Iesaki rakstu: 
Situācija uz Latvijas–Baltkrievijas robežas ir saasinājusies, jo atkal pieaudzis to skaits, kuri vēlas iešmaukt Latvijā nelegāli – tātad izdarīt likuma pārkāpumu. Vienlaikus publiskajā telpā turpinās diskusija par imigrācijas jautājumiem. Daži uzņēmēji un kreisi-radikāli-liberāli noskaņotie aicina uz imigrācijas plūsmas palielināšanu, jo trūkst darbaroku. Tikmēr par dzimstības veicināšanu šajā kontekstā runāt nevēlas, jo modernas, progresīvas sievietes neesot domātas dzemdēšanai.
Arī Francija savulaik (līdzīgi kā citas Rietumeiropas valstis) lēma, ka laist vairākus bērnus pasaulē ir atpakaļrāpulība, sievietēm visi spēki jāvelta karjerai, nevis ģimenei. Lai brauc jaunie strādnieki no islāma valstīm, mēs viņus visus integrēsim! Un kā ar to ir veicies? Šī vasara Francijas varas iestādēm bija sevišķi nemierīga, jo kārtējo reizi bija redzams, pie kā noved vāji kontrolēta migrācija no valstīm ar stipri atšķirīgu kultūru.
Francijas nemieri
Jūnija un jūlija nemieri sākās pēc tam, kad policists bija nošāvis 17 gadus vecu alžīriešu izcelsmes likumpārkāpēju. Nahels Merzouks (Nahel Merzouk) sastrēguma laikā brauca ar savu auto pa sabiedriskā transporta joslu un tika policistu apstādināts. Noteikumu pārkāpējs atteicās uzrādīt vadītāja apliecību un metās bēgt ar auto. Policists raidīja šāvienus un ievainoja Nahelu rokā un krūtīs, jo baidījās, ka jaunietis, ātri braucot, varētu ievainot citus. Policists lietoja ieroci atbilstoši 2017. gadā pieņemtajiem likuma labojumiem, kas dod policijai plašākas tiesības lietot šaujamieroci, ja autovadītājs neklausa policista likumīgām prasībām un apdraud policistu dzīvību.
Ieceļotājiem no Āfrikas un viņu pēcnācējiem šis notikums kalpoja par ieganstu uzsākt plašus grautiņus ne tikai Parīzē, bet arī Marseļā, Lionā un citās pilsētās. Parīzē tika sadedzināti desmitiem autobusu, veikalu un citu ēku logi tika izsisti. Parīzes piepilsētā Dransijā tika nodedzināts lielveikals, savukārt Marseļā liesmas apņēma lielāko bibliotēku. Un, lai par maz neliktos, trakotāji aizdedzināja arī Parīzes 2024. gada Olimpiādes biroju.
Grautiņi un cilvēku drošība
Aģentūra "Reuters" 2. jūlijā ziņoja, ka nemiernieki (lasi – noziedznieki!) uzbruka Parīzes piepilsētas mēra Vensāna Žanbruna (Vincent Jeanbrun) privātmājai, kurā tajā laikā atradās viņa sieva ar piecus un septiņus gadus veciem bērniem. Kad mēra dzīvesbiedre Melānija no vajātājiem bēga caur pagalma durvīm, uz viņu un viņas bērniem tika raidīti salūta šāviņi. Melānija tika ievainota, lauza kāju, turklāt tika ievainots arī viens no bērniem. Policija ierosināja lietu par slepkavības mēģinājumu, tomēr nav ziņu, ka kāds būtu ticis arestēts.
Demolēšanai Francijā nu jau ir stipras tradīcijas. 2005. gadā trīs nedēļas ilgo nemieru laikā tika aizdedzināti 10 000 automašīnu un 230 sabiedriskās ēkas. Materiālie zaudējumi pārsniedza 200 miljonus eiro. Policija arestēja gandrīz 2900 nekārtību cēlāju, bet sadursmēs ievainoti 126 policisti un ugunsdzēsēji.
