Pēdējā laikā bieži citēts ir Vinstona Čērčila sacītais: „Jo tālāk atpakaļ mēs skatāmies, jo tālāk uz priekšu varam redzēt.” Sekojot šim teicienam, aicinu apskatīties uz pašu Eiropas civilizācijas sākumu – Dēmokrīta un Sokrāta laika Grieķiju. Ceru, ka no šī atskaites punkta varēs labāk aplūkot vērtības, kas radušās Eiropā.
Dēmokrīts bija pārliecināts, ka pasaule sastāv no sīkām, nedalāmām daļiņām un tukšuma. Šāds uzskats nebija oriģināls, to pauda jau senindiešu domātāji. Dēmokrīta unikalitāte bija viņa spējā saprast, ka jutekliskā pasaulē atrast to, kas nedalās, nav iespējams. Līdz ar to atomi nav jutekliski uztverami, tās ir tikai mentālas konstrukcijas. Dēmokrīta atomisma galvenā vēsturiskā nozīme bija atziņa, ka pastāv būtība ārpus jēgas. Pārsteidzošs kvantu fizikas formulējums pirms vairāk nekā divarpus tūkstošiem gadu.
Iespējams, ka pie šīs atklāsmes Dēmokrīts nonācis, klausoties Sokrāta runās. Sokrāta stāstītais par alu, kurā cilvēki īstenību redz kā ugunskura apspīdētas ēnas uz sienām, atstāja dziļu iespaidu uz klausītājiem. Patiesā īstenība esot tur ārā, Saules apspīdētā gaismā, taču uz nesagatavotu cilvēku īstenība var atstāt graujošu iespaidu. Sagatavot cilvēku var pakāpeniski, attīstot viņa prātu. Sokrāta piedāvātā metode bija unikāla, jo visās apkārtējās tālaika kultūrās dominēja uzskats par prāta savaldīšanu un samierināšanu. Ar Dēmokrītu un Sokrātu Eiropā sākās laikmets, kas radikāli atšķīrās no visa tā, kas līdz tam bija zināms.
Sokrāta skolnieks Platons attīstīja uzskatu, ka īsto realitāti mums jāmeklē ideju pasaulē, kas atrodas atsevišķi no lietu pasaules. Idejas atklājas īslaicīgi, tās tiek saprastas līdzīgi zibens spērienam. Cilvēks vienlaicīgi var atrasties divās pasaulēs – ja viņa skats vērsts augšup, viņš vēro idejas, bet skatoties uz leju viņš redz priekšmetus.
Viens no Platona skolniekiem Eiklīds izmantoja idejas, lai izveidotu mācību par telpu, bet otrs skolnieks Aristotelis ieviesa ļoti daudzus jēdzienus, lai sarunvalodā būtu iespējams saprasties veidā, ko vēlāk nosauca par zinātnisku. Sokrāts rakstītam vārdam neuzticējās, jo rakstīts vārds pats sevi nevar aizsargāt, tas kļuva atkarīgs no lasītāja. Lai no tā izvairītos, Platons centās rakstīt dialogus, nevis traktātus. Gan Eiklīds, gan Aristotelis izveidoja mācību, kas sengrieķu valodā saucās loģika, un tā kļuva par pirmo patiesi ievērojamo Eiropas unikālo vērtību.
Prātu nodalot no jūtām un gribas tika iedragāta ticība, kas visus šos vienumus apvienoja. Visapkārt sengrieķu teritorijām valdīja ticība, tāpēc antīkās pasaules uzskatam bija grūti nostiprināties. Kad Čingishans sāka veidot Mongoļu impēriju, viņš bija pārsteigts par cilvēkiem, kuri apdzīvoja Rietumu teritorijas. Jo tālāk uz Rietumiem, jo cilvēki kļuva mežonīgāki, un, nonācis pie Vīnes vārtiem, viņš sāka apšaubīt, vai vietējos iedzīvotājus var uzskatīt par cilvēkiem. Pagāja daži gadsimti, un viduslaiku beigās Vīne kļuva par visas Rietumu civilizācijas kultūras galvaspilsētu, kuras sasniegumus atzina plašā apkaimē. Kā tas kļuva iespējams?
