Iesaki rakstu: 
Kādā jau pasenā krievu „Comedy Club” sērijā liftnieks atskrien pie Stīvena Sīgala un brēc – vajagot palīdzēt padsmit cilvēkiem, kas iesprūduši liftā. Pats Sīgals nevar, Fords un Švarcnegers arī ne, un beigu beigās izrādās, ka arī Brūss Villiss nekādi nespēj palīdzēt, jo viņš, lūk, cilvēkus glābjot tikai no pusotra miljona un uz augšu.
Šis mazais pastāstiņš ienāca prātā, lasot mediju pēdējā laika dažādas aizrautīguma pakāpes stāstus par Einaru Repši, kurš, lūk, pēc neilga brītiņa personiskajā „biznesā” un „zinātniskajā darbībā” sakās esam sapratis, ka latvju zemes attīstība neesot iespējama bez viņa un kompanjonu rūpēm un gādības, jo te, lūk, paša vārdiem izsakoties, „kaut kas nenotiek tā, kā vajag”.
Skaidrojumi strīpaini idejiskā mašīnu, motoru un meiteņu mīļotāja kārtējai interešu loka nomaiņai, protams, var būt visdažādākie. Atļaušos izteikt arī savu viedokli, pavisam vienkāršu un skaidru: gluži vienkārši līdzšinējie barotāji Repšes hobijus tāpat vien, skaistu acu dēļ, vairs neapmaksā un kundziņu sūta peļņā vienīgajā jomā, kur viņš ir bijis uz kaut ko spējīgs - darbā „valsts labā”, protams.
Kāpēc tik skarbi un nejauki? Tāpēc, ka atšķirībā no tradicionālās repšiskās burbuļretorikas reālie fakti ir vienkārši un skarbi: Repše savus reālos tautsaimnieka talantus jau politiķošanas laikā pierādīja, nekustamo īpašumu jomā unikālā kārtā tieši buma laikā spējot tautas saziedoto pusmiljonu notrallināt un vēl parādos iebraukt, un arī pēc politiķošanas beigām viņš pēc būtības ir izrādījies spējīgs tikai uz lielākoties svešas naudiņas noēšanu un citādu notrallināšanu.
Ja ieskatāmies atkārtotā valsts glābēja un attīstītāja pēdējā eksamatpersonas deklarācijā, tur velti meklēt kādu nopietnu uzņēmējdarbību vai kaut vai kārtīgu darbavietu. Tā vietā ekspolitiķis pēdējā gada laikā tikai turpinājis audzēt parādus (viņa parādi aizdevumus pārsniedz par vairāk nekā 400 tūkstošiem latu), tad vēl papildinājis savu braucamlīdzekļu parku un, kā jau no paša stāstītā zināms, pētījis mākslīgo intelektu – lai kas nu ar to realitātē būtu saprotams.
Dāsnāko jaunā valsts attīstītāja līdzšinējo māti barotāju mēs, šķiet, nojaušam gandrīz droši, - kas gan cits, ja ne Repšes kunga ilggadējais „labvēlis”, baņķieris Valērijs Belokoņs. Taču, rau, alus „na haļavu” agri vai vēlu vienmēr beidzas: Belokoņa kunga biznesam nebūt vairs nav ziedu laiki – politbizness Vidusāzijā skarbi un neatgriezeniski pievēries, tā ka aizrautīgā Einara un viņa hobiju dāsnā uzturēšana vairs varētu arī nebūt pa kabatai.
Savukārt pats Repše godīgi strādāt un pelnīt naudu sev un ģimenei, kā noprotams, ne grib, ne spēj, - kā jau tās sugas pārstāvis, kas labi un komfortabli jūtas tad, ja var „rūpēties par valsti”, kur var iztikt bez atskaitīšanās priekšniecībai, rūpēšanās par pozitīvu uzņēmuma bilanci un citiem nepatīkamiem sīkumiem. Ar vārdu sakot, pats sevi un ģimeni godīgi uzturēt nespēju, bizness nepadodas, algotā darbā negribu un neviens arī īsti neņem, bet glābt ļaudis no pusotra miljona un uz augšu – to vienmēr labprāt!
Līdz ar to faktiski jautājums ir tikai viens – vai tas ir bijis pats bez kabatas naudas atstātais Repše, kurš izdomājis, ka nāksies vien vēlreiz mēģināt paglābt valsti un nāciju, lai kaut kā sakasītu naudiņu personiskajai iztikšanai, vai arī Belokoņi, Mierkalni un Vaitaši, kuri gluži vienkārši pietiekami skaidri pateikuši – nu, zōniņ, mēs nu tevi tā kā būtu barojuši pietiekami, posies nu peļņā un nemaz nemēģini aizmirst arī mūs. Un, ja jaunā valsts attīstītāja plāniem būs kaut jel kāds reāls turpinājums, šis īlens no maisa izlīdīs pilnīgi noteikti.
Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Pēc lasītāju ierosinājuma to publicējam arī šeit.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
