Egila Levita skaidrojumi par „Viltvārdi” – un tas ir viss? Nopietni? Kungs tiešām visus uzskata par lētticīgiem muļķiem?
Pietiek lasītājs16.07.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Piederu pie tiem cilvēkiem, kas gandrīz nekavējoties pēc grāmatas „Viltvārdis” iznākšanas to iegādājās, divās dienās izlasīja un sāka gaidīt – ko tad teiks tās galvenais varonis. Gaidīt nācās ilgi, divas nedēļas, līdz „Latvijas Avīze” interviju ar Egilu Levitu pieteica kā „patiesību” par viņa ģimeni, pilsonību un izglītību. Izlasīju un, maigi izsakoties, esmu vīlies – ja tas ir viss, ko saistībā ar jauno grāmatu un tajā minētajiem faktiem var minēt valsts prezidents, tad tas ir ļoti, ļoti, ļoti aizdomīgi un skumji.
Tātad no visiem grāmatā minētajiem faktiem tās galvenais varonis ir nolēmis atspēkot... jā, ne pārāk daudzus – sešus. Tieši tā – no desmitu desmitiem precīzi sešus.
Pirmais: „Mana mamma Ingeborga Bārga ir dzimusi 1926. gadā, bet pēc laulībām ieguvusi uzvārdu Levite. Viņas māte ir Auguste Bārga, kurai bija 21 gads, kad piedzima mana mamma. Auguste uzauga Vācijā, no kurienes nesen bija atbraukusi uz Latviju. Šodien ārlaulībā dzimst apmēram puse bērnu, bet toreiz tas neskaitījās labi, ka neprecētai sievietei piedzimst bērns. Tādēļ Augustes vecāki - Karlīne un Jānis Bārgi - adoptēja manu mammu Ingeborgu.”
Šis tiešām tā arī varētu būt. Atklāts, protams, paliek jautājums, kāpēc visās savās plašajās intervijās par senču radurakstiem Egils Levits šo faktu bija slēpis. Bet labi – gadās. Faktiski gan šis „atklājums” rada tikai jaunu jautājumu un neskaidrības – ja reiz Auguste bērnu piedzīvojusi kaut kur no malas, tad kas ir īstais Egila Levita sencis? Kādi brīnumi vēl tiek slēpti tur?
Vēl kas: ja Augustes vecāki adoptēja mazmeitu Ingeborgu kā savu meitu, tad Ingeborgas anketā padomju laikā Augustei bija jābūt pieminētai kā Ingeborgas māsai, bet... nekā tāda nav. Ingeborga anketā, ko ar savu roku ir aizpildījis Egils Levits, ir norādījusi kā māti 1875.gadā dzimušo Karolīnu Bargs, dzimušu fon Maijeri (meli, protams), un māsu - 1916.gadā dzimušu Martu Ercenu, dzimušu Bārgs. Un kur tad Auguste? Levitu ģimene krāpa VDK, kā vien ienāca prātā, un čeka visu labticīgi ņēma pretī?
Un vēl – nedaudz matemātikas. Levita māte Ingeborga dzimusi 1926.gadā. Ingeborgas oficiālā māte Karolīna dzimusi 1872. vai 1875.gadā;. Karolīnes māte Lība dzimusi 1822.gadā. Levita pieminētā ārlaulības vecmamiņa Auguste dzimusi 1904.gadā un viņas nav nevienā Levitu deklarācijā ne kā mātes ne kā mātes māsas.
Nav šaubu, ka viltvārdis atkal samelojies, jo, skaiti kā gribi vecmāmiņa vai vecvecmāmiņa Lība nenodzīvoja pat līdz 1940.gadam, kaut arī 1936.gadā tika atzīta par vecāko sievieti Latvijā. Saskaitiet arī šīm sievietēm gadu skaitļus: Lība - 1822.gads un meita Karlīna - 1872.gads. Starpība – 50 gadu. Tur arī kāds ārlaulības bērns tika legalizēts?
Otrais: „Vēlāk Auguste apprecējās ar manu vectēvu Jāni Ermansonu. Abi tika izsūtīti kopā ar manu vecvecmāti Karlīnu. Vecvectēvs Jānis Bārgs tajā laikā vairs nebija dzīvs - viņš nomira 1928. gadā. Tas ir diezgan manipulatīvi šo faktu izlaist.”
Šis jau ir krāšņi: grāmatā Jāņa Bārga nāve 1928. gadā ir pieminēta veselas četras reizes. Interesanti – pilsonis viltvārdis grāmatu nemaz nav izlasījis vai arī tiešām vienkārši nespēj nemelot?
Trešais: „- Grāmatas autors Lato Lapsa apšauba vienu no intervijās minētām bērnības atmiņām, ka jūs kopā ar mammu dodaties uz Centrālo dzelzceļa staciju, kur pienāk vilciens un no tā izkāpj vecvecāki, kas atbraukuši no izsūtījuma Sibīrijā. Tas esot mazticams, jo jums tajā laikā bijis tikai nedaudz vairāk par vienu gadu un no šāda vecuma cilvēki parasti neko neatceroties.
