīve, bet dzīve Latvijā radošam cilvēkam ir īpaši piemērota, jo materiālu pārdomām piespēlē...

Foto

Kremļa ierocis

Lai ilustrētu ne tikai mākslas, bet arī plašāk – kultūras un cilvēka attiecības, Jānis Miezītis savā grāmatā «Būt latvietim» runā par ūdeni peldošu cilvēku....

Foto

Zagšana un tautas vara

Pie neliela lauku veikaliņa pienāca bārdains vīrs, sev priekšā stumjot ķerru. No tās viņš izņēma vairākus audekla maisus un iegāja veikalā. Pārdevēja...

Foto

Nacionālā ideālisma strupceļš un humanitātes noziedzība

Ideālisms tradicionāli asociējas ar atsevišķa cilvēka garīgo pasauli. Tajā ietilpst cilvēka domas, sirdsapziņas morālā pulsācija, prāta iztēles radošie sapņi. Bez...

Foto

Kāpēc leftisti neieredz vīrišķību

Nepārtraukti skanošā leftistu mantra pauž pārliecību, ka visi ir balto vīriešu upuri, un diezgan daudzas sievietes arī dzied līdzi šim meldiņam....

Foto

Valsts "augstākā līmeņa vadītājus" par jūsu naudu turpināsim attīstīt vēl līdz pat 2022.gadam

Nepārtraukta attīstība – tas ir atslēgvārds, kas attiecas uz ikvienu mūsdienīgu cilvēku, tai...

Foto

Viņš pats sev bija varonis

Šis teksts ir mana pateicība profesoram Mavrikam Vulfsonam. Viņam šodien ir dzimšanas diena. Profesors bija un ir viens no lielākajiem cilvēkiem...

Foto

Tieši augstākā līmeņa Latvijas valsts vadītājus visvairāk demonstrē izdegšanas pazīmes

Par Valsts kancelejas organizētajiem apzinātības treniņiem “Augstākā līmeņa vadītāju attīstības programmā”: apzinātības treniņi bija viena no Augstākā...

Foto

Iesniegums KNAB par Madonas novada atbildīgo amatpersonu rīcību

Ar šo vēlos informēt par Madonas novada atbildīgo amatpersonu Gunta Ķevera un Ivara Miķelsona ieņemamā amata iespējamo ļaunprātīgo...

Foto

Krievija

Lasot latviešu patriotu rakstus, bieži jālasa vai nu kādas no dzīves atrautas teorijas vai arī raksti, kuros, kā mēdz teikt datorspeciālisti, «pēc noklusējuma» mums automātiski...

Foto

Reputācijas šķidrā reputācija

Reputācijas sociālais institūts (uzstādījums, iekārtojums sabiedrībā) uz planētas nodibinājās reizē ar pirmo divu cilvēku piedzimšanu. Ievas un Ādama laikā jau bija reputācijas sociālais...

Foto

Slēptās verdzības darbības principi

Patērētāju kults, kas valda mūsdienu Rietumu pasaulē, nav brīvas sabiedrības izpausme. Tas tiek uzturēts ar mūsdienu verdzības mehānismu palīdzību....

Foto

Latvijas „sabiedriskā” radio žurnālists: ja kāds ierēdnis vai politiķis ir dusmīgs, darbs ir padarīts labi

Latvijas Žurnālistu asociācija turpina interviju sēriju mediju kritikas projekta ietvaros. Viens...

Foto

Nostāja, ka migrācija var radīt apdraudējumu Latvijas sabiedrībai, ir pretrunā žurnālistu ētikas kodeksam

Decembrī Latvijas publisko telpu sarunās par migrāciju dominēja spraiga viedokļu apmaiņa par ANO...

Foto

Vējoņa un Kučinska gadumijas uzrunas

Publicējam Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa un Ministru prezidenta Māra Kučinska gadumijas uzrunas....

Foto

Helisata

Viņa dzīvoja kaimiņos vienu māju tālāk. Veca sieviete. Ar dziļām rievām sejā, vairāk līdzīgas cirtuma rētām nekā laika pēdām. Sirmi, sirmi mati. Smaga nospiedoša gaita,...

Foto

Es balsošu pret „Vienotības” valdību un uz to aicināšu arī KPV frakciju

Esmu izlēmis - es balsošu pret Vienotības valdību un uz to aicināšu arī frakciju...

Foto

MVU žurnālistikas fakultātē bija nākamo spiegu kalve. S.V. arī?

Ideoloģiskie apsvērumi ir svarīgi, bet ne vienīgie, kādēļ VDK tik ļoti uzmanīja un pārbaudīja Maskavas Valsts universitātes...

Foto

Vai Latvija ir demokrātiska valsts un Ārlietu ministrija to zina?

Kad biju mazs, es tam ticēju. Tagad, it īpaši pēc pēdējām vēlēšanām, tam tic retais. Jo...

Foto

Vēlreiz par valsts drošību

Ja tauta ir valstsnespējīga, tautas politiskā apziņa ir nulles līmenī, tauta neciena valstisko suverenitāti un savu valsti ar prieku nodod valdīt ārpasaules...

Foto

Vēstījums 2018. gada Ziemsvētkos

Ziemsvētkus sauc par brīnumu laiku. Mēs varam pārnest mājās eglīti, skatīties uz to un domāt – lūk, brīnums! Mazā sēkliņā Dievs ir...

Foto

Bērnu galēšana... ar cirvjiem

Šis ir laiks, kad cirvju vicināšanu vismaz uz brīdi varētu nolikt malā. Vismaz attiecībā pret neaizsargātiem bērniem! Par tiem šodien būs runa. Jo...

Foto

Juta Anna nodarbojas ar mūsu partijas biedru vervēšanu VDK vislabākajā manierē un tradīcijās

Mūsu partiju šobrīd cenšas šķelt, cerot, ka mūsu partijā būs nodevēji. Ļoti aktīvi....