Ja prātu saprotam kā spēju pieņemt spēles noteikumus, un interpretāciju spēļu noteikumu robežās kā gudrību, tad ticība apvienoja visas trīs cilvēka garīgās izpausmes – prātu, jūtas un gribu. Lai cilvēki nekļūtu muļķīgi, kuri nav spējīgi pieņemt spēles noteikumus, bija jāierobežo jūtas un griba, kas traucēja prātam. Viduslaiku sākumā, galvenokārt pateicoties dzejniekiem un rakstniekiem, tika apšaubīts, ka jūtu un gribas ierobežošana attīstītu prātu. Tieši otrādi, tika ierobežots arī prāts, un cilvēks kļuva par fanātiķi ar ļoti vājām interpretācijas spējām. Bija nepieciešami citi spēles noteikumi, un tos sāka meklēt antīkās pasaules uzskatos. Loģika attiecās tikai uz prātu, un tā kļuva par brīvības simbolu, kas sākumā prātu, bet vēlāk arī jūtas un gribu atbrīvoja no ticības.
Viduslaiku beigās tika izstrādāta zinātniskā metode, kas loģiku papildināja ar matemātiku un eksperimentu. Zināšanas līdzīgi gaismai ieplūda cilvēkā, kas izejot caur prizmu, izveidoja krāsu varavīksni. Katram cilvēkam bija individuālas attiecības starp prātu, jūtām un gribu, līdz ar to vienas un tās pašas zināšanas, tiekot saprastām, izveidoja atšķirīgus uzskatus. Vairs nebija nozīmes strīdēties par pareizību, jo katrs cilvēks pasauli uztvēra atšķirīgi. Brīvība attiecībā pret cilvēku kļuva absolūta, un tā kļuva par vēl vienu Eiropā radušos vērtību.
Zinātniskai metodei, kas attiecās uz dabu, radās grūtības izskaidrot gaismu. Ēnas malas bija izplūdušas, un tas norādīja uz to, ka gaisma ir viļni. Savukārt, gaisma izplatījās taisnā virzienā un tas norādīja uz to, ka gaisma ir daļiņas. Šo pretrunu centās atrisināt Īzaks Ņūtons, izveidojot teoriju par daļiņu apļiem. To viņš centās pierādīt ar sarežģītām matemātiskām darbībām, taču nesekmīgi. 1801. gadā Tomass Jungs eksperimentā ar divām spraugām nodemonstrēja, ka gaisma izplatās kā viļņi ūdenī. Lai tas notiktu gaisā, bija nepieciešama ūdenim līdzīga materiāla vide, kuru nosauca par ēteri.
1900. gadā Makss Planks ieguva formulu, saskaņā ar kuru gaisma izplatās nevis nepārtraukti, bet gan atsevišķu porciju veidā, līdzīgi kā sekunžu rādītājs mehāniskā pulkstenī. Sākumā Planks pret formulu izturējās nenopietni, uzskatot to par matemātisku joku, taču vēlākie eksperimenti apstiprināja, ka ne tikai gaisma, bet visa enerģija izdalās šādā veidā. Radās nojausma par jaunu, fundamentāli nozīmīgu fizikas atklājumu. Uz fizikas žurnālu, kuru rediģēja Planks, jaunie censoņi sūtīja savus rakstus, lai diskutētu par aktuālām fizikas problēmām. Varbūt visas dabas pamatā ir kaut kas līdzīgs kinolentei, kas sastāv no atsevišķām fotogrāfijām, un ātri kustoties rada nepārtrauktas kustības iespaidu? Fizikas žurnālam arvien biežāk savus rakstus sāka sūtīt arī Šveices patentu biroja darbinieks Alberts Einšteins.
1905. gads zinātnes vēsturē iegāja ar nosaukumu - fizikas „brīnumu gads”, pateicoties četriem Einšteina rakstiem. Visas publikācijas attiecās uz atšķirīgām fizikas nozarēm, - optiku, kosmoloģiju, statiku un kodolfiziku, un katrs no šiem rakstiem izvirzīja fundamentāli jaunas, revolucionāras idejas.
