Iesaki rakstu: 
Vakar bija pustukšā diena. Magnētiskās vētras, aukstā, saraustītā un mazgulētā darba nedēļa lika hokeja čempionāta atklāšanas spēli un Eirovīzijas finālu gaidīt ar atplestām rokām — attaisnojumi personīgo pienākumu un plānu nepildīšanai nebija jāmeklē. Hokejisti un Dons nepievīla. Par hokeju gan jau vēl runāsim tuvākās nedēļas, bet par Eirovīziju būtu vērts atzīmēt dažus punktus jau tagad. Lai ir miers uz pāris gadiem.
Esmu ilggadējs konkursa sekotājs kopš Prāta vētras laikiem. Noskatos konkursu, saņemu no tā visus nepieciešamos lādiņus un mācības un tad daudzus gadus neskatos. Līdz mūsējie ir pēkšņi finālā, un Eirovīzija iekrīt dienā, kad vajag neko nedarīt. Un kad vajag būt piedzīvojušam kaut ko to pašu, ko visi pārējie, lai varam saskaņot savus tēmēkļus. Kā vakar.
Par vienīgo Eiropas geju parādi, kurai seko vai ir spiesti sekot parastie cilvēki, protams, visiem viss ir skaidrs. Eirovīzija tāpat kā mūsu sporta izlašu sniegums ir jautājumi, kuros ikviens esam eksperts, un to es saku bez mazākās sarkasma piedevas. Eirovīzija ir demokrātiskās diplomātijas pasākums. Tā ir kā tāds divkameru parlaments, kurā par attiecībām ar kaimiņvalstīm balso vienkāršā tauta un augstākā kārta. Fonā tiek piedāvāts audiovizuāls priekšnesums balsojuma kontekstualizācijai, jo skaidrs, ka ne mums tās citas valstis interesē, ne mēs par tām ko zinām.
Kas tad valstis šodien vispār ir? Karodziņi – un arī tie ne pārāk izteiksmīgi. Zēns no Šveices un citi klauni vairāk vicināja jaunāko LGBT karoga versiju nekā pārstāvēto valstu simboliku. Arī Eiropas ģeogrāfijas vizualizācijā redzējām, ka robežu nav. Visa Eiropa ir anonīma Eirāzijas plātnes mala, kurā nav ne valstu, ne pilsētu. Daži priekšnesumi nemaz netika atrādīti kā mūsu acu priekšā notiekoši — tos izpildīja hologrammu matricās ieslodzīti avatāri bez sejām un muzikālās dzirdes. Pagājušā gada uzvarētājai acīmredzot bija kaut kādas vēdera problēmas un savus vingrojumus fonogrammas pavadījumā izpildīja pieslēgta pie klizmas agregāta.
Demokrātiskās diplomātijas parlamentā, ko sauc par Eirovīziju, lordu palātu gan veido nevis aristokrātijas pārstāvji, bet laikmeta modi visveiksmīgāk nolasījušie piesūcekņi. Viskonformistiskākie eksdumpinieki. Nē, labi, es neko nezinu par žūriju sastāvu. Bet man nez kāpēc prātā ir visādas Ritas Rudušas. Selmas Levrences pēc piecdesmit. Kad it kā jau sāk viesties šaubas par ieturēto ideoloģisko kursu, bet nu tik daudz esi ieguldījusies, ka jāmauc tālāk. Un jāmauc Eiropai tālāk ir uz “matriarhātu”. Tāpēc pasākumu vadīja divas meitenes. Un augstās vietās žūrijas ieskatā lielākoties nevienu neapdraudoši kastrāti un citi vīrieša izstrādājumi ar un bez biksēm. It kā viss ir pilnīgā pakaļā, britu priekšnesums pamatīgi nopūlējās to burtiski ilustrēt, bet vai tad nav sou mač fan?! Uzgriežam skaļāk un maucam tālāk.
Eiropas beigas, protams, sludina ikviens, kas nav aizņemts ar kilometru krāšanu skriešanas aplikācijās un indulgenču maksājumiem par savu CO2 grēku, tpū, pēdu. Un daļa no tiem sludinātājiem paši vakar pilnā nopietnībā balsoja par visādām Lietuvām un Igaunijām. Bet tāda ir tā demokrātiskā diplomātija. Kas provinciālim jādara, to viņš darīs. Dziedātāju tauta, kas baidās dziedāt pašas priekam un visu dara tēlam.