Ja 2005. gadā ielu nemieri aprobežojās ar Parīzes priekšpilsētām un tā sauktajiem sarežģītajiem rajoniem, tad šoreiz tika ietekmēta visa valsts. Nemiernieki vērsās pret visu, kas kaut kādā veidā bija saistīts ar valsti un pašvaldībām; cieta policijas iecirkņi, valsts institūciju un pašvaldību ēkas, skolas, bibliotēkas.
Radikālie musulmaņu nemiernieki, ejot Francijas pilsētu ielās, laupot un dedzinot automašīnas, ne reizi vien izsauca vārdus: "Allahu akbar!" Ar šiem vārdiem uz lūpām tika izdemolēta arī holokausta piemiņas vieta Parīzes piepilsētā Nantērā. Šis notikums radīja spriedzi Francijas ebreju kopienā, kas bažījas, ka, nemiernieku skaitam un vardarbībai palielinoties, uzbrukumi varētu tikt vērsti arī pret pašu kopienu.
Eiropeiskā pašiznīcināšanās
Izdevumu "Spectator" un "The Wall Street Journal" publicists, vairāku grāmatu autors un radikālā islāma kritiķis Duglass Marejs (Douglas Murray) savā grāmatā "The Strange Death of Europe: Immigration, Identity, Islam" sprieda, ka Eiropa nomaina savus iedzīvotājus un izdara pašnāvību, īstenojot masu migrācijas politiku, jo liels skaits nelegālo imigrantu nedemonstrē pat minimālu tieksmi vai vēlmi integrēties apkārtējā sabiedrībā un kultūrā un absorbēt demokrātijas normas un uzvedību.
Pēc franču sabiedrības pārstāvju liecībām, neseno nemieru laikā ielās izgāja imigranti, kuri nav kautrējušies apgalvot, ka ienīst Franciju, ka viņi šādi atriebjas Francijai par koloniālisma gadiem. Par migrāciju kā karmisku sodu, kas nāk pār eiropiešiem – "kolonizatoru pēctečiem", solidāri piebalso viens otrs ultraliberālu, radikālu pārmaiņu apoloģēts Latvijā.
Daļa intelektuāļu, kas smeļas idejas kreisajās utopijās (nomaskētās mūsdienu specifiskā liberālisma mērcē), ir apmaldījušies, bet paši to vēl nesaprot. To varētu salīdzināt ar ainu, kurā redzams pašnāvnieks, kurš pirms nolēkšanas no augstceltnes jumta lasa dzeju un izpaužas kādā filozofiskā monologā – nu tā, lai viss izskatās intelektuāli un glīti. Bet pašnāvība ir un paliek pašnāvība. Demogrāfijas tendences un statistikas dati ir spītīga lieta – eiropieši izmirst.
Ideoloģija
Dzimstības veicināšana – nē, tas ir par tumsonīgu, lai par to runātu. Demogrāfijas lietu ministrija – nē, labāk cēli izglābsim vienu zīriņa ligzdu un domāsim, kā samazināt govju (piedodiet) purkšķināšanu. Bērnu laišana pasaulē – tā taču ir tumsonība... Tikai šovinistiski noskaņoti vīrieši varēja izgudrot, ka valsts iedzīvotāju skaits varētu pieaugt dabiskā veidā, vai ne? Hei, vīrieši, dzemdējiet paši!
Jau vismaz gadus divdesmit skaidri redzam kreisi-radikāli-liberālās domas bankrotu. Politoloģija atpaliek no prakses, un jaunajam ideju degmaisījumam nav vēl precīza apzīmējuma. Mūsdienu "Woke" ideoloģiskais kokteilis zināmā mērā izskatās kā protests pret visu normālo un pārbaudīto. Esi cīkstonis, bet jūties kā sieviete – labi, vari piedalīties cīņas sacensībās un sist sievietes, cik uziet! Pēc tam droši ej uz sieviešu SPA, jo dzimuma identitāte taču ir tikai sociāli konstruēta, vai ne?
Pārspīlējums, jo Latvijā pagaidām nekas tāds nenotiek? Katrā ziņā redzam, ka tā destrukcija, par ko brīdināja Latvijas konservatīvie pirms kāda laika, ir jau ielauzusies mūsu izglītības saturā. Bērniem tiek skaidrots, kas ir "trans" un kas ir "cis".