Pirmajā rakstā tika paskaidrots, kāpēc spilgts ultravioletās gaismas uzliesmojums atstāj nospiedumu metālā. Ultravioletās gaismas daļiņām ir zemāka frekvence salīdzinājumā ar saules starojumu, līdz ar to tās ir „smagākas”, un tām vajadzīga mazāka enerģija, lai izsistu citas daļiņas no metāla virsmas. Fotoefekts ideāli izskaidroja visas līdz tam eksistējošās neskaidrības starp ķermeņu siltumu un gaismas krāsu, taču lika izvirzīt pieņēmumu, ka gaisma tomēr ir daļiņas. Toreiz vēl nebija zināms, ka gaismas īpašības atkarīgas no eksperimenta noteikumiem. Ja gaisma tiek vērota tieši, tad tās ir daļiņas, bet ja netieši, tad gaisma ir viļņi.
Otrajā rakstā Einšteins apšaubīja, ka katrā inerciālā sistēmā ir spēkā vieni un tie paši fizikas likumi. Nemainīgs esot gaismas ātrums, bet inerciālo sistēmu savstarpējo ātrumu rezultātā mainās laiks un telpa. Tas bija nepieciešams, lai saglabātu pārējos fizikas likumus katrā inerciālā sistēmā nemainīgus. Ja pasaule sastāvēja no kinolentei līdzīgām fotogrāfijām, tad gaismas ātrumam bija jābūt nemainīgam visur.
Trešais raksts analizēja daļiņu kustību siltumā un tas attiecās uz teorētisko fiziku. 1890. gadā Planks reorganizēja Brandenburgas universitātes fizikas katedru, to pārveidojot par teorētiskās fizikas institūtu. Planks centās atbrīvot fiziku no filozofijas ietekmes, radot tiem laikiem jaunu zinātnes nozari – teorētisko fiziku. Tā kā Einšteina raksts attiecās uz šo fizikas nozari, būtu apgrūtinoši to skaidrot ar vārdiem.
Ceturtais raksts atklāja savstarpējo saikni starp masu, enerģiju un gaismas ātrumu ķermenim atrodoties miera stāvoklī. Izrādījās, ka strādājošam mehāniskam pulkstenim ir lielāka masa nekā tad, ja šis pulkstenis nedarbojas. Tam par iemeslu ir atšķirīgs enerģijas daudzums, turklāt šo masas lielumu var precīzi noteikt, un tas ir apgriezti proporcionāls gaismas ātruma kvadrātam. Diviem ķermeņiem, kas novietoti viens otram līdzās ir mazāka masa kā šiem pašiem ķermeņiem novietotiem vienam virs otra. Augšējam ķermenim ir lielāks gravitācijas spēks, līdz ar to arī lielāka enerģija. Einšteins pierādīja, ka masa atkarīga no enerģijas un gaismas ātruma. Samazinot masu par vienu vienību, varētu iegūt enerģiju, kas līdzīga gaismas ātruma kvadrātam.
Ķermeņa masu noteica atoma kodols, tāpēc sadalot atoma kodolu atbrīvotos milzīgs enerģijas daudzums. Einšteina ceturto rakstu var salīdzināt ar dzirksteles iegūšanu mežonīgajā cilvēku sabiedrībā. Ja mežonīgajā sabiedrībā cilvēki praktiskas darbības rezultātā iemācījās iegūt uguni, tad pagājušajā gadsimtā teorētisku darbību rezultātā cilvēki iemācījās sadalīt atoma kodolu. Kodolenerģija, līdzīgi kā uguns mežonīgajā sabiedrībā uz visiem laikiem izmainīja cilvēku dzīvi.
Pieņēmums, ka pasaule sastāv no kinolentei līdzīgām fotogrāfijām, nepastāvēja ilgi, jo no tās sāka atteikties pats Einšteins. Kinolentā maza punktiņa kustību iespējams noteikt attiecībā pret iepriekšējo fotogrāfiju, bet kvantu fizikā punktiņa parādīšanās vietu katrā atsevišķā fotogrāfijā noteica nejaušība. Lai noteiktu kustību bija vajadzīgi vismaz divi mērījumi – sākums un beigas, bet kvantu fizikā tas nebija iespējams. Loģika, laiks un telpa kļuva bezjēdzīgi, jo nebija saiknes starp cēloni un sekām. Lai saglabātu šos lielumus, Einšteins sāka izstrādāt citu pieņēmumu - kvantu lauku teoriju.
