Eiropas naudas slaukšana Latvijas cietumos – par dvieli vai telefonu gadi aiz restēm
Pietiek lasītājs20.06.2025.
Komentāri (58)
Iesaki rakstu: 
Latvijas valdība un Ieslodzījuma vietu pārvalde (IeVP) kā vienmēr ar pazemīgi izstieptu roku klanās Briseles ierēdņu priekšā, diedelējot Eiropas Savienības miljonus ieslodzīto resocializācijai un rehabilitācijai. Realitātē šī pati valsts izstrādājusi cinisku mehānismu, kā no Eiropas kabatas izslaukt naudu bezgalīgi, paturot cilvēkus aiz restēm tik ilgi, cik vien izdevīgi cietumu administrācijai.
Ja Jūsu tuvinieks sēž Latvijas cietumā un drīz plānots iznākt brīvībā, drošāk ir šo gaidīšanu atlikt uz nenoteiktu laiku. Pat, ja cilvēkam piespriests niecīgs termiņš – piemēram, viens gads –, nav nekādu problēmu piemest klāt vēl pāris. Un tas nebūs tāpēc, ka viņš būtu saorganizējis narkotiku kontrabandu vai plānojis bruņotu bēgšanu. Pietiks ar dvieli vai spoguli, kas par centimetru pārsniedz IeVP svēti noteikto izmēru.
2025. gada 10. jūnijā Latvijā stājās spēkā jauni Krimināllikuma Grozījumi. Likuma jaunā redakcija noteic, ka Krimināllikuma 309. panta pirmā daļa par šādu "baisu" noziegumu paredz līdz diviem gadiem aiz restēm.
Šeit gan jānorāda, ka Satversmes tiesa jau vairāk kā desmit gadus norāda uz to, ka atļauto priekšmetu saraksts pec būtības nav ne pamatots, ne mūsdienam atbilstošs, ne arī nepieciešams (Satversmes tiesa vērš Ministru kabineta uzmanību uz to, ka apstrīdētā norma, kā arī citas Noteikumu Nr. 423 normas, kas attiecas uz priekšmetu lietošanu brīvības atņemšanas iestādē, ir formulētas tādējādi, ka nosaka priekšmetus, kurus notiesātajam ir atļauts glabāt.
Tas nozīmē, ka brīvības atņemšanas iestādes administrācijai nav tiesību atļaut notiesātajam lietot citus, šajās tiesību normās neminētus priekšmetus, pat ja ar to lietošanu netiktu apdraudēta kārtība un drošība ieslodzījuma vietā. Šāds regulējums var radīt nesamērīgus personai Satversmē ietverto pamattiesību aizskārumus. Tāpēc Ministru kabinetam ir pienākums apsvērt, kā konkrētais tiesiskais regulējums būtu pilnveidojams.
Satversmes tiesa jau vērsusi uzmanību uz to, ka ir iespējams izvēlēties citu veidu, kā regulējams jautājums par brīvības atņemšanas iestādēs glabājamiem priekšmetiem. Piemēram, ir iespējams izstrādāt to priekšmetu sarakstu, kurus notiesātajam glabāt ir aizliegts. Tāpat varētu definēt kritērijus, pēc kuriem izšķirams, kādu priekšmetu glabāšana ir aizliedzama, vai uzskaitīt tos priekšmetus, kuru glabāšana ir atļauta, turklāt paredzot brīvības atņemšanas iestādes administrācijai tiesības lemt par atļauju glabāt citus priekšmetus, ja notiesātais to lūdz (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 18. marta sprieduma lietā Nr. 2010-50-03 14.2. punktu un 2019. gada 24. oktobra sprieduma lietā Nr. 2018-23-03 20. punktu)).
Kamēr Eiropa naivi un dāsni finansē Latvijas cietumu sistēmas it kā cēlos rehabilitācijas plānus, patiesībā Brisele pat nenojauš, ka Latvijas ierēdņi Eiropas naudu izmanto nevis ieslodzīto integrācijai, bet gan viņu nežēlīgai un ciniskai sodīšanai. Jo ilgāk cietumā tiek turēti cilvēki, jo lielāki ir pieejamie Eiropas finanšu resursi. Tīra un neslēpta cilvēku dzīves monetizācija.
Zem sausā birokrātiskā apzīmējuma "309. panta otrās daļas redakcija" patiesībā slēpjas cinisma kalngals: līdz pieciem gadiem cietumā par mobilā telefona, SIM kartes vai USB zibatmiņas ienešanu un glabāšanu. Ne par šaujamieroci, ne narkotikām, bet par elementāru saziņas ierīci, bez kuras brīvībā dzīvojošie vairs nevar iedomāties savu ikdienu.
Valsts to pasniedz kā cīņu pret kontrabandu un drošības paaugstināšanu. Reāli tas ir uzbrukums cilvēka vienkāršākajai vajadzībai – kontaktam ar ģimeni, iespējai uzzināt, kā aug bērni, vai māte vēl ir dzīva. Cilvēciska vajadzība, ko ANO un Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzīst par rehabilitācijas sastāvdaļu, Latvijā nu kļuvusi par smagu noziegumu. Valsts rupji ignorē cilvēktiesības, brutāli kāpjot pāri Eiropas standartiem un starptautiskajām normām.
Vēl vakar SIM karte vai mobilais telefons cietumā bija disciplinārsods – pāris dienas izolatorā vai satikšanās liegums ar ģimeni. Šodien šī pati lieta jau ir krimināllieta ar iespēju uz pieciem gadiem zaudēt brīvību. Dubultsodīšana, ko aizliedz starptautiski atzītais "ne bis in idem" princips, Latvijā tiek ciniski un apzināti pārkāpta.
Pietiek jau iepriekš ir atklājis Ieslodzījuma vietu pārvaldes noziedzīgās metodes, publiskojis pierādījumus par safabricētiem pārkāpumiem un neeksistējošām apsūdzībām. Tagad jaunie likuma grozījumi cietumu administrācijai paver vēl plašākas iespējas, kā bezkaunīgi manipulēt ar ieslodzīto likteņiem, sodīt tos, kas nepatīk vai kuru "kontakti ārpusē" nav pa prātam cietumu priekšniecībai, un vienlaikus piesūkties vēl treknākiem Eiropas fondu līdzekļiem.
Kamēr Lielbritānija, Itālija un citas Eiropas valstis savas cietumu problēmas risina ar tehnoloģiju, izlūkošanas un diferencētu pieeju, Latvija lepni dodas pretējā virzienā – totalitāras represijas un absurdas sodīšanas ceļu. Vecs vīrs, kurš grib dēlam cietumā nodot telefonu, lai viņš apskatītu mazbērnu fotogrāfijas, Latvijā kļūst par smagu noziedznieku. Cilvēcība šajā valstī ir noziegums, kuru sodīt – valsts patriotiskais pienākums.
Latvijas drošības aizsegā tiek slēpts nekas cits kā represiju mehānisms, kura mērķis nav ne drošība, ne kārtība, bet gan lielāka Eiropas finanšu naudas ieplūšana ciniskajā cietumu administrācijas kontā. Eiropas nauda te finansē nevis taisnīgumu, bet gan netaisnību, nevis rehabilitāciju, bet gan bezgalīgu cilvēku sodīšanu.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