Kas tālāk? Putins, ķīnieši un musulmaņi berzē rokas. Eiropa ir vēl ņemamāka, nekā varēja iedomāties. Ir augsne, kur saimniekot un kārtību ieviest. Ai lav jū sou mač, senk jū sou mač. Pīs, pīs. And ikvalitī tū. Sou, sou mač. Prieks, ka plebeju ieskaitē uzvarēja Izraēla, Ukraina. Arī muzikāli interesantās Francija un Portugāle bija parastās tautas augstu novērtētas. Francijas un Izraēlas dziesmas droši vien vienīgās, kuras vēl kādreiz klausīšos.
Horvāti savāca visas roķīgā elektorāta balsis, bet nu man tas roķīgums pēdējos gados šķiet drīzāk pārspīlēta, komiska reakcija uz pasaules sievišķošanu. Tomēr, ja tā ir vienīgā populārā alternatīva Īrijas sātanistiem un Šveices sniegpārsliņām, lai notiek. Vēl no pozitīvā jāpiemin Somijas, Igaunijas izgāšanās un Apvienotās Karalistes kārtējā blamāža. Žēl, ka nevar būt vairāk pēdējo vietu, vairāk nullīšu un kauna, ko izdalīt. Zeho pua for jū, litvanī.
Pārpublicēts no jazepsbasko.lv
Seko mums 
Kamēr mūsu nevarneši cīnās ar savām sīkajām ķibelēm, mēģinot samazināt birokrātiju un domājot, kādu vēl formālu kosmētisko remontu veikt savai brūkošajai Vienotības dirškenu koalīcijai, VĀCIJA BLIEŽ PA RITĪGO! BLIEŽ TĀ, ka tas ATSAUKSIES UZ visu EIROPU!
Cik laba var būt diena Arodbiedrību vadoņiem, bet lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju tā ir trauksmaina! Droši vien jautāsiet – kādēļ trauksmaina? Mēģināšu ieskicēt trauksmes iemeslus vēsturiskā kontekstā.
Neatkarīgi no tā, cik daudz mēs sacenšamies savās analīzēs un komentāros, lai rastu jaunus, gudrus veidus, kā pateikt "Tramps ir stulbs”, viņš, visticamāk, nemainīsies. Ar to mums ir jāsadzīvo. Šķiet, ka Eiropa nesaprot vienu lietu: Tramps ir ASV prezidents.
Iedomājaties, ka oriģinālā 2011, gadā pasažieru plūsma Rail Baltica tika plānota 3,26 miljoni pasažieru (2040 gadā). Pēdējā 2024.gada CBA dokumentos atradīsiet 51 miljonu pasažieru (2056. gadā).
Rīgas rajona tiesa 14. februārī piemēroja apcietinājumu Aleksandram Gapoņenko, kurš jau iepriekš ir ticis sodīts par nacionālā naida kurināšanu. Vladimirs Žirinovskis reiz solīja Baltijas valstis pārvērst par Krievijas guberņām, Gapoņenko droši vien cerēja reiz kļūt par gubernatoru... Bet nu būs jāsēž cietumā, nevis gubernatora krēslā.
Pagājusi nedaudz vairāk nekā nedēļa, kopš animācijas filma "Straume" pārrakstījusi Latvijas kino vēsturi, saņemot "Oskaru" kā labākā pilnmetrāžas animācijas filma. Kamēr filmas veidotāji turpina darbu pie nākamā projekta, tikmēr politikas veidotājiem arvien jādomā ne vien par plašāku atbalstu kino nozarei Latvijā, bet jāizmanto mirklis Latvijas tēla un Latvijas kā kino uzņemšanai draudzīgas valsts popularizēšanai.
Cienījamā Latvijas Republikas valdība! Ņemot vērā pašreizējo stāvokli valsts izglītības sistēmā, mēs, Rīgas Stradiņa universitātes studenti, lūdzam Jūs izskatīt mūsu priekšlikumus. Mēs ierosinām:
Visu Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) pastāvēšanas laiku tikai divi politiķi ir saņēmuši reālus sodus. 2007. gadā "Jūrmalgeitas" izmeklēšanas rezultātā Juris Hlevickis tika ieslodzīts uz pieciem gadiem, taču pilnu sodu viņš tā arī nenosēdēja. Pagājušajā gadā Ķekavas vicemērs tika notiesāts par izspiešanu un saņēma četrus gadus.
Demogrāfija mūsdienu pasaulē Latvijai ir svarīga problēma. Latvijas iedzīvotāji pārstāj dzemdēt bērnus, un valdībai vēl nav bijis laika skaidri formulēt šīs problēmas risināšanas iespējas. Tajā pašā laikā valsti pārpludina arābu imigranti. Šī situācija, protams, negatīvi ietekmē latviešu tautu.