Rodžers Skrūtons to skaidro sekojoši: "Augstskolu pasniedzēji izsmej tādu mācību programmu, ko radījuši "miruši baltie eiropieši". [..] Maigā iekļaušanas aizstāvība slēpj nepavisam ne maigu vēlmi izslēgt iepriekšējo izslēdzēju – citiem vārdiem sakot, atteikties no mūs raksturojoša kultūras mantojuma."
Skrūtons turpina: "Šāda "nost ar mums" mentalitāte nododas senu un neilgstpējīgu lojalitātes veidu izskaušanai. Kad iet bojā vecie lojalitātes veidi, iet bojā vecā piederības forma. Apgaismība, kas, šķiet, pati no sevis ved uz noraidījuma kultūru, tādējādi iznīcina apgaismību, graujot pārliecības, uz kurām balstās pilsoniskums. Tam esam bijuši liecinieki Rietumu intelektuālajā dzīvē."1
Atgādināšu, ka mūsdienu liberālā ideoloģija (atšķirībā no klasiskā liberālisma) skata valsti kā vēsturisku nejaušību, apstākļu sakritību un ne vairāk. Tāpēc armijā nevajag dienēt, un kara laikā bēdziet, jo patriotisms ir seno laiku relikts... Un, ja tomēr jākaro, tad obligāti sievietes ir jāiesauc dienestā, bērni nav tik svarīgi kā sieviešu līdztiesība... Eiropieši izmirst? Nu un tad? Nost ar mums!
Nobeigumā: politkorektums kā jaunā cenzūra
Nepolitkorektie fakti: Francijas nemiernieku grupas galvenokārt veidoja imigranti no Āfrikas. Neskatoties uz to, ka viņi ilgstoši bijuši nodarbināti dažādos Francijas uzņēmumos, tajā skaitā IT un augsto tehnoloģiju uzņēmumos (!), un dzīvojuši franču sabiedrībā, viņi tā arī nav spējuši pieņemt Eiropas vērtības un dzīvesveidu.
Daudzos Francijas uzņēmumos islāmticīgajiem ir iespēja darba laikā apmeklēt mošeju. Tā teikt – īpaša pieeja darbiniekiem. Taču tajā pašā laikā daļa no viņiem neslēpj naidu pret Franciju un franču kultūru, tradīcijām.
Rodžers Skrūtons raksta: "Politkorektums mūs mudina būt pēc iespējas "iekļaujošākiem" – ne domās, ne vārdos, ne darbos nediskriminēt etniskās, seksuālās un reliģiskās minoritātes vai cilvēkus ar atšķirīgu uzvedību. Lai mēs būtu iekļaujoši, mūs mudina nomelnot to, ko uzskatām par īpaši mums piederīgu."2
Vai tas ir pārsteigums, ka tieši Eiropas kreisi-radikāli-liberāli noskaņotie iziet pretī imigrantu pūlim ar plakātu "Welcome!" (laipni lūdzam)? Stokholmas sindroms visā krāšņumā.
Atceros, ka ap 2007. gadu domnīcā "Austrumeiropas politikas pētījumu centrs" (APPC) domājām, kā Latvijai labāk reaģēt uz Rietumeiropas valstu pārstāvju kritiku par krievu it kā neintegrēšanu Latvijā. Toreiz spriedām, ka Rietumeiropas valstis, sasniedzot noteiktu imigrantu skaita īpatsvaru savā valstī, pārtrauks kritizēt Latviju, jo konstatēs, ka pašas neko nespēj "integrēt".
Mūsu prognoze piepildījās ātrāk, nekā bijām gaidījuši. Francijas valdībai nākas cīnīties ar iepriekš plaši atvērto imigrācijas vārtu sekām. 2023. gada sākumā tika izstrādāts jauns imigrācijas likums, kas cita starpā paredz ātrāku izraidīšanas no valsts procedūru. Vai mēs vēlamies Francijas problēmas Latvijā?
1 Rodžers Skrūtons. Kā būt konservatīvam. Rīga, KODOKA, 2014, 124. lpp.
2 Turpat, 123. lpp.
Seko mums 
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