Kvantu mehānika apraksta atsevišķas daļiņas īpašības, bet kvantu lauka teorija apraksta daļiņu kustību Einšteina laiktelpā. Kvantu mehānikai pietiek ar matemātiku un eksperimentu, loģika tai nav vajadzīga. Einšteins vēlējās izveidot teoriju, kas būtu arī loģiski pamatota. Problēma ir tā, ka kvantu lauka teorijā gravitācija ir nevis spēks, bet kustība laiktelpā, kuru kvantu mehānika nevar aprakstīt. Pagājušā gadsimta fizika pieņēma, ka kvantu mehānika ir pareiza gan teorētiski, gan praktiski, bet kvantu lauka teorija tikai praktiski. Iedomāsimies 100 stāvu augstu celtni uz kuras sienas nosēdusies muša. Augstceltne ir atoms, bet muša atoma kodols. Pie tik liela mēroga gravitācijai nav praktiskas nozīmes, toties gravitācijai ir nozīme hipotēzēs par Lielo sprādzienu un melnajiem caurumiem. Melnā cauruma gadījumā visa zemeslode satilptu vienā tējkarotē un par noteicošo spēku kļūtu gravitācija. Ir saprotama Einšteina nepatika pret Lielā sprādziena un melno caurumu teorijām.
Viens no iespējamiem kvantu fizikas atšķirīgiem skaidrojumiem tika meklēts fizikas, bioloģijas un filozofijas apvienojumā. Ja skatītājs vēro filmu kinoteātrī, kad gaismai ir viļņu īpašības, tad viņam šķiet, ka visas fiziskās apkārtnes īpašības piemīt ekrānam. Par to savulaik stāstīja Sokrāts, un pētīja klasiskā fizika. Skatoties uz gaismas avotu, acis fiksē nevis viļņus, bet atsevišķos kadrus, un tas uzreiz maina apkārtējās vides informācijas apstrādi bioloģiskā būtnē. Tā ir Platona ideju pasaule, kas atšķiras no tās pasaules, kurā tiek skatīta filma.
Kvantu fizikai pietiek ar matemātiku un eksperimentu, lai pētītu dabu. Laiks un telpa ir vieta, kas bioloģiskai būtnei vajadzīga informācijas atcerei un glabāšanai. Dzīvniekiem tā ir nepieciešama kā pielāgošanās spēja apkārtnei, savukārt cilvēkam tā ir nepieciešama attīstībai, jo viņš spēj domāt par domāšanu. Loģika pastāv laikā un telpā, tas ir cilvēka domāšanā. Loģiski pētījot apkārtni cilvēks pēta pats savu domāšanu, ko Platons nosauca par ideju pasauli. Cilvēks spējīgs izveidot pats savu civilizāciju, kas balstīta uz loģiku, kaut gan pašai dabai loģika nav nepieciešama. Mūsdienu un antīkās pasaules ciešais, pat mistiskais, apvienojums ir vēl viena Eiropas vērtība.
Pagājušā gadsimta sākumā Eiropas varenība bija tik liela, ka konflikti starp Eiropas valstīm pārauga par visas pasaules konfliktiem. Lai ierobežotu konfliktu izcelšanās iespējas, Eiropas valstīm no konkurences bija jāmainās uz sadarbību. Jaunajai valstij vajadzēja jaunas vērtības un tā kļuva atvērta citu reģionu vērtībām. Jaunās vērtības uz austrumiem un rietumiem bija tās pašas kuras bija radušās Eiropā, taču nebija izturējušas konkurenci. Austrumos un rietumos vērtību konkurence nebija tik liela, tāpēc vecās, nepieņemtās Eiropas vērtības atgriezās atpakaļ Eiropā, šoreiz jau kā jaunas. Austrumiem un rietumiem atsakoties no savām vērtībām, Eiropa kļuva par vietu, kura atbalsta vērtības, kas nevienam vairs nav vajadzīgas. Par vērtībām vienmēr ir bijusi sīva konkurence, un no tā, cik daudz jauni, zinātkāri cilvēki vēlēsies tās uzskatīt par savām būs atkarīga attiecīgā reģiona nākotne.