- Bieži ir tā, ka agrās bērnības atmiņas veidojas arī no nostāstiem. Atmiņas man par šo notikumu ir, bet es nevaru precīzi pateikt, kad mani vecvecāki atbrauca - vai tūdaļ pēc amnestijas vai vēlāk. Intervijās godīgi atbildēju, kā es šo epizodi izjutu un atceros kā mazs puika. Tas nav zinātnisks pētījums.”
Grāmatā atradu vietu, kur precīzi citēts tās galvenā varoņa stāstījums kādai naivai sieviešu žurnāla pārstāvei: „Mana pati pirmā bērnības atmiņa ir par to, kā ar mammu gāju uz Rīgas Dzelzceļa staciju sagaidīt manu vecomāti, vecotēvu un citus radus, kas atgriezās no izsūtījuma Sibīrijā. Viņi kā zemnieki tika izsūtīti padomju okupantu lielākajā masveida represijas pasākumā pret latviešu tautu – 1949. gada 25. marta izsūtīšanā.
Man iespiedies atmiņā skats, kā iebrauca vilciens ar dūmu mutuļiem, un mamma teica: tagad tu satiksi savu vecomammu un vecopapu. Un no vagona izkāpa pufaikās tērpti cilvēki...” Un tagad viltvārdis mēģina izlocīties... Bet nu OK - vienīgā no visām grāmatā uzskaitītajām pasaciņām, kuru viņš patiešām negribīgi atzīst par pasaciņu.
Ceturtais: „- Grāmatā ir aprakstīta epizode, ka tēva māsīca aicinājusi tēvu uz Izraēlu. Vai to māsīcu esat atradis?
- Es nekad neesmu viņu meklējis. Iespējams, ka tāda bija, bet man tas nav zināms.”
Teikšu īsi – nu kā var šitā melot? Grāmatā ir gan Egila Levita aizpildītas anketas par izbraukšanu tieši pie šīs māsīcas, gan skaidras norādes, ka tā ir bijusi absolūti fiktīva māsīca, jo visi tēva radi gājuši bijā holokaustā, gan vēl skaidrākas aizdomas, kura iestāde šo māsīcu „piemeklējusi”.
Piektais: „- Rietumu raidstaciju klausīšanās kopā ar tēvu - cik ticamas ir šīs atmiņas? Pēc grāmatas autora domām, tas esot mazticams, jo jūs dzīvojāt komunālajā dzīvokli, kur visi visus dzird un var paziņot čekai
Tas bija vakara rituāls, var jau neklausīties pārmērīgi skaļi. Abi ar tēvu katru vai gandrīz katru vakaru pēc vakariņām klausījāmies BBC, "Deutsche Welle”, "Amerikas balsi”... Šīs raidstacijas nepārtraukti tika traucētas, tāpēc bija jāuzregulē tie radioviļņi, kurus čekisti tik ļoti "nezāģēja".”
Grāmatā tas nemaz nav pieminēts, tikai pēc tās iznākšanas atklājies, ka Ļeņina ielas 59. nams, kur dzīvoja Levitu ģimene, bijis savienots ar blakus esošo čekas „stūra māju”. Un kāds mēģina iestāstīt, ka faktiski pie čekas lielās auss klausījies „ienaidnieku balsis”? Te nu būtu labāk paklusējis, - neviens cits kā čekas aģents un provokators to nebūtu varējis atļauties.
Sestais: „- Starpposmā man bija Vācijas nepilsoņa (aliens) pase. 1985. gadā es kļuvu par Vācijas pilsoni. Vienlaikus man bija Latvijas vēstniecības Londonā izsniegtā Latvijas pase, taču tā no Vācijas viedokļa skaitījās neefektīva, jo Latvija pastāvēja tikai de iure, bet ne de facto. Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 1992. gadā es reģistrējos kā pilsonis. Taču toreiz spēkā esošais Vācijas pavalstniecības likums neparedzēja dubultpilsonību. Ja cilvēks tika brīvprātīgi uzņemts vienas svešas valsts (šai gadījumā - Latvijas) pilsonībā, tad tas nozīmēja atteikšanos no Vācijas pilsonības un saskaņā ar likumu Vācijas pilsonība tika automātiski zaudēta. Kopš tā laika esmu tikai Latvijas pilsonis. Citādi tas nemaz nevarēja būt, jo es kļuvu par Latvijas vēstnieku Vācijā. Pašsaprotami, ka pašas Vācijas pilsonis nevarēja kļūt par ārvalsts vēstnieku Vācijā.”
Vēl pērnruden Egils Levits ar dažu mēnešu starpību vienai un tai pašai avīzei izklāstīja gan šo versiju, gan tieši pretējo – ka nekad neesot bijis Vācijas pilsonis. Jauki, ka beidzot ir izdomājis, kura versija pareiza.
Septītais... bet septītā vairs nav. Neko no pārējā grāmatā „Viltvārdis” Egils Levits pat nemēģina atspēkot. Vispār un pilnīgi neko.
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
